Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pasludinājusi tās 2026. gada 5. februāra lēmumu lietā "Gribuste pret Latviju", noraidot iesniedzējas sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punkta (tiesvedības ilgums) iespējamu pārkāpumu Latvijā. Savā 2018. gada 13. augusta sūdzībā Tiesai iesniedzēja apgalvo, ka kriminālprocesa, kurā viņa bija atzīta par cietušo, ilgums (septiņi gadi) esot pārkāpis viņas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, lai pieprasītu kompensāciju par viņai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā radīto kaitējumu (mantiskiem zaudējumiem).
Fakti lietā "Gribuste pret Latviju"
2011. gada 18. aprīlī tika uzsākts kriminālprocess par iespējamu piesavināšanos lielā apmērā. 2011. gada 16. jūnijā iesniedzēju atzina par cietušo kriminālprocesā, un viņa iesniedza pieteikumu par radītā kaitējuma kompensāciju.
2014. gada 28. janvārī iesniedzēja vērsās tiesā ar atsevišķu civilprasību par parāda, kas radies piesavināšanās rezultātā, piedziņu. 2014. gada 26. septembrī Cēsu pilsētas tiesa apmierināja iesniedzējas prasību. Kriminālprocess noslēdzās 2018. gada 29. martā. Savukārt 2018. gada 13. augustā iesniedzēja vērsās Tiesā.
Tiesas spriedums un atziņas
Pievēršoties iesniedzējas sūdzībai, Tiesa visupirms atgādināja, ka Konvencija neparedz tiesības prasīt trešo personu kriminālvajāšanu vai sodīšanu kā patstāvīgas tiesības. Turklāt kriminālprocesa, par kura ilgumu iesniedzēja sūdzējās, pamatā nebija pret viņu izvirzītā apsūdzība. Iesniedzēja šajā kriminālprocesā bija iesaistījusies kā civilprasītāja, lai pieprasītu kompensāciju par viņai radīto kaitējumu. Tādēļ Tiesa secināja, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā šajā lietā nav piemērojams.
Savukārt, pievēršoties Konvencijas 6. panta 1. punktam tā civiltiesiskajā aspektā, Tiesa paskaidroja, ka tas var būt piemērojams arī kriminālprocesā, ja persona pierāda, ka īstenotā kriminālvajāšana ir neatdalāma no šīs personas iespējām celt civilprasību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ja normatīvais regulējums nodrošina personai efektīvu iespēju celt civilprasību neatkarīgi no kriminālprocesa iznākuma, Konvencijas 6. panta 1. punkts vairs nav piemērojams, pat ja persona bija iesniegusi civilprasību kriminālprocesa ietvaros.
Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Tiesa norādīja, ka iesniedzēja savas civilās tiesības izvēlējās īstenot atsevišķā civilprocesā. Šajā civilprocesā nacionālā tiesa apmierināja iesniedzējas prasību par parāda piedziņu, piešķirot viņai to pašu summu, kuru viņa bija lūgusi kriminālprocesa ietvaros kā kompensāciju par viņai nodarītajiem mantiskiem zaudējumiem. Ņemot vērā minēto, nacionālās tiesas, noraidot iesniedzējas kompensācijas prasību kriminālprocesā, norādīja, ka jautājums par mantisko zaudējumu atlīdzību jau ir izšķirts civillietā un ka tām nav pamata to skatīt atkārtoti. Ņemot vērā, ka iesniedzējas prasību par parāda piedziņu izskatīja un apmierināja civilprocesā, Tiesa atzina, ka kriminālprocess vairs nebija vērsts uz iesniedzējas kompensācijas apmēra noteikšanu. Tādējādi Tiesa secināja, ka iesniedzējas sūdzība neietilpst Konvencijas 6. panta 1. punkta materiāltiesiskajā tvērumā, un to noraidīja.
Pilns 2026.gada 5.februāra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (39639/18) un lēmuma pieņemšanas datums (05/02/2026).
