2023. gads Latvijas tautsaimniecībā nāca ar ziņām, ka aizdevumu procentu likmes turpina un turpinās strauji kāpt un tas, savukārt, ir krasā pretrunā ar Latvijas centrālās bankas bijušā padomes locekļa Edvarda Kušnera Satversmes tiesā vēl 2018. gada martā klāstīto par “jauno normalitāti” un ļoti lētajiem kredītresursiem, kas vairs neļaujot “izmantot vecās teorijas, “vecās laika rindas” un vecos datus par pamatu politikas lēmumu pieņemšanai” [1], tā netieši aicinot izmest vecās ekonomikas teorijas mācību grāmatas un zinātnisko literatūru [2].
Tomēr, kā uzskatāmi parāda šodienas situācija finanšu tirgos, savos toreizējos apgalvojumos ļoti būtiski kļūdījās tieši pats Kušnera kungs, kuru neilgi pēc tam likumdevējs augstajā Latvijas Bankas padomes locekļa amatā atkārtoti vairs neapstiprināja.
Tiesnešiem nav jābūt speciālistiem visās jomās, tieši tāpēc tiesās tiek pieaicinātas citas personas, kas, pamatojoties uz savu pieredzi, zināšanām vai ar likumu noteikto kompetenci, sniedz tiesai ziņas un informāciju, kā arī savu ieskatu, viedokli vai iestādes oficiālo pozīciju par lietas izlemšanai nepieciešamajiem strīdīgajiem jautājumiem. Šīs lietas dalībnieki vai tiesas pieaicinātās personas arī iztulko jeb interpretē lietas izlemšanai nozīmīgus faktus. Tas attiecas ne tikai uz tādām ļoti specifiskām jomām kā anatomija, medicīna, elektronika, telekomunikācijas vai aviācija, bet arī uz jomām, kurās pamatzināšanas un savs viedoklis par lietu kārtību faktiski ir katram, piemēram, pedagoģija, ģimene, ekonomika, tostarp cenas, nauda un nodokļi, un kur tieši padziļinātu jeb nepieciešamo zināšanu trūkums attiecīgajā jomā bieži vien objektīvi neļauj aptvert savu paša zināšanu neesamības apjomu. Citiem vārdiem sakot, zināšanu un kompetences trūkums attiecīgajās jomās bieži vien neļauj apzināties savu nekompetenci (kā teica Sokrats: “Jo es vairāk zinu, jo vairāk apzinos, cik daudz es vēl nezinu”), šajās “lamatās” nereti iekrītot arī pat ļoti pieredzējušiem un visnotaļ zinošiem tiesnešiem.
“Skaļš” iestādes nosaukums vēl neliecina par tās, jo vairāk - tās pārstāvja kompetenci visās jomās
Ekspertu, liecinieku un pieaicināto personu nozīmīgums ir pilnībā attiecināms arī uz Satversmes tiesu, kura individuālus strīdus gan neskata, vērtējot galvenokārt tiesību normu hierarhijas pārkāpumus. Satversmes tiesas likuma 22. panta otrās daļas 2. punkts nosaka, ka, lietu sagatavojot, tiesnesis, ja nepieciešams, nosaka pieaicinātās personas un pieprasa, lai tās izsaka savu viedokli. Autora ieskatā diskutabls ir jautājums par to, vai likums ir interpretējams tā, ka Satversmes tiesa var pieaicināt viedokļa sniegšanai arī juridisku personu, iestādi vai organizāciju, vienlaikus praksē tas parasti tiek darīts, tādējādi radot bažas, ka šādas personas pārstāvis tiesā (galvenokārt – organizācijas juristi vai nolīgtie advokāti), atbildot uz tiesas uzdotajiem jautājumiem, sniedz savu personīgo viedokli, nevis viņu pārstāvētās iestādes oficiālo pozīciju. Diemžēl arī pati Satversmes tiesa pret to attiecas visai nekritiski, tāpēc daudzas iestādes uz Satversmes tiesu savai pārstāvībai nosūta nevis jomas profesionāļus vai šo iestāžu vadītājus, bet gan juristus, turklāt, bieži vien tādus, kuri paši ir autoritātes citiem juristiem, tostarp pašiem Satversmes tiesas tiesnešiem. Apzinoties, ka mēs visi – tostarp arī visaugstākās raudzes tiesneši – esam cilvēki, šeit tomēr rodas riski, ka, tēlaini izsakoties, “Temīdas acu apsējs var noslīdēt un viņas rokās esošie svari var sākt svērt neprecīzi”, dzirdot vienu vai otru šķietama lietpratēja apgalvojumu, it sevišķi, ja to izteikusi tiesnesim personiski pazīstama un bieži dzirdēta autoritatīva balss.
Autora ieskatā Satversmes tiesa un vairāki tās tiesneši 2018. gada pavasarī lietā Nr. 2017‑17‑01 tā visai nepamatoti uzticējās cilvēkam, kurš pārstāvēja Latvijas Banku kā lietā pieaicināto personu, tās viedokļa izteikšanai tieši par strīdus jautājuma ekonomisko šķautni, pat neraugoties uz to, ka minētais valsts centrālās bankas pārstāvis – padomes loceklis Edvards Kušners ir ieguvis izglītību citās jomās (bioloģijā, jurisprudencē), taču diemžēl ne ekonomikā vai ar to saistītajās jomās, un arī būtiskas darba pieredzes tieši ekonomikas jomā viņam nav, līdz ar to viņa kompetence šajā jomā ir apšaubāma. Tāpēc tiesas sēdē Latvijas Bankas pārstāvis izteica apgalvojumus, kuri galīgi neatbilst patiesībai. Diemžēl šis tiesas procesa laikā lietā Nr. 2017‑17‑01 izteiktais Latvijas Bankas kā lietā pieaicinātās personas pārstāvja viedoklis daudziem ir kļuvis par vienīgo pareizo un gandrīz vai akmenī iecirsto “ekonomiskās ekspertīzes” postulātu. Tā rezultātā sākotnēji Saeima, bet pēcāk arī Satversmes tiesa tādējādi ignorēja apstākli, ka arī pati Latvijas Banka ir Saeimas un Ministru kabineta konsultante vien naudas politikas un citos ar Latvijas Bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos, bet tai diemžēl nav ne nepieciešamās kompetences mikroekonomikā, ne zināšanu, ne arī jebkādas pieredzes individuālo cenu noteikšanas jeb to regulēšanas jautājumos. Tādēļ tad, kad Satversmes tiesa vismaz jau trešo reizi skatīja ar zemes piespiedu nomu saistītos jautājumus, tā vairākos aspektos faktiski tika maldināta.
Autora ieskatā Latvijas Banka ir visnotaļ cienījama organizācija, kurā strādā daudzi izglītoti un pieredzējuši speciālisti gan ekonomikā, gan citās jomās, un kuras kā iestādes kompetenci makroekonomikas un naudas politikas jomā šī raksta autoram nav nekāda pamata apšaubīt. Vienlaikus tas diemžēl nepasargā ne Latvijas Banku kopumā, ne vēl jo vairāk atsevišķus tās pārstāvjus no kārdinājuma un vēlmes “kļūt par ekspertiem” arī tajās jomās, kuras ir ārpus pašas centrālās bankas un tās pārstāvju kompetences un specializācijas. Jo vairāk, Latvijas Bankas pārstāvis tik ļoti pārliecināja vairākus tiesnešus, ka divi no tiem pēcāk nāca klajā ar savām atsevišķajām domām sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 sakarā [3] ekonomikas jautājumu un cenu jomā. Var vien uzdot retorisku jautājumu, vai abus šos tiesnešus pārliecināja Satversmes tiesas pieaicinātās personas, proti, Latvijas Bankas publiskā autoritāte, vai arī pats tās pārstāvis Edvards Kušners, kas lielākajai daļai no tiesnešiem, visticamāk, bija personīgi ļoti labi pazīstams, tostarp kā kolēģis akadēmiskajā vidē, vai tomēr viņa Satversmes tiesai sniegtie paskaidrojumi un atbildes? Vai arī Kušnera kunga teiktais sakrita ar tiesnešu pašu viedokli un zināšanām ekonomikā un cenu teorijā? Secināms, ka kvalificēts jurists ir sniedzis sevišķi augsti kvalificētiem juristiem faktiski savu paša viedokli ekonomikas jautājumos, kas pēc būtības ir absurdi un aplami. Tāpēc arī abu šo tiesnešu atsevišķās domas, mazākais, ekonomikas jomā, ir nepamatotas, aplamas un nederīgas, kā arī ar faktiskajiem apstākļiem nesaderīgas, turklāt, ņemot vērā atsevišķo domu dabu un abu šo tiesnešu autoritāti jurisprudencē un publisko ietekmi uz sabiedrības domu, pat zināmā mērā kaitīgas.
Satversmes tiesa lietā Nr. 2017-17-01 deva Saeimai neierasti lielu laiku likumdošanas “kļūdu labojumam”, savukārt pēdējā, lai arī likumdevējam ir pienākums ņemt vērā Satversmes tiesas, nevis atsevišķu tās tiesnešu atsevišķo domu formā izteiktās atziņas, iedvesmojās tieši no abu šo neapšaubāmi visaugstākās kvalifikācijas juristu un augsti godājamo tiesnešu, bet tomēr ne ekonomikas lietpratēju, atsevišķajām domām un iedrošinājās no tajās izteiktajiem secinājumiem. Tā rezultātā Saeima 2020. gadā attiecībā uz samaksu par zemes lietošanu pieņēma kārtējās Latvijas Republikas Satversmei un Satversmes tiesas likumam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un vairākiem starpvalstu līgumiem investīciju jeb ieguldījumu aizsardzības jomā pirmšķietami neatbilstošas likuma normas, ieinteresētajiem politiķiem un “bezkompromisa tiesiskuma” apoloģētiem konsultantus un speciālistus meklējot vien starp tiem, kuri ir gatavi pamatot šiem nu jau politikas vēsturē ierakstītajiem politiķiem nepieciešamo rezultātu.
Kā prokrieviskie deputāti sekmīgi manipulēja ar pārējiem likumdevējiem
Par valsts pamatlikumam neatbilstošu normu pieņemšanu 2017. gadā, turklāt Saeimas kārtības rullim un Valsts prezidenta norādēm neatbilstošā procedūrā, varam pateikties atsevišķiem divpadsmitās Saeimas prokrieviskajiem deputātiem, tostarp pērn Latvijas okupantiem veltīto pieminekļu demontāžas sabotēšanas sakarā bēdīgi slavenajam pašreizējam Daugavpils pilsētas mēram Andrejam Elksniņam, kuri 2016. un 2017. gadā visai radoši un klaji populistiski izmantoja savus kolēģus, grozījumos likumā, kas nekādi nebija saistīti ar zemes piespiedu nomu, uz trešo lasījumu (!) “ieskapējot” savu priekšlikumu par zemes nomas samazinājumu no 6% līdz pat 3%, kuros turklāt bija iekļauti visi zemes īpašnieka nodokļi, nodevas un citi ar zemes piespiedu nomas ieņēmumu gūšanu saistītie izdevumi. Piebilstams, ka attiecīgo “Saskaņas” deputātu nodoms nebija šie 3%, taču viņi savā manipulācijā krietni “pārcentās”. Lai pamatotu atkāpes no Satversmes tiesas iepriekšējiem spriedumiem, kuros tika secināts, ka pat 5% no zemes kadastrālās vērtības gadā nav taisnīga atlīdzība par zemes lietošanu, “Saskaņas" deputāti sākotnēji aizbildinājās ar Satversmes preambulas pieņemšanu 2014. gada 19. jūnijā, paziņojot, ka, tā kā Latvija nu ir pasludināta arī par sociāli atbildīgu valsti, kas aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības, Latvija tādējādi esot atteikusies no tirgus ekonomikas principiem par labu sociālistiskas valsts principiem. Apzinoties, ka šāds arguments ir klaji demagoģisks un aplams, lietā tika likti citi faktiski nederīgi, bet šaubas sējoši argumenti, kuru nostiprināšanai tika izmantotas arī visnotaļ cienījamās, bet tomēr no Saeimas deputātu labvēlības tieši atkarīgās Latvijas Bankas amatpersonas, tam izmantojot LB refinansēšanas likmes (!) un ECB bāzes procentu likmes, kas, salīdzinot ar 2009. un 2011. gadu, 2016. un 2017. gadā bija būtiski kritušās.
Valsts regulētajās cenās šiem rādītājiem gan nav nekādas ietekmes, ko 2018. gada pavasarī Satversmes tiesā bija spiests atzīt arī Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners, tāpēc jo mazāk tas ir attiecināms uz politiski noteiktajiem cenu griestiem, tostarp arī tādēļ, ka, izejot no šādas politiskās loģikas, likumdevējam likums būtu jāgroza ikreiz, kad “naudas cena” būtiski mainītos. Tāpēc jājautā, ko sociāli atbildīgajam likumdevējam būtu jādara tagad, kad ECB ir strauji paaugstinājusi procentu likmes, 12 mēnešu Euribor ir pārsniedzis 3% līmeni, paaugstināties turpina arī pārējo termiņu likmes, un ECB nemaz neslēpj, ka bāzes procentu likmes tiks paaugstinātas vēl?
Labā ziņa ir tā, ka patiesībā šīs likmes nekādi neattiecas uz cenu regulēšanu vai ienākumiem, sliktā ziņa – šo vienkāršo patiesību diemžēl nekādi nespēja, negribēja vai nedrīkstēja izskaidrot uz Saeimu un pēcāk uz Satversmes tiesu savulaik ataicinātie Latvijas Bankas pārstāvji, kuri tādējādi faktiski tika izmantoti. Jādomā, tieši tāpēc Latvijas Bankas deleģētais pārstāvis Satversmes tiesā 2018. gada martā – daudzpusēji izglītots cilvēks ar biologa, jurista un starptautisko ekonomisko attiecību speciālista kvalifikāciju, taču diemžēl bez ekonomista izglītības (viņa apgūtais kurss “starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās” pēc būtības ir profesionālais grāds jurisprudencē, nevis ekonomikā) – Edvards Kušners devās sniegt savu redzējumu uz Satversmes tiesu, kurā klāstīja no ekonomikas viedokļa klaji aplamus apgalvojumus, kā piemēram, ka valdības vērtspapīri ir pat neizdevīgāki investīciju objekti par zemi dalītajos īpašumos ar piespiedu nomas sastāvdaļu [4], bet divi procenti ir tas maksimums, ko varot uzskatīt par taisnīgu likmi [5], tostarp, sniedzot ekonomikas teorijai un veselajam saprātam pretējus ekonomikas jēdzienu (piem., likviditāte, investīciju riski) skaidrojumus.
Tādējādi viņa paustais viedoklis faktiski aktīvi aizstāvēja prokrievisko partiju nostāju, tā pakļaujot riskam arī Latvijas Bankas reputāciju. Kāpēc? Tas, protams, ir tikai minējums, bet varbūt tāpēc, ka viņa paša “krēsls” tieši saistībā ar viņa paša apšaubāmiem darījumiem ar zemēm dalītajos īpašumos “šūpojās”?
2018. gada pavasaris bija nozīmīgs kā politiskajām partijām (jo tuvojās 13.Saeimas vēlēšanas), tā arī pašam Edvardam Kušneram, kuram 30. maijā beidzās Latvijas Bankas padomes locekļa pilnvaru termiņš, un bija gaidāms Saeimas balsojums par viņa pārvēlēšanu. Taču šī paša gada martā medijos parādījās ziņas par Edvarda Kušnera saistību ar kādu skandalozu zemes ieķīlāšanas gadījumu viņa savulaik vadītajai kompānijai – Delavērā reģistrētajai “Carew Estates LLC” laikā, kad viņš ieņēma arī Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes priekšnieka vietnieka amatu. Šai čaulas kompānijai par labu tika ieķīlāts kopumā 1,2 miljonus eiro vērts īpašums, kuru 2003. gadā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze uzdāvināja kādai Linai Cvetkovai [6]. Kā savā iesniegumā ģenerālprokuratūrai 2005. gadā rakstīja Saeimas deputāts no Latvijas Pirmās partijas, vecticībnieks Pāvels Maksimovs: “Pasaules kristīgo baznīcu vēsturē pastāv tradīcija, ka ticīgie ziedo vai dāvina kaut ko baznīcai. Latvijā radās pirmais pasaules vēsturē precedents, kad tiek darīts otrādi — baznīca dāvina baznīcai nepiederošai personai īpašumus Ls 500 000 vai apmēram 1 000 000 dolāru vērtībā.”
Grūti spriest, vai lojalitātes demonstrēšanu un Saeimas aizstāvēšanu attiecībā uz Satversmei klaji neatbilstošajām likuma normām izsauca Edvarda Kušnera vēlme īsi pirms viņa pārvēlēšanas ietekmīgajā un ienesīgajā amatā pierādīt likumdevējam savu nozīmīgumu, vai arī tā bija viņa paša pārliecība, taču amatā viņu nepārvēlēja. Vairākās publikācijās rodamie tā laika Saeimas deputātu izteikumi liek domāt, ka galvenokārt vainojamas bijušas viņa reputācijas problēmas. 2018. gada 24. maija Saeimas sēdes stenogrammā varam lasīt vairākus asus deputātu izteikumus Edvardam Kušneram un Latvijas Bankai kopumā [7].
Objektīvā patiesība un atsevišķo domu slazdi
Satversmes tiesa drīzumā skatīs kārtējās konstitucionālās sūdzības saistībā ar zemes piespiedu nomas jeb tās “likumiskās lietošanas” jautājumiem, kas apvienotas vienā lietā Nr. 2022-02-01. Cik zināms, tas notiks rakstveida procesā, un tātad, visticamāk, tiks vērtēti arī 2018. gadā Satversmes tiesā sniegtie tās pieaicināto personu atzinumi, jo citu viedokļu, jo sevišķi, ekonomikas jomas lietpratēju, lietā faktiski nemaz nav, vismaz attiecībā uz atlīdzības par zemes lietošanu apmēru. Turklāt par lietpratēju cenu jautājumā kārtējo reizi uzaicināti nevis kompetenti eksperti cenu regulēšanā, kā, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), bet, diemžēl, atkal tikai un vienīgi Latvijas Banka. Un Latvijas Banka aizvien daļēji uztur spēkā savu šī raksta autora ieskatā vien daļēji pareizo viedokli, ka zemes īpašnieku ienākumam no piespiedu dalītā īpašuma līdzvērtīgs alternatīvs ienākums ir valstu obligāciju fiksēto procentu likmju ienākums, nu jau visai pamatoti gan piemetinot, ka to ienesīgums, attiecinot uz zemi piespiedu dalītajos īpašumos, ir attiecīgi “koriģējams”, taču neizskaidrojot šī jēdziena būtību un saturu attiecīgajā kontekstā.
Taisnības labad piebilstams, ka arī regulators (SPRK), nosakot kapitāla atdeves likmes regulētajās nozarēs, tātad pēcāk arī nosakot valsts regulētās cenas, patiesi ņem vērā ES valstu valdību aizņēmumu likmes, tostarp ievērojot precīzu metodiku to salīdzināšanā un attiecināšanā uz Latviju, ar to tādējādi nosakot regulēto cenu pakalpojuma sniedzēja garantēto ieņēmumu “bāzi”. Ar šo regulators nosaka arī pakalpojuma sniedzēja rentabilitāti, ņemot vērā tā neparedzētos izdevumus, visus nodokļus un attiecināmo aizdevumu procentu likmes un pat attiecināmo ilgtermiņa kredītu pamatsummas. Līdz 2018. gada 16. augustam tas netieši varēja tikt attiecināts arī uz attiecīgā komersanta, kas sniedz pakalpojumu un kura cena tiek regulēta (piem., ūdensapgāde un kanalizācija), “aizņemto kapitālu”, kam, pirmkārt, nav nekāda sakara ar zemes īpašniekiem, kuri rīkojas ar savu paša mantu jeb savu kapitālu, otrkārt, šis regulējums un jēdziens “aizņemtā kapitāla atdeves likme“ bija zaudējis spēku jau laikā, kad Tieslietu ministrija likumprojekta anotāciju sāka gatavot, skat., piem., 2018. gada 13. augusta grozījumus Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2016. gada 14. janvāra lēmumā Nr.1/2 "Ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu aprēķināšanas metodika". Likumprojekta 2019. gadā sastādītajā anotācijā gan tīši vai netīši ir norādīts, ka ir vērtēti līdz 2018. gada jūlijam (!) pieņemtie SPRK lēmumi, kas tādējādi bija arī metodiski aplami un nederīgi, kā arī nepatiesi un likumdevēju, visticamāk, apzināti maldinoši.
Piebilstams, ka atbilstoši cenu regulēšanas metodikai, cenā ieskaitāmi visi pakalpojuma sniedzēja objektīvie izdevumi, tostarp nekustamā īpašuma nodoklis, kā arī iekasēšanas izdevumi un riski. Regulatora noteiktās kapitāla atdeves likmes atbilst aktuālajai situācijai finanšu tirgos un iekļauj visus riskus, kas regulēto pakalpojumu sniedzējiem nodrošina iespēju gūt samērīgu peļņu, pakalpojuma saņēmējiem nodrošinot iespēju saņemt pakalpojumus par ekonomiski pamatotām izmaksām. Turklāt nu jau vairākus gadus tiek atšķirīgi piemērotas kapitāla atdeves likmes vidējiem/lieliem un mikro/maziem uzņēmumiem. Piebilstams, ka SPRK noteiktās kapitāla atdeves likmes mazajiem uzņēmumiem vai mikrouzņēmumiem, kas pēc kapitāla un apgrozījuma vairāk atbilst zemes īpašniekiem, pat 2022. gadā bija intervālā no 4.35% līdz 5.78% (skat., https://www.sprk.gov.lv/events/sprk-apstiprina-kapitala-atdeves-likmes-2022-gadam-visas-reguletajas-nozares), kam atbilstoši SPRK metodikai ir pieskaitāms, mazākais, NĪN 1.5% apmērā!
Tādējādi jaunākajā (17.06.2022.) Latvijas Bankas vēstulē Satversmes tiesai paustais viedoklis teorētiski nav nepareizs, taču ir visai tendenciozs, jo tiek noklusēts, ka šī “korekcija” regulētajās nozarēs parasti būtiski pārsniedz pašu “koriģējamo” vērtību. Jo vairāk, kopš Satversmes tiesā apstrīdētā likuma projekta izstrādes visi tajā analizētie rādītāji ir atgriezušies 2009. gada līmenī.
skat: File:Europe bonds sovereign debt crisis.webp - Wikipedia
Vai Latvijas Banka patiesi uzskata, ka ieguldījums zemē piespiedu dalītajos īpašumos ir tikpat vai mazāk riskants kā aizdevums Polijas (6,1% gadā), Itālijas (4,25% gadā), Ungārijas (7,9% gadā), Bulgārijas (5,7% gadā) vai Islandes (6,3% gadā) valdībām? Piebilstams, ka arī Norvēģijas un Lietuvas valdības garantē lielāku atdevi no tām lietojumā nodotā kapitāla (attiecīgi 3,1% un 3,7% gadā) nekā Saeima, Latvijas Bankas ekspertu iedrošināta, ir noteikusi zemes īpašniekiem, proti, līdz 2,5% gadā, turklāt nevis no tirgus cenas, bet no zemes kadastrālās vērtības, šajā atlīdzībā iekļaujot vēl arī ienākuma nodokli, no kā aizdevumi ES valdībām ir atbrīvoti (!), kā arī atlīdzības iekasēšanas izdevumus un to riskus. Pat Vācija, kuras valdībai Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners Satversmes tiesas sēdē 2018. gada martā ieteica aizdot naudu arī zemes īpašniecei, kuras vecāki tika nogalināti Holokaustā [10], šobrīd maksā par aizdevumiem tās valdībai divas reizes vairāk nekā 2018. gadā jeb aptuveni 2,5% gadā, procentu likmēm turpinot strauji pieaugt un 2023. gada pirmajās dienās sasniedzot 11 gadu maksimumu [11].
Vai kāds eksperts Latvijas Bankā patiešām uzskata, ka zemes zem ēkām kā aktīva likviditāte ir salīdzināma ar šo valstu obligāciju likviditāti, ieskaitot to procentus? Protams, ja ar likviditāti saprotam to, ko ar šo jēdzienu saprot ne tikai ekonomisti, bet jebkurš nozares profesionālis, taču ne Kušnera kungs, kurš 2018. gada martā Satversmes tiesā pēc būtības norādīja, ka likvīds ir jebkurš aktīvs, kuru vispār ir iespējams pārdot par jebkuru cenu… [12]. Turklāt toreiz pēc neilga brīža viņš faktiski nonāca zināmā pretrunā ar šo paša iepriekš teikto, proti, uz referējošā Satversmes tiesas tiesneša G.Kusiņa jautājumu, ja ieguldījums piespiedu dalītā īpašumā ietilpstošā zemē esot uzskatāms par zema riska ieguldījumu (kas Kušnera kunga ieskatā tāpēc ir salīdzināms ar ES valstu valdību parāda vērtspapīru zemo riska līmeni), tad kāpēc pašas bankas neiegulda šādos “zema riska objektos” (pēdiņas ielicis šī raksta autors, nevis ST tiesnesis G.Kusiņš savā jautājumā), atbildot, ka tā tomēr nav tik likvīda investīcija, kā ir nepieciešams banku aktīvu kvalitātes nodrošināšanai [13]. Šeit neviļus gribas pārfrāzēt vienu seno romiešu teicienu [14] – kas bankām nav pietiekami likvīds, tas tomēr esot likvīds zemes īpašniekiem. Bet, varbūt tieši šie iekasēšanas izdevumi un neiekasēšanas riski, kas praksē bieži vien ir saistīti ar ilgstošām tiesvedībām (kuru laikā ēkas īpašnieki objektu jeb zemi taču nepārtrauc lietot), kā arī papildu izdevumi gan ienākuma nodokļa, gan arī uzskaites, administrēšanas un juridisko izmaksu veidā, padara šādus zemesgabalus par krietni augstāka riska un vienlaikus arī būtiski zemāka ienesīguma ieguldījumu objektiem, un tāpēc tie nav vērtējami kā likvīdi jeb ātri pārvēršami naudā, nezaudējot to vērtību [15]. Turklāt NĪN par zemi samaksas pienākums likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” stingri noteiktos termiņos, proti, reizi ceturksnī – ne vēlāk kā attiecīgā gada 31. martā, 15. maijā, 15. augustā un 15. novembrī [16], zemes īpašniekam var radīt situāciju, kurā nenoteiktos un neprognozējamos laika nogriežņos (proti, ilgstošo tiesvedību un ar tām saistīto bez-ieņēmumu periodu laikā) faktiskais ienesīgums no piespiedu dalītā īpašumā esoša zemes gabala var būt arī negatīvs. Pārfrāzējot raksta sākumā citēto paša Kušnera kunga izteicienu, tāda diemžēl ir zemes īpašnieku “reālā normalitāte”.
Vai tie augstu godājamie Satversmes tiesas tiesneši, kuri 2018. gadā noticēja Latvijas Bankas tā brīža padomes loceklim Edvardam Kušneram, paužot savas no ekonomikas teorijas ieskata diemžēl klaji aplamās atsevišķās domas, spēs atzīt savu tā brīža maldību un no saviem iepriekš izteiktajiem pieņēmumiem un apgalvojumiem atkāpties? Konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem atliek vien paļauties uz to, ka taisnīgums un tiesiskums prevalēs pār tiesnešu iepriekš paustajām atsevišķajām domām, personīgajiem ieskatiem, kā arī individuālajām vērtībām un uzskatiem.
Satversmes tiesas likums faktiski liedz iesniegt jaunus pierādījumus, tostarp arī tad, ja pēc lietas sagatavošanas izskatīšanai faktiskie apstākļi ir radikāli mainījušies. Interesanti, vai arī tagad, kad inflācija “skrien debesīs”, un pat ES valstu valdību aizņēmumu starptautiskajos tirgos jeb valstu obligāciju likmes atgriežas “vecajā normalitātē”, nu jau esot tādām pašām, kā tad, kad Satversmes tiesa atzina, ka atlīdzība 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības nepilda atlīdzības funkciju, un kas vidēji svērti pastāvēja līdz pat 2014. gadam, kad Saeima iepriekš lēma par taisnīgas atlīdzības apmēru, kāds uzskata, ka, pat saskaņā ar Edvarda Kušnera iepriekš teikto, tie citam piederošie zemes īpašumi, uz kuriem atrodas privatizētās daudzdzīvokļu mājas, ir pielīdzināmi valsts obligācijām, tostarp, ir pietiekami likvīdi un brīvi tirgojami, bet pirmsnodokļu atlīdzība 3% vai 4% no zemes kadastrālās vērtības gadā, kurā turklāt iekļauti visi zemes īpašnieka izdevumi, varētu būt taisnīga un adekvāta atlīdzība? Ja tā, tad varam gatavoties zemes īpašnieku bankrota vilnim un viņu prasībām pret valsti tiesās, tostarp, Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Epilogs
Šī raksta mērķis nav morāli nosodīt Edvardu Kušneru, nopelt viņa izglītību un līdzšinējo darbību. Raksta autors pats vēl tikai apgūst tiesību zinības un, strādājot privātajā sfērā, rīkojas pēc principa “atļauts ir viss, kas nav aizliegts”. Tāpēc moralizēt vai nosodīt kādu būtu vienkārši nepareizi. Tieši otrādi – katrs cilvēks var kļūdīties, apzināties un izanalizēt savas kļūdas, lai nākotnē tās labotu un vairs neatkārtotu. Tieši tā mēs visi augam.
Vienlaikus ļoti būtiski ir katram godīgi apzināties savu nezināšanu un kritiski izvērtēt savus apsvērumus, lai neļautu sev iekrist viszinības kārdinājuma lamatās. It sevišķi cilvēkiem, kuri ieņem augstu amatu valsts jeb publiskajā sektorā. Jo viena līmeņa atbildība ir tad, ja tiek darīts kaut kas individuāli pašam sev, bet pavisam cita līmeņa atbildība iestājas tad, ja kāds, kā šķietams lietpratējs, ar kļūdainu savu viedokli aizved pa maldu ceļu arī citus, šajā gadījumā – augsti godājamus Satversmes tiesas tiesnešus. Tāpēc mums visiem kā sabiedrībai ir tiesības sagaidīt un arī prasīt, lai Satversmes tiesas procesos, kas skar ievērojamas sabiedrības daļas likumīgās intereses, kā liecinieki, eksperti vai viedokļu sniedzēji piedalītos patiešām zinoši un pieredzējuši savas jomas lietpratēji, un lai viņi sniegtu patiešām vispusīgu un kvalitatīvu informāciju. Savukārt visiem Satversmes tiesā viedokļa paušanai pieaicinātajiem un to pārstāvjiem būtu lietderīgi laiku pa laikam pārlasīt un atgādināt sev raksta sākumā minēto Sokrata teicienu.
Autors ir zemes un ēku dalītā īpašuma jomā praktizējošs jurists, kurš kā zemes īpašnieka pārstāvis piedalījās, tostarp, 2018. gada 6. marta Satversmes tiesas sēdē lietā Nr. 2017-17-01 un pārstāv šo zemes īpašnieci arī apvienotajā lietā Nr. 2022-02-01.
[1]https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2017/07/Stenogramma_2017-17-01_3_dala.pdf#search=, 49.lpp., 32.lpp.
[6]https://nra.lv/latvija/241787-kusnera-veikta-darijuma-pedas-aizved-lidz-trasta-komercbankai.htm
[7]https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/483
[9]https://www.db.lv/zinas/edvards-kusners-481278
[11]European Bonds Start 2023 With Rally on Bets Inflation Will Slow (yahoo.com)
[12]https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2017/07/Stenogramma_2017-17-01_3_dala.pdf#search=, 29.,30. lpp.
[13]https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2017/07/Stenogramma_2017-17-01_3_dala.pdf#search=, 41. lpp.
[14]Quod licet Iovi, non licet Bovi jeb, “kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”.
[15]https://www.definebusinessterms.com/lv/likvids-aktivs/
[16]Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 6.panta trešā daļa; https://likumi.lv/ta/id/43913#p6
