ŽURNĀLS Tiesību prakse

Veselības inspekcijas piemērotais sods veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējai par nepamatoti uzrādītiem pakalpojumiem nav līgumsods Civillikuma izpratnē, bet gan sods, kura pamats un apmērs ir noteikts tiesību normā. Tādējādi Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" 147.⁷ punkta pirmajā teikumā paredzētais līgumsods ir administratīvajam sodam pielīdzināms sods, kas ir vērsts uz tiesību normu ievērošanas nodrošināšanu un kuram ir gan preventīva, gan represīva nozīme.

Soda noteikšana ir atzīstama par svarīgu un nozīmīgu sabiedriskās dzīves jautājumu, kas saistīts ar pamattiesībām un par kuru likumdevējam atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam ir jālemj pašam. Līdz ar to Ministru kabineta noteikumos noteikt sodu var tikai tad, ja likumā ir noteikts skaidrs deleģējums tam, turklāt likumdevējs pats ir izlēmis gan to, par ko personu var sodīt, gan arī to, kādus sodus var paredzēt.

Ārstniecības likuma 4. panta pirmajā daļā, kas paredz, ka Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksājamos ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu nav ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt sodus. Līdz ar to Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" 147.⁷ punkta pirmais teikums, ciktāl tajā ir paredzēts piemērot līgumsodu par nepamatoti uzskaitītajiem pakalpojumiem, neatbilst Ārstniecības likuma 4. panta pirmajai daļai.