Kā rīkoties prokuroram tad, ja viņš strādā ar sabiedrībā aktuālu un nozīmīgu lietu, taču tās iztiesāšana vēl notiek? Vai prokurors drīkst runāt ar žurnālistiem par lietas apstākļiem un skaidrot sabiedrībai savu darbu?
2023. gada 13. jūnijā Rīgas pilsētas tiesa turpināja skatīt Mārtiņa Bunkus slepkavības lietu. Tiesas sēdē apsūdzētā Mihaila Uļmana pārstāvji pieteica noraidījumu prokuroram Armīnam Meisteram. Noraidījumam pievienojās arī apsūdzēto Aleksandra Babenko un Viktora Krivošeja (Victor Krivoshey) pārstāvji. Pieteikto noraidījumu pamatojums bija žurnāla “Klubs” 2023. gada jūnija izdevumā publicētā intervija ar virsprokuroru Armīnu Meisteru “Prokurora goda lieta pret desmit miljoniem”, norādot, ka žurnālam sniegtajā intervijā virsprokurors esot izteicies neobjektīvi un pārkāpis nevainīguma prezumpciju attiecībā uz apsūdzētajiem.
Pieteikto noraidījumu argumenti cita starpā akcentē prokuroru ētikas jautājumus, proti, kādā apmērā un kādā formātā prokuroram ir pieņemami komunicēt ar sabiedrību par krimināllietas apstākļiem.
Biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna” (turpmāk – Delna) 2021. gadā sadarbojās ar Latvijas Republikas Prokuratūru jaunā Prokuroru Ētikas kodeksa izstrādē. Jaunajā Ētikas kodeksā ir īpaši akcentēta nepieciešamība informēt sabiedrību par Prokuratūras darbu. Ētikas kodeksa 14. punkts noteic, ka prokurors pēc iespējas informē sabiedrību par pieņemto lēmumu vai rīcību, to motīviem un argumentiem. Delnas ieskatā šis informēšanas pienākums ir īpaši būtisks “skaļajās” lietās, un nav šaubu, ka M. Bunkus slepkavības lieta ir ieguvusi plašu rezonansi medijos un sabiedrībā. Delnas viedokli par sabiedrības informēšanas nozīmi ir uzsvēruši arī eksperti Delnas rīkotajās diskusijās (piemēram, diskusijā “Kā stiprināt Latvijas tiesu sistēmas neatkarību, kvalitāti un efektivitāti cīņā ar korupciju”).
Virsprokuroram A. Meisteram pieteiktie noraidījumi vērš uzmanību uz “pelēko zonu” starp prokurora pienākumu informēt sabiedrību un konfidencialitātes prasībām attiecībā uz lietas apstākļiem, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju – ka apsūdzētos par vainīgiem var atzīt tikai tiesa. Ir būtiski rast balansu starp sabiedrības informēšanu par Prokuratūras darbu, tās pieņemtajiem lēmumiem un virzītajām lietām, tajā pat laikā neizpaužot konfidenciālu informāciju un neradot šaubas par prokurora spēju būt objektīvam apsūdzības uzturēšanā.
Iepazīstoties ar žurnālā publicēto interviju, ir secināms, ka intervijā virsprokurors izklāsta vispārīgus faktus par lietas apstākļiem, papildus uzsverot, ka precīzu un detalizētu informāciju viņš nevar paust kamēr tiesa personas nav atzinusi par vainīgām. Kriminālprocesa likums vairākos pantos nostiprina pieņēmumu, ka prokurors kā procesa virzītājs un kā apsūdzības uzturētājs ir pārliecināts, ka izmeklēšanā savāktie pierādījumi apstiprina personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā. Līdz ar to prokurora rīcība, publiski paužot savu viedokli par apsūdzēto personu vainu un lietas apstākļiem, atbilst Kriminālprocesa likumā nostiprinātajai prokurora pozīcijai.
Delnas ieskatā šis gadījums ir piemērs jaunā Prokuroru Ētikas kodeksa efektivitātei un aktualitātei, kas tika izstrādāts atbilstoši aktuālajiem mūsdienu komunikācijas paradumiem un sabiedrības gaidām. Šī situācija kalpo kā paraugs tam, ka prokurora darbā regulāri var nākties saskarties ar situācijām, kuras sākotnēji varētu šķist neviennozīmīgas, un Ētikas kodekss kalpo kā atskaites punkts un palīgs tam, lai prokurors izvēlētos pareizāko un ētiskāko rīcības virzienu.
Papildus norādāms, ka tiesa virsprokuroram pieteiktos noraidījumus nepieņēma.
