Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2024. gada 24. oktobrī ir pasludinājusi spriedumu lietā N.B. pret Latviju, secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā (tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību) garantēto tiesību pārkāpums. Savā 2017. gada 7. septembra sūdzībā iesniedzēja apgalvoja, ka kriminālprocesa ietvaros iesniedzējas dzīvoklī, kurā iesniedzēja sniedza arī grāmatvedības un juridiskos pakalpojumus, veikta kratīšana un viņas privātā datora izņemšana. Iesniedzēja uzskatīja, ka šāda rīcība bija valsts nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, jo datorā atradās ar iesniedzējas privāto dzīvi saistīta informācija, kas nebija saistīta ar viņas darbu grāmatvedības un juridisko pakalpojumu jomā.
Iesākumā Tiesa pievērsās valdības iebildumiem pret sūdzības pieņemamību izskatīšanai. Valdība argumentēja, ka iesniedzēja savā iesniegumā sūdzējās par prettiesisku piekļuvi viņas personas datiem, nevis par to, ka viņai netika atdots dators. Tā kā izmeklētājiem neizdevās iegūt datorā esošo informāciju, valdība norādīja, ka iesniedzējās vēlāk formulētais apgalvojums, ka datora neatdošana pati par sevi veido tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu, ir ārpus iesniedzējas sākotnējo sūdzību tvēruma un būtu noraidāma. Turklāt, ievērojot, ka nekāda informācija no iesniedzējas datora netika iegūta, valdība argumentēja, ka iespējamais iesniedzējas tiesību aizskārums ir maznozīmīgs. Tiesa valdības iebildumus noraidīja, secinot, ka iesniedzēja bija sūdzējusies arī par datora neatdošanu un ka, ņemot vērā datora neatdošanas ilgumu, nevar uzskatīt, ka iespējamais viņas tiesību aizskārums būtu maznozīmīgs.
Vērtējot sūdzību pēc būtības, Tiesa iesākumā atsaucās uz tās judikatūrā izvirzītajiem vispārējiem principiem par kratīšanas tiesiskumu no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību viedokļa, kas iedibināti, piemēram, lietā Vinks un Ribicka pret Latviju. Tiesa atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pieļaujama, ir jāņem vērā tas, vai iejaukšanās pamats bija noteikts likumā, vai iejaukšanās īstenota leģitīma mērķa sasniegšanai un bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
Pievēršoties konkrētās lietas faktiem, Tiesa atzīmēja, ka tā nevar izvērtēt to, kāda veida informācija tika uzglabāta iesniedzējas datorā. Tomēr Tiesa norādīja, ka nav šaubu par to, ka kompetentās iestādes iesniedzējai datoru neatgrieza vairāk nekā 15 mēnešus. Neatkarīgi no tā, vai datorā tika uzglabāta ar iesniedzējas darbu vai privāto dzīvi saistīta informācija, datora trūkums ietekmēja gan viņas privāto, gan profesionālo dzīvi. Tādēļ Tiesa secināja, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesa norādīja, ka nebija strīda par to, ka iesniedzējas tiesību aizskārumam bija likumā noteikts pamats, ne arī par to, ka iejaukšanās veikta leģitīmu mērķu dēļ. Līdz ar to bija nepieciešams izvērtēt tikai to, vai iejaukšanās bija samērīga.
Iesākumā Tiesa, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma dabu un iesniedzējas saistību ar kapitālsabiedrību, kuras rīcība bija kriminālprocesa priekšmets, secināja, ka izmeklēšanas tiesnesis atļauju īstenot kratīšanu izdeva, balstoties uz saprātīgām aizdomām. Tiesa uzskatīja, ka, lai gan atļaujas tvērums bija plašs un nebija detalizēti aprakstīts tas, kurus priekšmetus un dokumentus var izņemt, atļauja pietiekami precīzi noteica robežas tam, kādas lietas var tikt izņemtas. Proti, Tiesa atzīmēja, ka atļaujā bija skaidri norādīts, ka var izņemt tikai tādus dokumentus un priekšmetus, kas saistīti ar kapitālsabiedrībām, kuru rīcība bija kriminālprocesa priekšmets un lietas, kurām kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība. Turklāt Tiesa atzina, ka šis formulējums sevī ietvēra iespēju izņemt arī iesniedzējas datoru. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka jautājums par datora neatdošanu ir izvērtējams atsevišķi no datora izņemšanas. Šajā ziņā, lai gan Tiesa piekrita, ka kratīšanas laikā var nebūt praktiski iespējams veikt datora apskati un ekspertīzi, tā secināja, ka valdība nebija sniegusi pietiekamus skaidrojumus tam, kādēļ dators netika atdots 15 mēnešus, un tas, ar kādām grūtībām piekļūt datorā esošajai informācijai iestādes saskarās. Tāpat Tiesa uzsvēra, ka datoru iesniedzējai neatgrieza arī pēc tam, kad tiesu izmeklēšanas eksperti bija secinājuši, ka datorā esošajai informācijai praktiski nav iespējams piekļūt. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iejaukšanos iesniedzējas tiesībās nevar uzskatīt par samērīgu, konstatējot Konvencijas 8.panta pārkāpumu.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 24. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (67101/17) un sprieduma datums (24/10/2024).
Fakti lietā “N.B. pret Latviju”
2016. gada 7. oktobrī Finanšu policija nolēma ierosināt kriminālprocesu par izvairīšanos no nodokļu nomaksu lielā apmērā pret kapitālsabiedrību “N”.
2016. gada 12. decembrī izmeklētājs ierosināja veikt kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. Tajā pašā dienā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atļāva izdarīt kratīšanu, norādot, ka tiek atļauts iegūt dažādus dokumentus, kā arī citas lietas, kas pieder kapitālsabiedrībai “N” un kapitālsabiedrībai “B” un kuras varētu tikt izmantotas noziedzīgā norādījuma pierādīšanā.
2017. gada 13. februārī Finanšu policija veica kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. Kratīšanas laikā izmeklētājs lūdza iesniedzēju atklāt datora paroli, lai no iesniedzējas datora, kas izmantots arī kapitālsabiedrības “N” darbā, iegūtu informāciju. Lai gan iesniedzēja paroli ievadīja, lai izmeklētājiem parādītu e-pastu, uzreiz pēc tam datoru aizvēra, tādējādi liedzot iegūt citu informāciju. Finanšu policija datoru izņēma, par to sagatavojot protokolu, kuru izsniedza iesniedzējai.
2017. gada 14. februārī iesniedzēja lūdza datoru atdot, taču 2017. gada 17. februārī Finanšu policija noraidīja iesniedzējas sūdzību un paskaidroja, ka dators tiks atdots pēc apskates vai ekspertīzes veikšanas.
2017. gada 26. februārī iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā, apstrīdot atļaujas izdarīt kratīšanu tiesiskumu. 2017. gada 10. martā Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību, atzīstot, ka atļauja veikt kratīšanu bija tiesiska un pamatota un ka, atļaujot īstenot kratīšanu, tiesa bija pietiekami detalizēti norādījusi to, kādi dokumenti un kādas lietas var tikt izņemtas. Rīgas apgabaltiesa atzīmēja, ka tā nevar lemt par turpmāko rīcību ar izņemtajām lietām, tostarp izņemto datoru, jo šādus jautājumus pirmstiesas stadijā vērtē uzraugošais prokurors.
2017. gada 17. martā uzraugošais prokurors noraidīja iesniedzējas sūdzību. 2017. gada 23. martā iesniedzēja pārsūdzēja uzraugošā prokurora lēmumu amatā augstākam prokuroram, kurš 2017. gada 24. martā arī noraidīja iesniedzējas sūdzību. 2017. gada 25. aprīlī iesniedzēja pārsūdzēja 2017. gada 24. marta lēmumu amatā augstākam prokuroram, taču arī šī sūdzība tika noraidīta. 2017. gada 16. augustā izmeklētājs lūdza Valsts tiesu ekspertīžu birojam veikt datora ekspertīzi. 2018. gada 24. janvārī Valsts tiesu ekspertīžu biroja eksperts atzina, ka bez datora paroles un īpašas tehnikas nav iespējams piekļūt datorā esošajai informācijai saprātīgā laikā.
2018. gada 29. maijā datoru atgrieza iesniedzējai.