Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA BRĪVAIS MIKROFONS

29. Septembris 2021 20:22

Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. II daļa. Apkopojums kā likums
1 komentāri
Saeima ir izlēmusi grozīt likumu “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” redakcijā, kas, visticamāk, neatbilst ne Satversmes tiesas secinājumiem, ne arī ekspertu, tostarp pašu Saeimas Juridiskā biroja atzinumam, ne arī ekonomikas atziņās balstītiem apsvērumiem. Vai likumdošanas process Latvijā atbilst valsts pamatlikumam un labas likumdošanas praksei?

Arī gandrīz 30 gadu pēc Civillikuma atjaunošanas vēl arvien nav pārliecības par to, vai visi Civillikuma institūti un visas tiesību normas pilnā mērā tiek pareizi izprastas un vienveidīgi piemērotas. Tas ļauj secināt, ka Latvijas Civillikuma normu pareiza izpratne un piemērošana nav iespējama bez zināšanām par civiltiesību institūtu un Civillikuma normu vēsturi, kura savukārt nav iespējama bez Latvijas tiesību vēstures, jo īpaši civiltiesību vēstures, izzināšanas.[1]

Civillikuma kā rakstīto civilo tiesību normu senākais zināmais tiešai priekštecis ir 450. gadā pirms mūsu ēras pieņemtie Divpadsmit tabulu likumi (latīniski Leges duodecim tabularum) – pirmā romiešu tiesību kodifikācija jeb vienots normatīvs akts senajā un antīkajā pasaulē, kurā sistemātiski sakārtotas tiesību normas.[2] Tas tolaik bija svarīgākais tiesību avots civiltiesībās, kas kolektīvo interešu labā noteica valstī kārtību, regulējot Romas pilsoņu tiesības, pienākumus un atbildību.

Zīmīgi, ka rakstītos likumus suverēnam pieprasīja tauta, plebejiem šai sakarā rīkojot nemierus, jo līdz tam faktiski vienīgais tiesību avots Romā bija patriciešu paražu tiesības. Plebeji pieprasīja līdztiesību ar patriciešiem un rakstītus likumus, kas nodrošinātu arī viņiem tiesiskumu jeb likumību un taisnīgumu. Tāpat ir svarīgi atzīmēt, ka Divpadsmit tabulu likumi tika izstrādāti visai demokrātiski, pat salīdzinot ar mūsdienām, piemēram, ar jau vairākkārt par nederīgu atzīto klaji populistisko regulējumu dalīto zemes un ēkas īpašnieku starpā[3], ko visticamāk nosaka vēlētāju krasā disproporcija abās darījuma pusēs un relatīvi nelielais un ne pārāk turīgais, salīdzinot ar citu pakalpojumu snidzējiem, zemes īpašnieku loks.

Pirms kodifikācijas uzsākšanas trīs vīru komisija esot iepazinusies ar pastāvošo likumdošanas tehniku un esošajām tiesībām. Pēcāk, 451. gadā p.m.ē., tautas sapulce izveidoja kolēģiju kodifikācijas izstrādāšanai desmit vīru sastāvā (Decemviri Legibus Scribundis), kas tika ievēlēti no patriciešu vidus, piešķirot viņiem konsulu pilnvaras. Kolēģijas izstrādātās tabulas, kuru teksts ir romiešu paražu tiesību, Romas rakstīto likumu un parakstīto līgumu, kā arī valstsvīra un likumdevēja Solona likumu normu apkopojums sistēmiski veidotā loģiskā struktūrā, tika pieņemts tautas sapulcē,[4] kas kļuva par paraugu demokrātiskam likumdošanas procesam. Divpadsmit tabulu likumu kodifikācija tiek uzskatīta par ideālu likumdošanas procesu:

1)      prasību pēc likuma izteica tauta;

2)      speciāla leģitīma komisija izpētīja nacionālās un ārzemju tiesības;

3)      likumprojektu izstrādāja tautas sapulcē ievēlēta kodifikācijas kolēģija;

4)      likumprojekts tika izstrādāts uz tiesību apkopojumu pamata;

5)      likumprojekts tika apstiprināts tautas sapulcē.

Divpadsmit tabulu likumi bija spēkā no to pieņemšanas 450. gadā p.m.ē.[5] un 449. gadā p.m.ē.[6] līdz 533./534. gadam, kad tie zaudēja spēku, stājoties spēkā imperatora Justiniāna kodifikācijai (latīniski Corpus Iuris Civilis).[7]

Bizantijas imperators Justiniāns (Flavius Petrus Sabbatius Justinianus) rīkojās līdzīgi romiešiem tūkstoti gadus iepriekš un 528. gadā izveidoja kodifikācijas komisiju desmit cilvēku sastāvā sākotnēji pretoru prefekta (praefectus praetorio) Flāvija Ioanna (Flavius Ioannes), pēcāk Flāvija Triboniāna (Flavius Tribonianus) vadībā.[8] Zīmīgi, ka arī Justiniāna kodeksa izstrādes pamatā bija sabiedrības prasības – imperators saņēma daudz sūdzību par tiesvedībām, tāpēc, lai sakārtotu tiesu darbu valstī, nepieļaujot tiesnešu patvaļu un korupciju, Justiniāns nolēma vispirms kodificēt tiesības, lai vēlāk sekotu līdzi to striktai ievērošanai.[9]

Eiropā pēc 12. gs. juristi, lietojot jēdzienu “romiešu tiesības”, ar to saprata nevis visas romiešu tiesības, bet tikai imperatora Justiniāna kodifikācijā ietvertās. Kodifikācija, ko viduslaikos nosauca par Corpus Iuris Civilis, bet jo īpaši tās daļa Digestas jeb Pandekti (no grieķu πανδέκτης, pandektēs ‘visu sevī iekļaujošs’) faktiski bija pamats jurisprudences atdzimšanai Eiropā. Corpus Iuris Civilis juridiski vienoja viduslaiku Eiropu, jo juristi to parasti bija studējuši universitātēs un savās praksēs darbojās, izmantojot Justiniāna kodeksā iekļauto izpratni par taisnīgumu, tiesībām, tiesību principiem un piemērošanas metodēm. Corpus Iuris Civilis tika uzskatīts par ideālu kodifikāciju jeb rakstīto tiesību avota etalonu. Tas bija paraugs kanonisko tiesību sakārtošanai un pamats romiešu tiesību recepcijai. Justiniāna nostiprinātās tiesības Austrumromas impērijā bija spēkā līdz 15. gs., nodrošinot arī romiešu sistematizēto tiesību pastāvēšanu jeb saglabāšanos viduslaikos, un ir likušas pamatus moderno tiesību attīstībai 18. gs. Eiropā. Romiešu tiesības kā tiesību pamatavotu vai tiesību papildavotu Eiropas valstis izmantoja līdz pat 20. gadsimtam. [10]

Lielās Franču revolūcijas[11] ietvaros Francijas Nacionālajā sapulcē 1789. gada 26. augustā tika pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija,[12] kas iemiesoja apgaismības laika dabisko tiesību ideālus [13] un bija konstitucionālo tiesību veidošanās Eiropā pamats. Deklarācijas otrais pants postulēja, ka katras politiskas sabiedrības mērķis ir nodrošināt cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības, kas ir brīvība, īpašums, drošība un pretošanās apspiešanai. Secīgi Lielajai Francijas revolūcijai sekojošā civiltiesību kodifikāciju izstrāde kontinentālajā Eiropā balstījās galvenokārt uz divu tiesību skolu atziņām: franču jeb apgaismības laika dabisko tiesību doktrīnu un vācu jeb vēsturiskās tiesību skolas pētījumiem.[14]

Civiltiesību kodifikācijas dabisko tiesību garā daudzējādā ziņā pildīja konstitucionālo tiesību uzdevumu mūsdienu izpratnē,[15] savukārt vēsturiskā tiesību skola prioritāti piešķir nevis no faktiskiem apstākļiem atrautai abstraktai domāšanai tiesību jaunradē, bet vēsturiskajai tiesību pieredzei kā noteicošam tiesību jaunrades avotam.[16] Civiltiesību kodifikāciju parasti veica atzīti tiesībzinātnieki, nevis tās deklaratīvi pieņēma suverēns.

Tā 1864. gada 12. novembrī Krievijas cars Aleksandrs II ar savu parakstu apstiprināja profesora Frīdriha Georga fon Bunges [17] izstrādāto Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļu.[18] Piebilstams, ka likums jeb tiesību normu apkopojums tika izstrādāta vācu valodā[19] un tikai pēc tam tulkots krievu valodā [20] un citās valodās.[21] Tulkojums latviešu valodā tika sastādīts pēc krievu 1864. g. izdevuma un oficiālā teksta, ievērojot dažās vietās, kur tas atzīts par nepieciešamu, arī vācu 1864. g. izdevuma oficiālo tekstu.[22] Juristu starpā likums tika dēvēts par Baltijas Civillikumu vai Bunges Civillikumu.[23]

Baltijas Civillikums nebija kodekss šī jēdziena parastā izpratnē, bet iepriekš pastāvošo civiltiesību kopojums, kas sevī ietvēra sistēmiski sakārtotas Baltijas novadā vēsturiski pastāvējušās partikulārās civiltiesības,[24] tās papildinot galvenokārt ar romiešu/pandektu tiesību materiālu ar mērķi aizpildīt pamanītos likuma robus. Šāda pieeja kodifikācijas izstrādē bija balstīta Krievijas impērijas cara Nikolaja I [25] uzstādījumā, ka uz stingriem principiem vajag pamatot iepriekš pastāvējušos likumus. Viņaprāt, pirms tam veikto tiesību kodifikācijas mēģinājumu neveiksmju cēlonis bijis tas, ka iepriekšējās komisijas esot gribējušas radīt jaunus likumus.

Baltijas Civillikums, kas ir nozīmīgākais mūsdienās spēkā esošā 1937. gada 28. janvāra Latvijas Civillikuma avots, tika izstrādāts vācu vēsturiskās tiesību skolas pandektu doktrīnas garā, ievērojot romiešu–ģermāņu tiesību tradīciju, saglabājot likuma tekstā atsevišķas vietējās baltiešu paražas. Tā paragrāfi noformējuma ziņā ir salīdzināmi ar zinātniskas publikācijas izstrādi un no juridiskās tehnikas viedokļa ir nesalīdzināmi augstāk vērtējami nekā mūsdienu likumdevēja “radošā” darba veikums.[26]

Arī Latvijas Republikas Civillikums, kas ir Latvijas civilais kodekss un Latvijas apjomīgākais likums, un ir uzbūvēts pēc pandektu sistēmas, nav likums šī jēdziena parastā izpratnē. Civillikums “tika pieņemts” 1937. gada 28. janvārī ar nosaukumu “Prezidenta Ulmaņa civīllikums” un stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī.[27]

Vērā ņemams, ka Latvijā 1934. gada 15. maijā notika antikonstitucionāls valsts apvērsums, pučistiem Latvijas sabiedrību lakoniski informējot, ka “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934. gada 15. maija pulksten 23.00 [..].[28] Arī Satversmes darbība tika deklaratīvi “apturēta”, diktatoram solot Latvijas tautai jaunas Satversmes reformu, taču tās vietā notika demokrātiskas republikas aizstāšana ar autoritāru valsti. Faktiski Satversme, protams, nevarēja tikt apturēta de jure. Turklāt nepieciešamības gadījumā atsevišķas Satversmes normas tomēr tika piemērotas, kas kopsakarā ar Satversmes vienotības principu un Satversmes pilnīguma dogmu nozīmē, ka Satversmes darbība arī de facto apturēta netika.

Vērā ņemams, ka no 1934. gada 15. maija līdz 1936. gadam autoritārā režīma pieņemtos likumus formāli izsludināja vēl pirms valsts apvērsuma leģitīmi Saeimas ievēlētais Valsts prezidents A. Kviesis, savukārt 1937. gada Civillikums tika pieņemts autoritārās diktatūras posmā, kad nelikumīgi sasauktā Ministru kabineta pieņemtos likumus izsludināja jau pats pašpasludinātais vadonis K. Ulmanis, kurš tolaik tika saukts par “Latvijas Valsts un ministru prezidentu

Saeimas kompetences nodošanu Ministru kabinetam Ulmanis aizbildināja ar Satversmes 81. pantā ierakstīto, kas valdībai Saeimas sesiju starplaikā ļāva darboties kā likumdevējam, izdodot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Tomēr 1937. gada Civillikuma pieņemšanai nav bijusi neatliekama vajadzība, kas arī formāli padara šādus Ministru kabineta izdotos noteikumus par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža[29]. Tāpat ir apšaubāms 1937. gada Civillikuma kā ārējā normatīvā akta veids, jo Satversmes 81. pants pat likumīgi ievēlētam Ministru kabinetam paredzēja pieņemt noteikumus, kuriem ir likuma spēks, nevis pašus likumus kā tādus. Tai pat laikā ir secināms, ka Civillikums, lai arī ir pieņemts un izsludināts nelikumīgi, pēc tā satura un būtības nav politisks tiesību akts, bet gan zinātnisks civilo tiesību apkopojums. Latvijai atgūstot neatkarību, Civillikums tika atzīts par leģitīmu likumu un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Civillikuma spēks tika pakāpeniski atjaunots, 1992.–1993. gadā izdarot tajā virkni nepieciešamo grozījumu.

Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību””[30] iniciatori, virzītāji un izskatītāji Civillikuma vēsturi visticamāk nav ņēmuši vērā. Tāpat nav ņemta vērā vēsturiskā tradīcija būtiskus grozījumus civilajās tiesībās uzdot izstrādāt ekspertiem, kas bauda sabiedrības uzticību. Tas kopsakarā ar Satversmes tiesas atziņām, ekspertu vērtējumiem un likuma grozījumu tieši ietekmējošo personu viedokļa ignorēšanu rada bažas par kārtējo likumdošanas brāķi[31] un personu pamattiesību aizskārumu, kas tiesiskā un demokrātiskā valstī nav pieļaujams. Vienlaikus Likumprojekts un tā virzība rada arī bažas pat tā iniciatoru, izstrādātāju un virzītāju necieņu pret valsts pamatlikumu un tajā nostiprinātajām pamattiesībām un vērtībām, kā arī par klaju izpildvaras un likumdevēja necieņu pret Satversmes tiesu.

Minētais raisa pārdomas par likuma iniciatoru kompetenci, nolūkiem un politisko atbildību, kas tiks analizēts raksta trešajā daļā “Politiskā atbildība”.

[1] Turpat, Signes Terihovas priekšvārds

[2] Osipova S., Divpadsmit tabulu likumi, Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/5619-Divpadsmit-tabulu-likumi, aplūkots 29.09.2021.

[3] Satversmes tiesas spriedumi lietās Nr. 2008-36-01, 2010-22-01, 2017-17-01

[4] Turpat

[5] Pirmās desmit tabulas, turpat

[6] Pēdējās divas tabulas, turpat

[7] Turpat

[8] Osipova S., Justiniāna kodekss, Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/52167-Justini%C4%81na-kodekss, aplūkots 29.09.2021.

[9] Turpat

[10] Osipova S., Eiropas tiesību vēsture, Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/2455-Eiropas-ties%C4%ABbu-v%C4%93sture, aplūkots 29.09.2021.

[11] Revolucionāru notikumu periods Francijas vēsturē no 1789. līdz 1799. gadam, kad Francijā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas aristokrātu un Romas Katoļu baznīcas tiesības, pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija un nodibināta Francijas Pirmā republika

[12] La Déclaration des Droits de l’Homme et du Citoyen France, 26 août 1789. Pieejams: http://www.magnacartaplus.org/french-rights/french1789.htm

[13] Lazdiņš J. Baltijas Civillikums laikmetu griežos: likuma pieņemšanas 150 gadu jubilejas atcerei. Jurista Vārds, 11.11.2014., Nr. 44/45 (846/847), 18.–24. lpp.

[14] Vēsturiskā tiesību skola un Latvija. Latvijas Universitātes Raksti. Juridiskā zinātne, 2006, 703. sēj., 21.–43. lpp.

[15] Rückert J. Die Historische Rechtsschule nach 200 Jahren – Mythos, Legende, Botschaft. Juristen Zeitung, Jg. 65, Heft 1, 2010, S. 7.

[16] Lazdiņš J. Baltijas Civillikums laikmetu griežos: likuma pieņemšanas 150 gadu jubilejas atcerei. Jurista Vārds, 11.11.2014., Nr. 44/45 (846/847), 18. –24.lpp.

[17] Friedrich Georg von Bunge (1802–1897)

[18] Lazdiņš J. Baltijas Civillikums laikmetu griežos: likuma pieņemšanas 150 gadu jubilejas atcerei. Jurista Vārds, 11.11.2014., Nr. 44/45 (846/847), 18.–24.lpp.

[19] Provincialrecht der Ostseegouvernements. Dritter Theil. Privatrecht. [oder] Liv-, Est- und Curlaendisches Privatrecht

[20] Сводъ местныхъ узаконенiй губернiй остзейскиxъ. Часть третiя. Законы гражданскiе

[21] Vietējo Civillikumu Kopojums. III. daļa, Tulkojums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem, kas izdoti līdz 1927. g. 31. decembrim, un ar dažiem paskaidrojumiem. Tieslietu ministrijas sevišķas komisijas sagatavojumā. R., 1928

[22] Turpat, Priekšvārds (III lpp.)

[23] Lazdiņš J. Baltijas Civillikums laikmetu griežos: likuma pieņemšanas 150 gadu jubilejas atcerei. Jurista Vārds, 11.11.2014., Nr. 44/45 (846/847), 18.–24.lpp.

[24] Lazdiņš J. Der Einfluss des Geistes des Allgemeinen Bürgerlichen Gesetzbuches für die gesamten Deutschen Erbländer der Österreichischen Monarchie auf das baltisches zivilrechtliche Denken. In: Geistlinger M., Harrer F., Mosler R., Rainer J.M. 200 Jahre ABGB – Ausstrahlungen. Die Bedeutung der Kodifikation für andere Staaten und andere Rechtskulturen. Wien: Manzsche Verlags- und Universitätsbuchhandlung, 2011, ISBN 978-3-214-17786-7, S. 215

[25] Николай I Павлович Романов (1796–1855), Krievijas impērijas cars/imperators no 1825. līdz 1855. gadam

[26] Lazdiņš J. Baltijas Civillikums laikmetu griežos: likuma pieņemšanas 150 gadu jubilejas atcerei. Jurista Vārds, 11.11.2014., Nr. 44/45 (846/847), 18.–24.lpp.

[27] Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011

[28]Pančenko M., Civillikuma 1. panta vājums un spēks

[29]Skat., Satversmes tiesas secinājumus lietā Nr. 2017-17-01

[30]https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm, aplūkots 29.09.2021.

[31] Skat., piem., Satversmes tiesas atziņas lietā Nr. 2017-17-01

8
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
 
Justiniāns
30. Septembris 2021 / 18:38
0
ATBILDĒT
Ko nez 12 tabulu likumi saka par situāciju, kad izputējis metālapstrādes kantorītis sanācijas rezultātā kļūst par plaukstošu nekustamā īpašuma apsaimniekotāju? Turklāt ar bijušo administratoru kā de facto īpašnieku?
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākie ieraksti
Normunds Šlitke
Mikrofons
Ārkārtējās situācijas izsludināšanas rīkojuma tiesiskā daba un tā tiesiskuma kontrole
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. III daļa. Tiesību jaunrades sekas
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. II daļa. Apkopojums kā likums
1 komentāri
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. I daļa – politiskās iniciatīvas
3 komentāri
Latvijas Vācu savienība
Mikrofons
„Nav viegli būt vēlētājam” jeb refleksijas par telefonakciju un virtuālu rīku, veltītu izglītošanai par pašvaldību vēlēšanām
AUTORU KATALOGS