DOMNĪCA BRĪVAIS MIKROFONS

10. Decembris 2021 15:47

Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. IV daļa - Kopīpašums
3 komentāri
2019. gada 17. decembrī Augstākās tiesas Senāts, izdarot vairākus tiesību normu pārkāpumus, atcēla Rīgas apgabaltiesas visnotaļ likumīgo spriedumu par kopīpašuma – dzīvokļu īpašumos nesadalīta īres nama – dalīšanu. Vienlaikus Augstākās tiesas Senāts pieņēma arī vairāk nekā diskutablu blakus lēmumu lietā, ar kuru Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam darīja zināmu savu pirmšķietami aplamo ieskatu par Civillikuma nepilnībām

Tieslietu ministrija un Saeimas Juridiskā komisija tā vietā, lai šādu Senāta rīcību atzītu par absolūti nepieņemamu un Satversmei neatbilstošu, virza izskatīšanai Saeimā trešajam lasījumam uz Senāta aplamo atziņu pamata izstrādātos pirmšķietami nederīgos Civillikuma grozījumus. Tā faktiski tiek apieta parastā likumdošanas kārtība un ignorētas Satversmes tiesas atziņas, ekspertu viedokļi un Saeimas Juridiskā biroja atzinums, kā arī noraidīti visai argumentētie koalīcijas frakcijas iesniegtie priekšlikumi.

Ar šo tiek turpināta autora rakstu sērija par Tieslietu ministrijas visai dīvainajām un diskutablajām iniciatīvām un aktivitātēm Civillikuma grozīšanā jeb civilo tiesību, kas gadsimtiem ilgi bija dabisko un vēsturisko tiesību apkopojums, politiskā kodifikācijā:

Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. I daļa. Politiskās iniciatīvas[1]

Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. II daļa. Apkopojums kā likums[2]

Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. III daļa. Tiesību jaunrades sekas[3]

Kā jau tika akcentēts iepriekšējos autora rakstos, Civillikuma grozīšana nav iespējama bez zināšanām par Civillikuma normu vēsturi, kas savukārt nav iespējams bez Latvijas tiesību vēstures un jo īpaši likumdošanas civiltiesību jomā vēstures izzināšanas.[4] Cilvēces vēsturē civiltiesības faktiski nekad netika regulētas politiski jeb ar suverēna gribas autoritāru diktātu. Civilo tiesību kodifikāciju jeb apkopošanu parasti ir veikuši atzīti tiesībzinātnieki, suverēnam vai diktatoram šos kodeksus vien parakstot[5] jeb izsludinot. Pēc savas būtības un izcelsmes Civillikums ir vairāk pielīdzināms Krišjāņa Barona Dainu skapim[6], kurā ir apkopots sabiedrības un tautas vēsturiskais mantojums un paražas, nevis valsts suverēna gribas izpausmei pavēloša vai aizliedzoša normatīvā akta formā.

Par Saeimā skatāmo likumprojektu “Grozījumi Civillikumā” (Nr: 906/Lp13)

Pārkāpjot parasto lietu kārtību likumprojekta virzībā un klaji ignorējot labas likumdošanas praksi, Saeimā 2021. gada 20. janvārī ir iesniegti kārtējie sabiedrībā pienācīgi neizdiskutētie un visai nepārdomātie grozījumi Civillikumā, šoreiz - par kopīpašuma dalīšanu jeb tā izbeigšanu, kuru faktiskie izstrādātāji, “eksperti” un virzītāji tiek slēpti ne vien no sabiedrības, bet arī pat no Saeimas deputātiem[7]. Minēto atziņu, likumprojektu Saeimā izskatot otrajā lasījumā, debatēs ir trāpīgi uzsvēris partijas “Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” valdes loceklis, Saeimas deputāts Rihards Kols: “..Tieslietu ministrijas piedāvātie un Juridiskās komisijas savā ziņā uzstājīgi virzītie grozījumi nav gājuši vispārējā kārtībā, tas ir, caur Ministru kabinetu, bet no darba grupas iesniegti Saeimā un attiecīgi virzīti kā Saeimas Juridiskās komisijas iesniegts likumprojekts.

Pirms likumprojekta iesniegšanas Saeimā vērsāmies Tieslietu ministrijā ar lūgumu izsniegt grozījumu izstrādei izveidotās darba grupas sanāksmju protokolus, lai varētu labāk iepazīties ar grupas tieslietu ekspertu argumentāciju un diskusijām, kuras likušas nonākt pie Tieslietu ministrijas virzītās konkrētās redakcijas. Pārsteidzošā kārtā tik elementāra, ikdienišķa lūguma izpildei bija nepieciešams vairāk nekā mēnesis un virkne atgādinājumu, un rezultāts bija tas, ka saņēmām protokolu, kurš ir anonimizēts. Izvēle anonimizēt protokolus, tā liedzot pilnvērtīgi izprast diskusiju būtību un darba grupas dalībnieku profesionālo pieredzi, pamatojot konkrētus grozījumus vai atsaucoties uz tiesu praksi, raisīja ne vienu vien jautājumu - gan par to, kas licis Tieslietu ministrijai pēkšņi mainīt līdzšinējo praksi, gan par pašu pretestību jebkādām korekcijām izstrādātajā piedāvājumā.

Tieslietu ministrijas piedāvātajos grozījumos ir punkts, saskaņā ar kuru kopīpašnieku vairākums var prasīt izslēgt citu kopīpašnieku, kurš bijis negodprātīgs. Šāda regulējuma ieviešana būs pretrunā ne tikai ar proporcionalitātes, bet arī vienlīdzīgu iespēju tiesībām. Piemēram, trīs kopīpašnieku situācijā, ja vienam pieder virs 50 procentiem kopīpašuma daļu, viens no īpašniekiem ir ar daudz plašākām tiesībām un kā vienīgais var lemt prasīt cita kopīpašnieka izslēgšanu, tā ignorējot pārējo kopīpašnieku tiesību aizsardzības nepieciešamību. Uz minēto grozījumu punktu problemātiku jau vairākkārt ar sava redzējuma iesniegšanu norādījusi gan Nacionālās apvienības frakcija, gan arī Saeimas Juridiskais birojs, paužot bažas par ietvertajiem satversmīguma riskiem. Jānorāda, ka līdzšinējais process - konkrēto Civillikuma grozījumu izstrāde Tieslietu ministrijas darba grupā un sekojusī skatīšana Saeimas komisijā - raisa ne vienu vien jautājumu par procesa caurspīdīgumu, par to, vai pastāv patiesa vēlme izstrādāt vislabāko iespējamo regulējumu pastāvošo problēmu risināšanai, vienlaikus rūpējoties par regulējuma pielāgošanu mūsdienām.[8]”.

Likumprojekta anotācijā[9] ir norādīts, ka tas paredz jaunus tiesiskos mehānismus kopīpašnieku starpā radušos strīdu risināšanai kopīpašuma dalīšanas gadījumā – kopīpašniekiem tiek paredzēts ierobežojums attiecībā uz to prasījuma tiesībām par kopīpašuma, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, dalīšanu bez īpaša pamata[10]. Tādējādi tiek plānots mazināt tendenci izmantot kopīpašumu domājamās daļas peļņas gūšanai[11], ja tas aizskar citu personu “tiesības uz īpašumu un mājokļa neaizskaramību”[12]. Tāpat likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka viens no būtiskākajiem tā mērķiem ir radīt tādus mehānismus, kas ļauj pēc iespējas sabalansēt visu kopīpašnieku intereses. Tā, piemēram, kopīpašniekam, kurš nevēlas palikt kopīpašumā, ir jāparedz iespēja izstāties vai tikt izslēgtam no kopīpašuma, vienlaikus neietekmējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses[13] un tiesības. Lai sasniegtu likumprojekta anotācijā minētos mērķus, paredzēts papildināt Civillikuma 1074. pantu ar otro daļu, Civillikumu ar 1074.1 pantu, bet Civillikuma 1075. pantā paredzēt divas jaunas kopīpašuma dalīšanas iespējas, nosakot arī papildus noteikumus kopīpašuma dalīšanai.

Iepazīstoties ar likumprojekta un tajā paredzēto grozījumu tekstu, ir secināms, ka plānotās izmaiņas tiesiskajā regulējumā ir daudz plašākas, turklāt daudzas no tām ir neloģiskas un nesamērīgas. Ar šiem grozījumiem Civillikumā[14] paredzēts, tostarp, papildināt Civillikuma 1074. pantu ar otro daļu, nosakot, ka "Kopīpašnieks, kurš ieguvis domājamās daļas nekustamajā īpašumā, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, pamatojoties uz darījumu vai uz tiesas lēmumu par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda, var prasīt tiesā kopīpašuma dalīšanu ne agrāk kā piecus gadus no īpašuma tiesību nostiprināšanas zemes grāmatā tikai tad, ja tam ir svarīgs iemesls[15].””

Tāpat paredzēts papildināt Civillikumu ar 1074.1 pantu, nosakot, ka “Kopīpašnieku vairākums pēc to daļu lieluma var prasīt tā kopīpašnieka daļas atsavināšanu, kurš, ļaunprātīgi izlietojot savas kopīpašnieka tiesības vai nepildot kopīpašnieka pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešajām personām būtisku kaitējumu. Kopīpašnieka daļas atsavināšana notiek pārdodot viņa daļu pārējiem kopīpašniekiem samērīgi ar katra daļu, vai pārdodot viņa daļu izsolē kopīpašnieku starpā, bet, ja pārējie kopīpašnieki tam nepiekrīt, noteicot viņa daļu pārdot izsolē."[16]

Vienlaikus Civillikuma 1075. pantu paredzēts izteikt šādā redakcijā: “Ja 1074. panta pirmajā daļā norādītā dalīšanas gadījumā kopīpašnieki nevar vienoties par tās veidu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem:

1) piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai;

2) atdod visu lietu vai daļu[17] vienam vai vairākiem kopīpašniekiem, ar pienākumu atlīdzināt daļu naudā;

3) noteic lietu vai daļu[18] pārdot izsolē;

4) izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu vai daļu[19] un kas no viņiem apmierināms ar naudu;

5) noteic sadalīt dzīvokļos nekustamo īpašumu, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām.

Ja kopīpašums ir nekustams īpašums, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, tad priekšroka dodama nekustamā īpašuma sadalīšanai dzīvokļos pat, ja kāds kopīpašnieks dalīšanas rezultātā neiegūst dzīvokli, bet saņem savas daļas atlīdzinājumu naudā.

Tiesa lemj par kopīpašuma daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai gadījumos, kad šāds dalīšanas veids, pēc taisnības apziņas un ņemot vērā vispārīgos tiesību principus, ir vispiemērotākais dalīšanas veids.

Ja lietu vai daļu vēlas iegūt vairāki kopīpašnieki, tad tiesa noteic to pārdot kopīpašnieku starpā samērīgi ar katra daļu vai izsolē kopīpašnieku starpā."

Likumprojekta anotācijā[20], ko Saeimai ir iesniegusi Saeimas Juridiskā komisija, lūdzot nodot minēto likumprojektu tikai[21] Juridiskajai komisijai, un nosakot sevi kā vienīgo atbildīgo komisiju, ir norādīts, ka likumprojekts ir izstrādāts pamatojoties, tostarp, uz Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 17. decembrī  pieņemto blakus lēmumu lietā Nr.C04169414, SKC-259/2019. Ar minēto blakus lēmumu Senāts nolēma darīt zināmu Saeimai, Valsts Prezidentam un Ministru kabinetam par nepilnību Civillikuma 1075. pantā, neparedzot mūsdienu apstākļiem atbilstošus kopīpašuma izbeigšanas veidus. Tāpat minētajā blakus lēmumā Senāts pauda viedokli, ka Civillikuma 1075.panta regulējums attiecībā uz kopīpašuma izbeigšanas veidiem ir jāpilnveido atbilstoši mūsdienu situācijai, piemēram, gadījumos, kad kopīpašuma priekšmets ir daudzdzīvokļu māja, paredzot, ka viens no kopīpašuma izbeigšanas veidiem varētu būt sadalīšana dzīvokļu īpašumos, kā arī jāapsver iespēja vienlaikus piemērot dažādus kopīpašuma izbeigšanas veidus.

Par Senāta nolēmumiem lietās Nr. SKC-259/2019 (C04169414)

2019. gada 17. decembrī ar spriedumu lietā  Nr. SKC-259/2019 (C04169414) Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas absolūti likumīgo un pamatoto spriedumu par kopīpašuma – dzīvokļu īpašumos nesadalīta īres nama – dalīšanu. Nolēmumu Senāts motivēja galvenokārt ar to ka tiesai, konstatējot apstākļus, kas varētu būt par pamatu Civillikuma 1. panta piemērošanai, bija pienākums pārliecināties, vai likumā paredzēto tiesību prasīt kopīpašuma izbeigšanu[22] prasītāja izlieto taisnprātīgi, respektējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses[23], un attiecīgi lemt par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu.

Vienlaikus ar spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019 Senāts pieņēma arī blakus lēmumu, ar ko darīja zināmu Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam savu ieskatu par normatīvo tiesību aktu nepilnībām. Bez tam šajā blakus lēmumā Senāts nolēma informēt Latvijas Republikas Prokuratūru par lietā iesaistīto personu rīcības iespējamu neatbilstību likumam, bet Latvijas Zvērinātu advokātu padomi – par zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu rīcības iespējamu neatbilstību Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksam.

Par to cik likumīgi vai, drīzāk, cik ļoti nelikumīgi un nepamatoti ir Senāta nolēmumi šajā lietā autors jau ir paudis viedokli iepriekš.[24] Lietas dalībnieki secināja, ka kasācijas sūdzības izskatīšanā Senātā ir pieļautas aptuveni trīsdesmit kļūdas un pārkāpumi, kas nav savienojami ar Augstākās tiesas tiesneša jeb senatora amatu, kvalifikāciju, kompetenci un lomu sabiedrībā, un tāpēc ir atzīstami par neattaisnojamiem un nepieļaujamiem. Sakarā ar minēto lietas dalībnieki 2020. gada 25. februārī lūdza Augstākās tiesas priekšsēdētāju ierosināt disciplinārlietu pret Senāta Civillietu departamenta senatori Andu Briedi[25] par viņas rīcību lietas sagatavošanā izskatīšanai, kā rezultātā Senātā ir taisīts pirmsšķietami klaji nelikumīgais nolēmums lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414), par ko liecina spriedumā, tostarp, norādītais, ka Tieši dalāmā nekustamā īpašuma nodalījumā ierakstītās hipotēkas dēļ, Senāta ieskatā[26], par vienīgo iespējamo kopīpašuma sadales veidu konkrētajā gadījumā tiek atzīta pārdošana izsolē. Tas, ka hipotēkas ņēmēja [..] ir ar prasītāju saistīta persona, kopsakarā ar citiem šajā lietā nodibinātajiem apstākļiem, dod pamatu uzskatīt, ka minētais nodrošinājums (hipotēka) aizdevējai piešķirts, lai izslēgtu iespēju kopīpašuma izbeigšanai piemērot citus Civillikuma 1075.pantā paredzētos veidus. Prasītājas rīcības rezultātā pārējiem kopīpašniekiem ir liegts panākt viņu interesēm visatbilstošāko rezultātu.”

Autora ieskatā, ja tiesā tiktu ievērotas Civilprocesa likuma prasības par civillietas izskatīšanu Senātā kasācijas kārtībā, tiesai, visticamāk, nebūtu iespējams nonākt pie atziņas “par prasītājas rīcības prasot kopīpašumu izbeigt [..] patieso mērķi – ļaunā nolūkā ar varu izbeigt kopīpašumu, par kura lietošanu kopīpašniekiem domstarpības nekad nav bijušas…”, kas, turklāt, ir pretrunā faktiskajiem lietas apstākļiem un pat citā spēkā esošā spriedumā nodibinātajiem apstākļiem, kas attiecās uz to pašu dalāmo īpašumu.[27] Pierādījumu vākšana, to pievienošana lietas materiāliem un vērtēšana nav Senāta kā kasācijas instances tiesas kompetencē. Jo vairāk, par domstarpībām kopīpašnieku starpā lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) liecināja arī pašā kasācijas sūdzībā netieši minētie fakti par atbildētāju rīcību ar prasītājai teorētiski atdoto, bet faktiski nenodoto strīdus ēkas 15. (un 16.) dzīvokli, kas jau no 1935. gada(!) bija dzīvesvieta prasītājas(!) akcionāres dzimtai. Atkārtoti norādams, ka šādu faktu konstatācija, protams, nav Senāta kompetencē, tāpat kā citu lietas faktisko apstākļu analīze, kas nelikumīgi un aplami gan tika veikta.

Ņemot vērā faktu, ka Senāta 2019. gada 17. decembra spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) bija nosūtīts arī Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam, kā arī Latvijas Republikas Prokuratūrai un Latvijas Zvērinātu advokātu padomei, visām šīm personām zināšanai tika nosūtīts arī Augstākās tiesas priekšsēdētājam adresētais lūgums ierosināt disciplinārlietu pret Senāta Civillietu departamenta senatori Andu Briedi par viņas rīcību lietas Nr. SKC-259/2019 (C04169414) sagatavošanā izskatīšanai. Šajā lūgumā, cita starpā, tika uzskaitītas visas senatoru un Senāta pieļautās kļūdas un aplamības nolēmumos lietā. Secīgi arī Saeimai tika argumentēti norādīts, ka Senāta 2019. gada 17. decembra nepārsūdzamais spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) ir pārsniedzis visas saprātīgi pieļaujamās tiesas kļūdas robežas un nedrīkst palikt nepamanīts ne likumdevējam, ne izpildvarai, ne arī tiesu varai un sabiedrībai kopumā.

Lai arī tiesneša profesionālās darbības dēļ robeža starp tīšu likuma pārkāpumu un drosmīgu likuma iztulkojumu, kuram var būt liela ietekme uz tiesību sistēmas attīstību, var būt ļoti izplūdusi[28] un tiesnesi nevar saukt pie disciplināratbildības vai kriminālatbildības par nepareizu likuma piemērošanu, taču par tīšu likuma pārkāpumu, piemērojot tiesību normas, tiesnesi Latvijā sodīt var. Vispārējo tiesu spriedumus, kas pieņemti contra legem, vērtē ne tikai tiesneši.[29]{C} Piebilstams, ka neskatoties uz neskaitāmiem pārkāpumiem lietas izskatīšanā, disciplinārlieta ne pret senatori Andu Briedi, ne arī pret kādiem citiem tiesnešiem un senatoriem šī nolēmuma sakarā ierosināta netika. Jo vairāk, Tieslietu ministrija un Saeimas Juridiskā komisija ir atzinusi Senāta spriedumā un blakus lēmumā lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) norādītās atziņas  par iemeslu sasteigtu un neizdiskutētu grozījumu veikšanai Civillikumā, ar ko vairāk kā divi tūkstoši gadu pastāvējušais regulējums tiek aizstāts ar kārtību, kas neatbilst ne Satversmes tiesas atziņām, ne arī veselajam sapratām atbilstošai kārtībai, kas tā kopīpašnieka, kas ir izstumts no kopīpašuma, vai savas kopīpašuma daļas zaudē ārēju iemeslu dēl (parādi, laulības šķiršana, jau pieņemtā mantojuma dalīšana) īpašuma tiesības padara faktiski iluzoras.

Piebilstams, ka Senāta rīcības tiesiskumu lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) publiski ir aizstāvējis pašreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs[30], tobrīd senators un Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, norādot, ka “tiesai, konstatējot apstākļus, kas varētu būt par pamatu Civillikuma 1. panta piemērošanai, ir pienākums pārliecināties, vai likumā paredzēto tiesību prasīt kopīpašuma izbeigšanu prasītāja izlieto labā ticībā, respektējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses[31], un attiecīgi lemt par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu. Bez tam A. Strupišs secināja, ka blakus lēmums šajā lietā ir likumsakarīgs turpinājums Senāta Civillietu departamenta nolēmumiem jautājumos par fiktīviem darījumiem un personu atbildību (skat., piemēram, spriedumu lietā Nr. SKC-108/2017 (C02022712), Nr. SKC-266/2017 (C04277105), Nr. SKC-82/2018 (C04219514), Nr. SKC-7/2018 (C15291810)), to argumentējot ar tēzi, ka “tiesību formālismam un tiesību ļaunticīgai izlietošanai nav vietas mūsdienu Latvijā, jo tiesas neatzīs par izšķirošiem formāli šķietami pareizus, taču tiesību būtībai un veselajam saprātam pretējus argumentus.” Nav šaubu, ka veselais saprāts ir likuma dvēsele[32] jeb kodols, secīgi tiesas spriedums nevar būt pretējs veselajam saprātam. Taču tieši spriedums un blakus lēmums lietā SKC-259/2019 (C04169414) neatbilst ne tikai likumam un lietas materiāliem, bet arī neiztur veselā saprāta kritērija pārbaudi. Jo vairāk, šie Senāta nolēmumi ir klaji nelikumīgi un nepamatoti.

Par Civillikuma attiecīgo normu atbilstību modernajām tiesībām Senāta spriedumu lietā  Nr. SKC-259/2019 (C04169414) sakarā ir izteikušies arī citi tiesību eksperti, tostarp Dr. iur. Rolands Neilands[33], paužot viedokli, ka ir legalizējama[34] kopīpašumā esoša nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtības nostiprināšanas zemesgrāmatā, papildus nosakot, ka zemesgrāmatā nostiprinātā kopīpašuma dalītas lietošanas kārtība ir ņemama vērā, izbeidzot nekustamā īpašuma kopīpašumu ar reālu sadalīšanu. Tāpat par šo kopīpašuma dalīšanu un Senāta spriedumu lietā  Nr. SKC-259/2019 (C04169414) ir publiski visai argumentēti izteicies arī plaši atzītais tiesību zinātnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Lapsa[35], paužot visnotaļ pamatotu ieskatu, ka būtu vērtējams jautājums par grozījumu izdarīšanu Civilprocesa likumā, paredzot sevišķu kārtību kopīpašumu dalīšanas lietās, piemēram, papildinot Civilprocesa likuma piekto sadaļu "Atsevišķu kategoriju lietu izskatīšanas īpatnības". Papildus J. Lapsa norādīja, ka, veicot likumu interpretāciju atbilstoši tulkošanas metodēm, kā arī piemērojot tiesību vispārējos principus, tiesai [jau tobrīd bija un] ir tiesības kopīpašumu izbeigt, sadalot daudzdzīvokļu māju reālās daļās – dzīvokļa īpašumos.

Autora ieskatā Augstākajai tiesai kā vienam no sešiem valsts konstitucionālajiem orgāniem likums nepiešķir tiesības vērsties pie trijiem citiem konstitucionālajiem orgāniem ar blakus lēmumu, kas pēc savas dabas ir procesuāls lēmums. Ar likumdošanas iniciatīvu parasti saprot priekšlikuma par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu iesniegšanu Saeimā. Iesniegt šādu iniciatīvu var tikai tie subjekti, kuriem šādas tiesības piešķir Satversme. Satversmes 65. pants noteic: "Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju." Secīgi Senāta vēršanās Saeimā ar priekšlikumu par likuma grozījumu nepieciešamību, kas turklāt ir noformēts kā tiesas blakus lēmums, ir nelikumīga likumdošanas iniciatīva, pat ja ar to tiek mēģināts apiet Satversmes 65. pantu, piemēram, aicinot Senāta iniciatīvu iesniegt jeb virzīt kādam subjektam, kam šādas tiesības piemīt (piemēram, Saeimas komisijai, vismaz pieciem Saeimas deputātiem vai Ministru kabinetam). Jāatgādina, ka publiskai personai ir atļauts tikai tas, ko tieši nosaka tiesību norma, secīgi šāda Senāta rīcība ir pirmšķietami nelikumīga ne tikai no varas dalīšanas un likuma atrunas principiem, bet arī no fizisko personas datu aizsardzības ieskata.

Satversmes tiesas likuma 19.1 pants nosaka Senātam imperatīvu pienākumu vērsties Satversmes tiesā, ja Senāts, izskatot civillietu kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, piemēram, rodoties šaubām, ka Civillikuma 1074. vai 1075. pants nav tiesisks, jo neatbilst Satversmes 105. pantam. Tā, cita starp, rīkojās autors attiecībā uz Civillikuma 1068. pantu[36], tāpat kā Senāts blakus lēmumā apelējot pie šīs tiesību normas (par kopīpašuma lietošanu) neatbilstību mūsdienu apstākļiem, konstitucionālajā sūdzībā norādot, ka "apstrīdētā norma šobrīd ir novecojusi un nesamērīga".

Par plānoto grozījumu būtību, satversmību un adekvātumu

Dzīvokļa īpašuma likuma 6. panta pirmā daļa nosaka, ka dzīvokļa īpašumu var izveidot, tostarp uz tiesas sprieduma pamata, sadalot dzīvojamo māju kopā ar tai piederīgajām palīgēkām, būvēm un zemi, bet Civilprocesa likuma 136. panta pirmā daļa nosaka, ka [jebkurš] atbildētājs līdz brīdim, kamēr lietas izskatīšana pēc būtības pabeigta pirmās instances tiesā, ir tiesīgs celt pret prasītāju pretprasību, kur tiesa vai tiesnesis pieņem pretprasību, tostarp, ja pretprasības apmierināšana pilnīgi vai daļēji izslēdz sākotnējās prasības apmierināšanu. Vienlaikus Civillikuma 1075. panta (pirmās daļas) papildināšana ar 5. punktu, kas paredz tiesas tiesības noteikt sadalīt dzīvokļos nekustamo īpašumu, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, un otro daļu, kas nosaka, ka ja kopīpašums ir nekustams īpašums, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, tad priekšroka dodama nekustamā īpašuma sadalīšanai dzīvokļos pat, ja kāds kopīpašnieks dalīšanas rezultātā neiegūst dzīvokli, bet saņem savas daļas atlīdzinājumu naudā, ir visnotaļ atbalstāma, jo būtiski mazina strīdus par tiesību normu saturu, secīgi atbilst Satversmes 89. un 90. pantam, kā arī 91. un 92. pantam un nav pretrunā 105. pantam.

Vienlaikus ir jāpiekrīt Saeimas Juridiskajam birojam[37], partijas “Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” frakcijai un citiem ekspertiem, ka gandrīz visi pārējie plānotie grozījumi Civillikumā neatbilst Satversmei, Satversmes tiesas atziņām, Civillikuma sistēmai un likuma garam, kā arī vispārējiem tiesību principiem un veselā saprāta kritērijam.

Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2011-01-01 Satversmes tiesa norāda, ka “..Civillikuma 1074. un 1075. pantā ietvertais regulējums ir būtisks, jo kopīpašums tiešām nav pats vēlamākais īpašuma veids (sk.: Čakste K. Civiltiesības. Rīga: [b.i.] 1937, 42. lpp.): [..] tiesiska vai faktiska rakstura priekšnoteikumi rīcībai ar kopīpašumā esošo lietu var novest pie tā, ka kopīpašniekiem zūd interese saglabāt savu tiesisko stāvokli. Šā iemesla dēļ Civillikuma 1074. pants paredz kopīpašnieka tiesības katrā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu. Tas ir tiesiskais instruments, kuru kopīpašnieks var izmantot piespiedu kārtā, lai kopīpašumu izbeigtu."[38] Atgādināms, ka Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta arī likumdevējam un tiesām.

Likumprojektā paredzētās kopīpašnieku vairākuma pēc to daļu lieluma (tātad jebkura kopīpašnieka, kam pašam vai kopā ar kādu citu kopīpašnieku pieder vairāk nekā 50% domājamo daļu no nekustamā īpašuma) tiesības prasīt cita (vai visu pārējo) kopīpašnieka(u) izslēgšanu, šīs  daļas prasot pārdot izsolē, faktiski ir pielīdzināms īpašuma atņemšanai, jo šādām daļām turpmāk vairs nebūs nekādas vērtības sakarā ar to likumisko izslēgšanu no civiltiesiskās apgrozības. Minētais apgalvojums ir pamatojams ar faktu, ka pircējam jeb izsoles uzvarētājam vismaz piecus gadus (Saeimas Juridiskais birojs savā atzinumā[39] par likumprojektu ir pamatoti norādījis, ka aizliegums piecu gadu periodā dalīt kopīpašumu bez pienācīga tā samērīguma izvērtējuma ir saistīts ar pamatotu risku, ka var tikt aizskartas ar Satversmes 105. pantu aizsargātās personu pamattiesības) būs jālieto īpašums tikai personīgi un tikai un vienīgi savām vajadzībām, kas ir pretrunā Civillikuma 1068. pantam un Civillikuma sistēmai, vai arī būs jāpamato tiesai iemesls, kāpēc nopirkto īpašumu nav izdevies lietot, visus šos piecus gadus pildot kādus nezināmus kopīpašnieka pienākumus gan pret citiem kopīpašniekiem, gan pret pašvaldību, gan arī pret kādām trešajām personām, kam saskaņā ar likuma sistēmu vispār nevajadzētu būt jebkādai nozīmei attiecībā uz kopīpašnieku savstarpējām attiecībām.

Tāpat Civillikuma sistēmai, vēsturiskajai izcelsmei un Satversmes tiesas atziņām un veselajam saprātam pagaidām neatbilst plānotie grozījumi Civillikuma 1075. panta pirmās daļas 3. punktā, kas paredz tiesas tiesības noteikt pārdošanai izsolē nevis pašu dalāmo lietu, bet daļu (nav arī noteikts kādu daļu – reālo vai domājamo) no tās. Tas pats daļēji ir attecināms uz identiskiem grozījumiem Civillikuma 1075. panta pirmās daļas 2. un 4. punktā, kas paredz tiesas tiesības atdot vienam vai vairākiem kopīpašniekiem ne tikai visu dalāmo lietu kā tas ir bijis līdz šim, bet arī tā daļu[40] vienam vai vairākiem kopīpašniekiem, ar pienākumu atlīdzināt daļu naudā, vai arī ar izlozi izšķirot kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu vai daļu[41] un kas no viņiem apmierināms ar naudu.

Secināms, ka Senāta Civillietu departamenta faktiski iniciētais, Tieslietu ministrijas slepus izstrādātais un Saeimā 2021. gada 20. janvārī Saeimas Juridiskās komisijas vārdā iesniegtais likumprojekts nebalstās ne dabiskajās tiesībās, ne arī paražu tiesībās. Jo vairāk, likumprojekta izstrādē nav ņemti vērā ne Satversmes tiesas secinājumi kopīpašumu sakarā, ne arī nevalstisko organizāciju viedoklis vai atzītu tiesību zinātnieku ieteikumi un ekspertu atzinumi. Autora ieskatā veids un kārtība, kādā tiek grozīts Civillikums, nav pieņemams un neatbilst labai likumdošanas praksei jeb principiem. Likumdevējs nav izpildījis pienākumu apsvērt nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un savlaicīgi veikt riska novērtēšanas pasākumus. Tāpat likumdevējs nav izpildījis pienākumu savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas iesaistīt likumdošanas procesā sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām, vienlaikus saskaņojot apspriežamās tiesību normas ar tiesību sistēmā jau pastāvošajām tiesību normām, kā arī izvērtēt iespējamos alternatīvos risinājumus un apsvērt regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamos pasākumus.[42] Secināms, ka Senāta prettiesiski iniciētā, Tieslietu ministrijas izstrādātā un Saeimas Juridiskās komisijas virzītā likumprojekta autori un virzītāji ir rīkojušies diametrāli pretēji Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01  un 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem, ar ko likumdevējam dots skaidrs vēstījums, ka likumdošanas procesam Latvijā ir jākļūst pienācīgam un caurspīdīgam, tā tiesai netieši norādot, ka Saeimas “pastnieku”[43] ēra nu ir beigusies.[44]

Vienlaikus nav ņemtas vērā ekspertu viedoklis un Senāta administratīvo lietu departamenta secinātais, ka kopīpašuma dalīšana skar trešo pušu intereses, secīgi, ka ir jānosaka šādu strīdu izskatīšanas sevišķa kārtība. Kā norādīts spriedumā lietā Nr. SKA–26/2011 “var būt gadījumi, kad iestāde, kuras kompetencē ir jautājuma izlemšana publisko tiesību jomā, var to izdarīt tikai administratīvā procesa ietvaros iestādē, [..tad..] gan privātpersonām, gan iestādēm, gan tiesai ir jārīkojas tā, lai tiktu gan ievērotas iestādes tiesības izlemt jautājumu atbilstoši savai kompetencei, gan tiesas spriedums būtu galīgais noregulējums lietā, jo tiesas spriedumam ir likuma spēks un tam jābūt izpildāmam (likuma „Par tiesu varu” 16.panta pirmā un otrā daļa). [..] Gadījumā, ja privātpersonas nevar izvairīties no savstarpējā privāttiesiskā strīda risināšanas tiesā, turklāt arī iestādei ir savas kompetences robežās jādod atļauja konkrētam privāttiesiskam risinājumam, iestādes viedoklis ir jānoskaidro jau pirms privāttiesiskā strīda izšķiršanas vispārējās jurisdikcijas tiesā. Atkarībā no pušu interesēm, attiecīgajai pusei tiesā civilprocesā ir iespēja pierādīt, ka tās interesēs esošais risinājums atbilst iestādes atļautajam. Tas, vai un ciktāl lietas izspriešanā ir ņemtas vērā publisko tiesību normas un pašvaldības piekrišana īpašuma dalīšanai, nav vērtējams Administratīvās lietas ietvaros, bet ir jāņem vērā tiesas sprieduma saistošais spēks (likuma „Par tiesu varu” 16.pants).[45]

Likumprojekta autori nav ņēmuši vērā arī visnotaļ loģiskas un pamatotas tiesas atziņas, ka tiesai, izšķirot strīdu par kopīpašuma izbeigšanu, nav liegts sprieduma rezolutīvajā daļā noteikt vairākus pakārtotus kopīpašuma dalīšanas variantus (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 19.februāra spriedumu lietā Nr. C04201613, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2015.gada 24.marta spriedumu lietā Nr. C04331610), kas pilnībā nodrošina tiesas sprieduma izpildi un izslēdz pamītu secinājumam par neizpildāmu spriedumu (skat., Senāta 2018. gada 15. februāra spriedums lietā Nr. C17073413, SKC-73/2018).

Kopsavilkums, secinājumi un priekšlikumi

1.Civillikuma 1075. panta (pirmās daļas) papildināšana ar 5. punktu, kas paredz tiesas tiesības noteikt sadalīt dzīvokļos nekustamo īpašumu, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, un otro daļu, kas nosaka, ka, ja kopīpašums ir nekustamais īpašums, kurā ietilpst māja ar dzīvojamām telpām, tad priekšroka dodama nekustamā īpašuma sadalīšanai dzīvokļos pat, ja kāds kopīpašnieks dalīšanas rezultātā neiegūst dzīvokli, bet saņem savas daļas atlīdzinājumu naudā, ir visnotaļ atbalstāma, jo būtiski mazina strīdus par tiesību normu saturu, secīgi atbilst Satversmes 89. un 90. pantam, kā arī 91. un 92. pantam un nav pretrunā 105. pantam.

2.Kopīpašuma dalīšana tiesā ir precīzi jāreglamentē Civilprocesa likumā, nosakot sevišķu tiesāšanās kārtību vai šādas lietas izskatīšanas īpatnības, jo tas gandrīz vienmēr skar trešo personu intereses. To varētu darīt grozot un precizējot Civilprocesa likuma 250.1 – 250.7 pantus. Vienlaikus ir atbilstoši jāgroza citas tiesību normas, tostarp, dzīvokļu īpašumu izveidošanai un zemes vai ēkas reālai dalīšanai.

3.Nevajadzētu būt būtiskiem iebildumiem par Civillikuma 1075. panta (pirmās daļas) 2. punkta grozīšanu, paredzot, ka vienam vai vairākiem kopīpašniekiem var atdot gan visu lietu, gan arī tās domājamo vai reālo daļu, ar pienākumu atlīdzināt šīs daļas vērtību naudā, ja likums, proti, Civillikums vai Civilprocesa likums, noteiks atsavināmās daļas taisnīgas cenas noteikšanas principus, piemēram, atsavinot domājamo daļu, vērtējams būtu viss dalāmais īpašums, nevis tā domājamā daļa, turklāt nenosakot piespiedu pārdošanas cenu, bet parasto jeb tirgus vērtību.

4.Tai pat laikā pirmšķietami nederīgs šobrīd ir likumprojekta autoru priekšlikums par Civillikuma 1075. panta (pirmās daļas) 3. punkta grozīšanu, paredzot, ka tiesa var noteikt pārdot izsolē ne vien dalāmo lietu, bet arī tās daļu, jo vairāk, kopsakarā ar panta trešo daļu, kas paredz noteikt, ka “tiesa lemj par kopīpašuma daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai gadījumos, kad šāds dalīšanas veids, pēc taisnības apziņas un ņemot vērā vispārīgos tiesību principus, ir vispiemērotākais dalīšanas veids.” Šāds regulējums šobrīd nav iespējams, jo Civilprocesa likums neparedz, ka šādi izsolot  domājamo daļu no dalāmā īpašuma, vērtējams būtu viss dalāmais īpašums, nevis tā domājamā daļa, turklāt nenosakot piespiedu pārdošanas cenu, bet parasto jeb tirgus vērtību.

5. Domājamās daļas pārdošana izsolē, ja to jau pirms tam nevēlas pirkt cits kopīpašnieks, pēc savas būtības ir bezjēdzīga, turklāt šādai daļai objektīvi nav gandrīz nekādas vērtības, proti, tā ir daudzkārt mazāka par daļas proporcionālo vērtību no visa īpašuma. Secīgi, lai novērstu nesamērīgos zaudējumus, izslēdzamais kopīpašnieks pats būs spiests savu īpašumu no sevis izsolē nopirkt (nosolīt). Kā visai kuriozs piemērs likumprojekta anotācijā, apstākļiem, pie kuriem tiesa varētu lemt par kopīpašuma daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai, tiek minēta situācija, kurā viens no kopīpašniekiem prasa kopīpašuma priekšmeta pārdošanu izsolē, taču kopīpašuma priekšmeta pārdošana izsolē neatbilst pārējo kopīpašnieku interesēm(!) un nav uzskatāms par taisnīgāko(?) iespējamo risinājumu konkrētajā lietā. Likumprojekta anotācijas autoru ieskatā, izvēloties kā kopīpašuma dalīšanas veidu kopīpašnieka daļas atsavināšanu minētajā gadījumā, tiesai ir iespēja samērot  kopīpašnieku intereses – kopīpašumā paliek tie kopīpašnieki, kas to vēlas, savukārt no kopīpašuma izstāties ir iespēja tam kopīpašniekam, kurš prasījis kopīpašuma dalīšanu. Proti, tiesa izsniedz prasītājam izpildu rakstu pašam pret sevi, piešķirot tiesības pārdot pašam savas domājamās daļas izsolē (un pašam no sevis tās arī “nopirkt”, ja citu pretendentu nebūs), kas neatbilst likuma mērķim un Satversmes tiesas atziņām.

6.Grozāmais Civillikuma 1075. panta (pirmās daļas) 3. punkts pēc būtības nav galīgi aplams, tāpēc būtu precizējams, paredzot, ka tiesa var noteikt pārdot izsolē dalāmo lietas domājamo daļu, kur nosakot izsolāmās domājamās daļas cenu, vērtējams būtu viss dalāmais īpašums, nevis tā domājamā daļa, turklāt nenosakot piespiedu pārdošanas cenu, bet parasto jeb tirgus vērtību. Vienlaikus būtu grozāma arī panta trešā daļa, nosakot, ka “tiesa lemj par kopīpašuma daļas atsavināšanu iepretim visas lietas atsavināšanai gadījumos, kad šāds dalīšanas veids, pēc taisnības apziņas un ņemot vērā vispārīgos tiesību principus, ir vispiemērotākais dalīšanas veids. Ja izsolei nav pieteicies neviens pretendents, vai arī neviens pretendents nesola vairāk kā izsoles sākuma cenu un neviens kopīpašnieks neizsaka vēlēšanos paturēt izsolāmās daļas par izsoles sākuma cenu, nākamajā izsolē tiek izsolīts viss īpašums kopumā”.

7. Līdzīgi argumenti attiecībā uz daļas vērtēšanu, tiesa, gan mazākā mērā, ir attiecināmi uz Civillikuma 1075. panta (pirmās daļas) 4. punkta grozījumiem.

8. Savukārt Civillikuma 1075. panta papildināšana ar ceturto daļu pilnībā atbilst gan Civillikuma sistēmai (sal., Civillikuma 737. pants), gan arī Satversmei, ja vien tiek precizēts, ka nosakot izsolāmās domājamās daļas cenu, vērtējams būtu viss dalāmais īpašums, nevis tā domājamā daļa, turklāt nenosakot tā piespiedu pārdošanas cenu, bet parasto jeb tirgus vērtību. Jo vairāk, grozījumos būtu jāparedz, ka visos gadījumos, kad tiesa lemj pārdot visu dalāmo īpašumu izsolē, vispirms izsole rīkojama tikai kopīpašnieku starpā, kur ja šādai izsolei nav pieteicies neviens pretendents, vai arī neviens pretendents nesola vairāk kā sākuma cenu un neviens kopīpašnieks arī neizsaka vēlēšanos paturēt izsolāmās daļas par nenotikušās izsoles sākuma cenu, nākamajā izsolē, kas ir publiska, tiek izsolīts viss īpašums bez pretendentu ierobežojuma.

9. Piecu gadu termiņš prasības celšanai par kopīpašuma dalīšanu nav pārdomāts un nav samērīgs, tā būtiski samazinot izsolāmā īpašuma vērtību. Likumprojekta autori šo termiņu visai kuriozi pamato ar Civillikuma 728. panta otro daļu, kurā ir noteikts, ka ja testamentā aizliegts mantu dalīt, nenorādot laiku, tad dalīšanu var izdarīt ne agrāk kā pēc pieciem gadiem no mantojuma atstājēja nāves dienas, proti, ir diametrāli pretējs, nosakot termiņu, kad neterminēts un testamentā strikti nenoteikts gribas pēdējās izteikumā noteiktais aizliegums izbeidzas uz likuma pamata. Turklāt ar to likumprojekta mērķi sasniegti netiks, tieši otrādi, tas būtiski samazinās izsolāmās domājamās daļas cenu, kas vēl vairāk palielinās kopīpašnieku riskus. Piebilstams, ka likumprojekta autori konkursos izsolāmo domājamo daļu cenu samazināt vēlējās apzināti, norādot, ka termiņam prasības celšanai ir jābūt pietiekami nemotivējošam iegūt īpašumā domājamās daļas dzīvojamās mājās tikai un vienīgi peļņas gūšanai, nesaprotot un neapzinoties, ka tas vēl vairāk palielinās ieguvēju peļņu un tādējādi vēl būtiskāk skars pārējo kopīpašnieku intereses.

10. Šādi Civillikuma grozījumi objektīvi ir to personu (viņu laulāto) interesēs, kurām tiek konfiscēta jeb izsolēs par parādiem pārdota manta, piemēram, laulātā mantas daļa kopīpašumā, ko tādejādi var atgūt daudzkārt lētāk par tirgus cenu. Tāpat likums ir to negodprātīgo kopīpašnieku interesēs, kas īpašumu faktiski ir okupējuši. Šai sakarā būtu apspriežams vai piecu gadu termiņa un svarīga iemesla vietā likumā nav jānosaka kopīpašnieku samierināšanas jeb mediācijas procedūras un termiņi, kas visnotaļ atbilst Civilprocesa likuma 250.1 -250.7 struktūrai, kā arī jaunākajām tiesu tendencēm un vadlīnijām, kur civilprocess vairs netiek uzskatīts par divu antagonistu privātu cīņas laukumu, kurā sekmējas izveicīgākajam procesuālo līdzekļu izmantotājam, bet tas balstās uz lietas pārvaldības tiesisko ideju, no kuras atvasināts sadarbības princips, kas noteic to, ka gan tiesnesim, gan pusēm, gan viņu advokātiem ir kopīga atbildība par civillietas taisnīgu, efektīvu, ātru un ar samērīgām procesuālām izmaksām izskatīšanu.[46]

11. Jāpiekrīt partijas “Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” valdes loceklim Saeimas deputātam Rihardam Kolam un Saeimas Juridiskajam birojam, ka kopīpašnieka izstumšana, vairumam par to nobalsojot, nav pārdomāta un pietiekami izdiskutēta. Jebkurā gadījumā tam būtu jānotiek izmaksājot atlīdzību, kas nav mazāka par visa īpašuma piespiedu pārdošanas cenas proporciju kopīpašniekam, kura daļas tiek atsavinātas.

12. Likumprojekts precīzi nenosaka vai prasības celšana ir personiska tiesība, secīgi radīs strīdus par ieguvēja tiesībām iestāties jau uzsāktās tiesvedībās, ka tas jau notika attiecībā uz prasībām par īrnieku izlikšanu no dzīvokļa, tostarp, sakarā ar īpašuma bojāšanu vai īres maksas parādiem.

13. Likumprojektā lietotais jēdziens “māja ar dzīvojamām telpām” aizvien ir pietiekami neskaidrs. Lai arī anotācijā ir norādīts, ka termins “dzīvojamā māja” šajā normā ir attiecināms tikai uz tādām ēkām, kurās ir vairāk kā viens dzīvoklis (telpu grupa), jo normas mērķis nav noteikt, ka prioritāri dzīvokļa īpašumos sadalāmas savrupmājas, vasarnīcas, lauku mājas un tamlīdzīgi, kurās ir tikai viena dzīvojamo telpu grupa, bet mērķis ir paredzēt sadalīšanu dzīvokļa īpašumos tādās ēkās, kuras ir iespējams sadalīt tā, lai tiktu izveidoti divi vai vairāk patstāvīgi īpašuma objekti – dzīvokļa īpašumi, likuma piemērotājs to var attiecināt uz jebkuru būvi, kurā ir dzīvojamās telpas un pat uz dzīvokļiem, tostarp, padomju okupācijas gados izveidotajiem t.s. komunālajiem dzīvokļiem.

14. Tāpat par nepamatotu var atzīt anotācijā norādīto attiecībā uz īpašuma daļas lietošanas nozīmi, daudzdzīvokļu māju dalot dzīvokļu īpašumos, tā šķietami legalizējot atsevišķu ekspertu, piemēram, Rolanda Neilanda priekšlikumu par lietošanas kārtības jebkādu nozīmi kopīpašumu dalīšanā dzīvokļa īpašumos. Lai arī teorētiski varētu piekrist likumprojekta anotācijas autoriem, ka tipisks piemērs, kur kādam no kopīpašniekiem viņa domājamās daļas jāatlīdzina naudā, būtu tad, ja šim kopīpašniekam ēkā lietošanā ir neizbūvēti bēniņi vai pagrabs, kas pēc vispārīgā principa ir atzīstamas par koplietošanas telpām, līdz ar to telpas, kuras kopīpašnieks vai nu faktiski lieto, vai saskaņā ar dalītas lietošanas līgumu viņam ir nodotas lietošanā, viņam nevar tikt nodotas īpašumā kā dzīvokļa īpašums. Tomēr nav saprotams, kāpēc zemesgrāmatā nelikumīgi ierakstītā kopīpašuma lietošanas kārtība vai telpas okupācijas ceļā iegūtās lietošanas tiesības dod to izlietotajam jebkādas pirmtiesības uz attiecīgo ēkas dalīšanas ceļā izveidoto dzīvokli vai nedzīvojamo platību (dzīvokļa īpašumu).

15. Ir jāpiekrīt partijas “Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” valdes loceklim Saeimas deputātam Rihardam Kolam, ka Tieslietu ministrijas izvēle anonimizēt likumprojekta darba grupas protokolus, tā liedzot pilnvērtīgi izprast diskusiju būtību un darba grupas dalībnieku profesionālo pieredzi, pamatojot konkrētus grozījumus vai atsaucoties uz tiesu praksi, raisa ne vienu vien jautājumu gan par to, kas licis Tieslietu ministrijai pēkšņi mainīt līdzšinējo praksi, gan par pašu pretestību jebkādām korekcijām izstrādātajā piedāvājumā. Tas rada arī objektīvas bažas par šīs darba grupas locekļu personiskajām interesēm, ietekmējamību, kā arī kvalifikāciju un kompetenci. Savukārt likumprojekta anotācijas teksts vairāk atgādina kādas reliģiskas sektas aicinājumus vai rūdītu komunistu un sociālistu manifestus, nekā demokrātiskas un tiesiskas valsts iestādes sastādītu dokumentu.

 

[1] JV, 29. SEPTEMBRIS 2021 16:49, DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[2] JV, 29. SEPTEMBRIS 2021 20:22, DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[3] JV, 08. OKTOBRIS 2021 15:56, DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[4] Filips Švarcs (Philipp Schwartz). Latvijas 1937.gada 28.janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Tulkojuma zinātniskais redaktors prof. J.Lazdiņš. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, IX

[5]Lazdiņš J. Baltijas Civillikums laikmetu griežos: likuma pieņemšanas 150 gadu jubilejas atcerei. Jurista Vārds, 11.11.2014., Nr. 44/45 (846/847), 18.–24.lpp.

[6]Latvijas Folkloras krātuve, Dainu skapis, http://lfk.lv/krajums/dainu-skapis, aplūkots 10.12.2021.

[7] https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/2318

[8] Saeimas deputāta Riharda Kola debašu runa saistībā ar Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” - “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas priekšlikumiem, kas Saeimas Juridiskajā komisijā un pēcāk arī Saeimā netika atbalstīti

[9] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/123C10880FD85CA5C2258663003A0CEF?OpenDocument

[10]Autora piezīme – prasība dalīt kopīpašumu tūkstošiem gadus ir tikusi uzskatīta par domājamās daļas īpašnieka absolūtu īpašuma tiesību, kur iemesls tās izlietošanai pat nav jānorāda. Turklāt, piemēram, vēlme sadalīt daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašumos nevar būt nepamatota prasība pēc būtības

[11] Autoram nezināmu iemeslu dēļ nekustamā īpašuma domājamās daļas, pretēji visiem citiem kapitāliem un brīvā civiltiesiskā apgrozībā brīvi esošām lietām, kādos prātos ir pasludinātas par civiltiesiskam apgrozījumam, spekulācijām un peļņas gūšanai “beztrādes ienākumu veidā”  nepieļaujamām investīcijām, pretēji, piemēram, maizei, ūdenim, Covid‑19 vakcīnām, infekciju aizsarglīdzekļiem, pretvēža zālēm un medikamentiem, elektrībai, siltumam, mājoklim, un visiem citiem cilvēka dzīvībai, veselībai un labklājībai absolūti nepieciešamām precēm un pakalpojumiem, ko var saistīt vien ar komunisma ideoloģijas sekām uz okupācijas gados ilgstoši “zombēto” sabiedrību

[12]Autora piezīme: ja šādu tēzi būtu norādījis jurists eksāmenā, sekmīgu atzīmi iegūt visticamāk būtu neiespējami – ne domājamās daļas uz mitekli, ne arī akcijas vai daļas uzņēmumā, kam pieder dzīvojamā telpa, tiesības uz mājokli šo daļu turētājam nedod

[13] Autora piezīme: Secināms, ka likumprojekta autori ir ietekmējušies no Senāta spriedumiem un lēmumiem attiecībā uz “interešu teoriju”, ko civiltiesības neparedz – lai kādas būtu personas intereses, personas tiesības tiesikā valstī strikti izriet no likuma

[14] Likumprojekts Nr: 906/Lp13,https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/webAll?SearchView&Query=([Title]=*civillikum*)&SearchMax=0&SearchOrder=4

[15] Autora izcēlumi attiecībā uz termiņu, kurā kopīpašuma dalīšanu bez “svarīga iemesla” prasīt nevar, kā arī uz šo jēdzienu kā tādu.

[16] Autora izcēlumi attiecībā uz dīvainībām par “kopīpašnieka pienākumiem”, “krietna un rūpīga saimnieka jēdzienu”, trešo personu aizskārumu un “būtiska kaitējuma” jēdzienu civiltiesībās

[17]Autora piezīme, likuma terminoloģijai un sistēmai neatbilst jēdziens “daļa” bez konteksta vai skaidrojuma – reālā vai domājamā daļa

[18] Autora izcēlums, pirmkārt, likuma terminoloģijai un sistēmai neatbilst jēdziens “daļa” bez konteksta vai skaidrojuma – reālā vai domājamā daļa, otrkārt, domājamās daļas pārdošana izsolē ir faktiski bezjēdzīga un likuma sistēmai un Satversmei neatbilstoša

[19] Autora izcēlums, pirmkārt, likuma terminoloģijai un sistēmai neatbilst jēdziens “daļa” bez konteksta vai skaidrojuma – reālā vai domājamā daļa, otrkārt, domājamās daļas vērtēšanas metodikai ir jābūt noteiktai ar likumu (kā proporcija no visa īpašuma vērtības vai atsevišķi vērtējama, tostarp, ņemot vērā pastāvošo īpašuma lietošanas kārtību), turklāt izloze mūsdienu tiesību doktrīnā pamatoti ir atzīta par neatbilstošu Satversmei

[20] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/123C10880FD85CA5C2258663003A0CEF?OpenDocument

[21] Saeimas Juridiskās komisijas izcēlums

[22]Autora piezīme: ar šo Senāts neargumentēti un nepamatoti atkāpās no savas judikatūras un AT konferenču doktrīnas tēzēm, ka prasības celšana tiesā kā tāda nekad nevar būt pretrunā Civillikuma 1. pantam, kā arī Satversmes tiesas atziņām lietā Nr. 2011-01-01

[23] Autora piezīme: autora ieskatā civiltiesības neparedz interešu salāgošanu – tiesību izmantošana savas mantas pavairošanai pat uz cita rēķina ir tirgus ekonomikas pamatā, ko nosaka arī Civillikuma 1038. un 1039. pants

[24] Šlitke N. Aizsākot publisku diskusiju saistībā ar Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414). Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 24.-31.lpp.

[25] Šlitke N., Turpinot diskusiju par Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019, JV 27. februāris 2020. 17:14,  DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[26] Autora izcēlums: ar senatoru viedokli, kas turklāt ir nepamatots, neloģisks un aplams, spriedumu pamatot nedrīkst

[27]Skat., Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 01. februāra spriedumu lietā Nr. C29499409 strīdā par šo pašu īpašumu Nīcgales ielā 30, Rīgā, tostarp 15. dzīvokli.

[28]Disciplinārtiesas priekšsēdētājs: nedrīkst tiesnesim iedzīt bailes drosmīgi interpretēt likumu. Jurista Vārds, 02.03.2016.

[29] Osipova S. Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts". Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.-15.lpp.

[30]Strupišs A. Temīda nav akla jeb labas ticības princips civiltiesiskajā apritē. Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 6.-7.lpp.

[31] Autora izcēlums – ne likums, ne arī vispārējie tiesību principi neparedz pušu interešu salāgošanu

[32]Angliski- “Reason is the soul of all law”, Tomass Hobs (Thomas Hobbes)

[33]Neilands R. Atsevišķi kopīpašuma problēmjautājumi un to iespējamie risinājumi. Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 16.-24.lpp.

[34] Šobrīd to “nosaka” vien autora ieskatā klaji nelikumīgs Senāta 2012. gada 5. decembra lēmums lietā Nr. SKC‑1800/2012

[35] Lapsa J. Kopīpašuma izbeigšanas regulējuma pilnveides nepieciešamība. Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 7.-15.lpp.

[36] Skat., Satversmes tiesas 2011.gada 25.oktobra spriedumu lietā Nr. 2011-01-01

[37] Saeimas Juridiskā biroja atzinums, Rīgā 2021. gada 15. martā Nr. 111.13/1-39-13/21, https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/C082A17A728D9B5BC225869C004DDE33?OpenDocument

[38]Satversmes tiesas 2011.gada 25.oktobra spriedums lietā Nr. 2011-01-01

[39] Saeimas Juridiskā biroja atzinums, Rīgā 2021. gada 15. martā Nr. 111.13/1-39-13/21, https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/C082A17A728D9B5BC225869C004DDE33?OpenDocument

[40] Autora izcēlums, pirmkārt, likuma terminoloģijai un sistēmai neatbilst jēdziens “daļa” bez konteksta vai skaidrojuma – reālā vai domājamā daļa, otrkārt, domājamās daļas vērtēšanas metodikai ir jābūt noteiktai ar likumu (kā proporcija no visa īpašuma vērtības vai atsevišķi vērtējama, tostarp, ņemot vērā pastāvošo īpašuma lietošanas kārtību), turklāt izloze mūsdienu tiesību doktrīnā pamatoti ir atzīta par neatbilstošu Satversmei

[41]Autora izcēlums, pirmkārt, likuma terminoloģijai un sistēmai neatbilst jēdziens “daļa” bez konteksta vai skaidrojuma – reālā vai domājamā daļa, otrkārt, domājamās daļas vērtēšanas metodikai ir jābūt noteiktai ar likumu (kā proporcija no visa īpašuma vērtības vai atsevišķi vērtējama, tostarp, ņemot vērā pastāvošo īpašuma lietošanas kārtību), turklāt izloze mūsdienu tiesību doktrīnā pamatoti ir atzīta par neatbilstošu Satversmei

[42]Pleps J. Satversmes tiesa un labas likumdošanas princips: piezīmes par spriedumu lietā Nr. 2018-11-01. Jurista Vārds, 26.03.2019., Nr. 12 (1070), 30.-32.lpp.

[43] Skat., 12. Saeimas 2017. gada 8. jūnija sēdes un 2018. gada 31. maija sēdes stenogrammas, piemēram: “Visu laiku ir tas dīvainais stāsts par tiem “pastniekiem” uz trešo lasījumu. [..] “Pastnieki” mums kļūst arvien talantīgāki un spējīgāki. “Pastnieks” Bresis nevarēja pat paskaidrot, kas tas tāds mutatis mutandis ir. “Pastnieks” Pietkevičs no “Mākoņiem” jau bija pietiekami labi apbruņots ar juridisko informāciju, bet “pastnieks” Imants – vienkārši jau ir runu izstrādājis, iestudējis un aicina, un runā.”

[44] Kaniņa-Šlitke I., Laba likumdošanas prakse un tās neievērošanas tiesiskās sekas, JV 20. marts 2019. 14:11, DOMNĪCA / ESEJA

[45]Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-26/2011 (2011). Nav publicēts.

[46]Laviņš A. Tiesneša un advokāta lomas attīstība modernajā civilprocesā. Jurista Vārds, 07.09.2021., Nr. 36 (1198), 6.-11.lpp.

9
komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
 
Toms Dreika
24. Decembris 2021 / 13:03
2
ATBILDĒT
Skatos uz pēdējās rindkopas tēzēm. Zvērinātam advokātam nepieklātos šādi oponēt par konceptu nepareizību. Un adokvatūras pašpārvaldei nepieklātos neko nedarīt, jo šis veido visa institūta tēlu sabiedrībā.

Man žēl, ka advokatūra ir izcīnījusi advokātu procesu virknē lietu, jo ir skaidrs, ka tā kopumā nav spējīga nest šo misiju. No tā cietīs cilvēki un kopprodukts. Savukārt tie, kas būs atbildīgi par ciešanām, nevis atbildēs, bet saņems atlīdzību par to.

Man arī žēl, ka nozares, to profesionāļi un pati valsts nevis domā, attīstās un kļūst labāki, bet gaida tās ciešanas un no tām izrietošos skandālus, lai kaut ko mainītu.
Lidija
15. Decembris 2021 / 17:22
1
ATBILDĒT
Paldies, ka pievērsāt sabiedrības uzmanību konkrētajai lietai!
Justiniāns
14. Decembris 2021 / 19:21
0
ATBILDĒT
Ļoti iepatikās autora tēze, ka, pēc savas būtības un izcelsmes Civillikums ir vairāk pielīdzināms Krišjāņa Barona Dainu skapim. :))
Pēc līdzīgas loģikas, pārlapojot Brīvā mikrofona rakstus, jāsecina, ka autors pēc savas būtības un izcelsmes ir vairāk pielīdzināms Hansam Kristianam Andersenam, nevis augsti kvalificētam juristam - zvērinātam advokātam.
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākie ieraksti
Kristīne Rožkalne
Mikrofons
Tiesiskuma cena. Tiesa, tiesneši un atcelti spriedumi – kad tiesu sistēma kļūdās.
4 komentāri
Roberts Mutulis
Mikrofons
Ilgstošs turpināts tiesību aizskārums - diskriminācija.
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. IV daļa - Kopīpašums
3 komentāri
Normunds Šlitke
Mikrofons
PVN atlīdzībai par zemes lietošanu dalītajos īpašumos: par pagātni strīds, nākotne skaidra
Normunds Šlitke
Mikrofons
Advokāta kritika tiesām un tiesnešiem - jēga, mērķis un jaunās robežas
7 komentāri
AUTORU KATALOGS