Klasiskā izpratnē kriminoloģija pētī noziedzību, kas ir sociāla parādība, un šis fakts jautājumus nerada. Tiek uzskatīts, ka noziedzībai nav vienas konkrētas definīcijas, jo tā ir nepārtrauktā attīstībā līdz ar sabiedrību. Rīcības, kas šodien nav noziedzīgas, mainoties notikumiem un sabiedrības attieksmei pret tiem, rīt var tādas kļūt. Nostiprinoties uzskatam, ka mūsdienu karš arvien vairāk līdzinās dažāda rakstura noziedzīgu rīcību kompleksam, nevis vienkārši bruņotam konfliktam, kas norit pēc cilvēku definētiem noteikumiem, kara izpētei pievērsusies kriminoloģija. Kara kriminoloģija ir salīdzinoši jauns kriminoloģiskās pētniecības virziens, līdz ar to notiek plašas diskusijas par pētniecības mērķiem, metodēm un izpētes jomām. Tomēr politiskā dienaskārtība arvien aktīvāk rosina kriminologiem pievērsties šai tēmai. Šajā publikācijā ir atspoguļoti mēģinājumi definēt karu un kara kriminoloģiju, vienlaikus ilustrējot gan zinātniskās, gan sabiedriskās domas maiņu – identificētās pārmaiņas kara mērķos, tā norisē un šo procesu potenciālo kaitīgumu sabiedrības interesēm dzīvot mierā un saticībā; kā karš no bruņota konflikta par teritoriju ir izaudzis par cīņu par cilvēku prātiem ar visiem iespējamiem līdzekļiem, tostarp izmantojot globālā tīmekļa tehnoloģijas, sociālos tīklus, dezinformāciju.
Vai karš ir noziegums vai sociāla parādība? Ja raugāmies uz kriminoloģiju ar tās klasiskajām skolām un priekšstatiem, tad pirmsšķietami karš tajā neiederas. Kriminoloģija ir zinātne, kas pētī noziedzību apstākļos, kuros nav kara. Vai tiešām tā ir? Vai var būt kara kriminoloģija? Kara kriminoloģiju var pieļaut tikai tad, ja karš tiek pieņemts kā sociālās realitātes daļa, kurā noziedzīgu rīcību saraksts, pētāmo apstākļu daba nepārtraukti papildinās un mainās. Tātad kara apstākļos var rasties jauni noziedzīgu nodarījumu veidi, kuri noteikti nerastos miera laikā. Tomēr indivīdiem un sabiedrībai kopumā kaitīgās rīcības ir vienas un tās pašas. Tas nozīmē, ka izmainās ne tik daudz rīcības, bet to izdarīšanas apstākļi tajā sensitīvajā situācijā, kurā cilvēku ieved karš. Vārdi, definīcijas un rīcības sāk dzīvot jaunos apstākļos, proti, ārpus tā konteksta, kurā radušies.
Vai karu ir iespējams definēt?
Kara definīciju ir tieši tikpat daudz, cik cilvēce piedzīvojusi karus. Katra definīcija sasaistās ar savu kontekstu laikā, apstākļos un pieredzē. Vienkāršotā izpratnē karš ir konflikts starp politiskajām grupām, kas ietver ievērojama ilguma un mēroga karadarbību. Sociālo zinātņu izpratnē šai definīcijai var pievienot papildu kritērijus. Taču šī izpratne derīga tikai tad, ja konflikts, kas tiek risināts kara veidā, tiek īstenots saskaņā ar sabiedrībā atzītām formām, proti, ja uz karu raugās kā uz sociāli regulētu institūtu, ko ir iespējams ierobežot ar tiesību normām vai paražām. Kara teorijas pamatlicējs Karls fon Klauzevics (Carl Philipp Gottlieb von Clausewitz) grāmatā "Par karu"1 definējis karu kā racionālu ārpolitikas instrumentu – "vardarbības aktu, kura mērķis ir piespiest mūsu pretinieku izpildīt mūsu gribu".
Deivids Patrikaraks (David Patrikarakos) uzsver, ka 20. gadsimta domāšana par konvencionāliem konfliktiem lielā mērā balstās uz prūšu idejām, kuras savulaik attīstījis K. Klauzevics, kurš karu uztvēra kā kaut ko līdzīgu tiešai militārai cīņai starp suverēnām valstīm. Kaujas lauks bija skaidrs kā boksa rings, un ienaidnieks bija acīmredzams. Militāro uzvaru bija viegli atpazīt, un, tiklīdz tā bija sasniegta, uzvarētājs uzspieda zaudētājam politisku izlīgumu. Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā un tā rezultātā noslēgtais Versaļas līgums ir lielisks (kaut arī nežēlīgs) šī procesa piemērs. Mēs šobrīd dzīvojam tā sauktajā "pēc 1945. gada drošības sistēmā", kas tika izstrādāta, lai regulētu (novērstu) karu, kāds dabā vairs nepastāv. Pēc Otrā pasaules kara zvērībām starp lielvarām bija vienprātīga vēlme izveidot tādu starptautisko kārtību, kurā spēka pielietošana konfliktu risināšanā starp lielākajām valstīm būtu gandrīz neiespējama. Tādas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācija un Eiropas Savienība būtībā tika izveidotas ar šo nodomu.2 K. Klauzevics uzskatīja, ka karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem, taču, vērojot notiekošo Krievijas agresiju Ukrainā pēdējo desmit gadu periodā, iespējams secināt, ka šajā gadījumā pats karš ir veids, kādā praktizēt politiku. D. Patrikaraks atzīmē, ka tā vietā, lai, klasiski piesakot karu, uzbruktu valstij, Krievija bija veltījusi lielas pūles pārliecinot Austrumukrainas iedzīvotājus par sev tīkamiem politiskiem naratīviem. Proti, ka pastāv tāds "Kijevas režīms jeb fašistiska hunta", kas cenšas vajāt krievu valodā runājošus ukraiņus. Jo Krievijas sākotnējais mērķis nebija Ukrainas sakāve, bet gan tās destabilizācija, kuras dēļ bija jāsadala Ukrainas iedzīvotāji divās grupās. Ja karā, kā to tradicionāli saprot, informatīvās operācijas atbalsta militāro darbību kaujas laukā, tad Ukrainā kļuva skaidrs, ka militārās operācijas uz vietas atbalsta informācijas operācijas televīzijā un jo sevišķi kibertelpā, plaši izmantojot sociālās saziņas platformas. Protams, karš tā tradicionālajā izpratnē aizvien atšķiras no miera un joprojām pastāv, taču virzība ir prom no šīs paradigmas uz konfliktiem, kas tiek uzturēti informatīvajā telpā, un tieši tie aizņem pelēko zonu starp karu un mieru.3
Jāņem vērā, ka D. Patrikaraka grāmata nāca klajā 2017. gadā, proti, krietnu laiku pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada sākumā, taču tas nemazina viņa novērojumu nozīmību. Vēl jo vairāk, tas vēlreiz apliecina, ka karš mūsdienās ir jāizprot kā kombinēta parādība, proti: tas var sākties digitālā vidē, informācijas telpā un tikai pēc tam, kad ir izdarīts nepieciešamais informācijas, cilvēku prātu un pārliecību iekarošanai un šķelšanai, iegūt klasiskās karadarbības pazīmes, par kurām ir rakstījis K. Klauzevics. Tāpēc mūsdienu karš kā sociāla vai politiska konflikta veids var notikt pa visām cilvēku dzīves nosacītajām teritorijām: tai skaitā (un ne tikai) izmantojot kā ieročus kultūru, valodu, vēstures interpretāciju, sociālo nevienlīdzību un pat šķietami mazsvarīgus sadzīviskus konfliktus. Tas ir saistīts ar dažādām darbībām, izpausmēm, norises telpām un pētāms visaptveroši un starpdisciplināri.
Jaunā kara paradigma
Ruta Džeimsone (Ruth Jamieson) ir atzinusi, ka karš ir "noziedzības skola".4 Viņa norāda, ka kara laikā tiek iegūts tik liels "vardarbības gars", ka tas dod pavisam citu sociālās mācīšanās perspektīvu gan pašā kara laikā, gan laikā pēc tā. Šī iemesla dēļ kara postošā ietekme uz deviantas uzvedības attīstību ir visās tā stadijās un izpausmes formās. Tādējādi mūsdienās karš nes savu postošo ietekmi visās sabiedrības funkcionēšanas jomās, un tas notiek ilgi pirms fiziska iebrukuma kādas valsts teritorijā, kā arī tā sekas paliek ilgi pēc tam, kad notiesāts pēdējais kara noziedznieks.
Gan socioloģija, gan kriminoloģija pēta noziedzības un deviantās uzvedības sociālos cēloņus un sekas. Abas disciplīnas izmanto socioloģiskās teorijas, lai izskaidrotu noziedzību un citas deviācijas. Tomēr socioloģija koncentrējas vairāk uz izpratni par sociālo uzvedību un tādiem faktoriem kā kultūra, rase un dzimums, savukārt kriminoloģija īpaši koncentrējas uz noziedzību, tās novēršanu, noziedzīgu uzvedību un krimināltiesību sistēmu. No kara socioloģijas viedokļa5 "karš ir bruņota konflikta stāvoklis starp politiskām grupām, kurā tiek izmantots militārs spēks". Vienlaikus socioloģijā pastāv arī plašāka kara definīcija, proti – karš ir ļoti sarežģīts un dinamisks sociālo konfliktu veids.6
Balstoties uz pētījumiem drošības, politiskās ekonomikas, starptautisko attiecību un citās jomās, socioloģijā definēta "jaunā kara" paradigma. Secināts, ka vardarbīgi konflikti kopš 20. gadsimta beigām ir pilnīgi atšķirīgi no to priekšgājējiem. Arguments ir tāds, ka šie "jaunie kari" atšķiras pēc apjoma (vairāk pilsoniski, nevis starpvalstu konflikti), metodēm un finansēšanas modeļiem (vairāk ārējiem, nevis iekšējiem), un tiem ir raksturīga zema intensitāte kopā ar augstu brutalitātes līmeni, kā arī apzināta vēršanās pret civiliedzīvotājiem. Tiek uzskatīts, ka šāda veida kara darbībām ir tendence pieaugt; tie ir mazāk ierobežoti un zvērīgāki, tādējādi dramatiski palielinot gan nogalināto, gan pārvietoto civiliedzīvotāju skaitu. Turklāt atšķirībā no "vecajiem kariem" šie jaunie vardarbīgie konflikti ir balstīti uz atšķirīgu kaujas taktiku (piemēram, teroru un hibrīda darbībām), dažādām militārām stratēģijām (vairāk uz iedzīvotāju kontroli, nevis teritorijas sagrābšanu), tiek izmantoti dažādi kaujinieku grupējumi (privātās armijas, noziedzīgās grupas un "lauka komandieri" profesionālu karavīru vai militārā dienestā iesaukto vietā), un civiliedzīvotāji ir primārie vardarbības upuri.7
Siniša Maleševičs (Siniša Maleševic) pauž viedokli, ka, neraugoties uz to, ka karš ir atzīstams par valsts politikas formu (un tur K. Klauzevicam viņš piekrīt), sociāli interesantāk ir pētīt karus, izmantojot viņu pašu neparedzamo dialektiku. Ja kari būtu tikai vēl viens politikas veids (lai gan "citiem līdzekļiem"), darbība, kuru kontrolē un regulē lielvalstis, tad karadarbība tiktu izmantota daudz biežāk un būtu viegli attaisnojama prakse. Fakts, ka karu ierosināšana un vadīšana joprojām ir ļoti strīdīga, polarizējoša un nestabila darbība, kas rada savu dinamiku, liecina, ka karadarbība ir daudz vairāk nekā tikai valsts varas instruments. Tāpat ideoloģiskā vara reti ir tikai politiskās manipulācijas instruments: arī tai ir neatkarība, un tā rada neparedzētas sociālās darbības sekas. Tāpēc, lai pilnībā izprastu sociālās noslāņošanās izcelsmi un attīstību, ir ļoti svarīgi analizēt kolektīvo vardarbību un tās ideoloģiskos pamatus.8
Kara kriminoloģija kā pētniecības virziens
D. Patrikaraks ir uzsvēris, ka tieksme cīnīties ir radusies pirms pašas civilizācijas, līdz ar to tā nav regulējuma no eksistences viedokļa, tāpēc ka karam tāpat kā vīrusam ir jāmutē, lai tas dzīvotu.
Jau vairāk nekā divus gadus mēs esam liecinieki karam, ko tiešraidē pārraida televīzija. Atšķirībā no citām kara darbībām, kuras noritēja 20. gadsimta 90. gados, kad pirmo reizi tiešraidē tika rādīti attēli no konflikta zonas, šodien situācija ir citāda: mums ir ne tikai tiešraide un ikdienas informācija, bet arī attēli, kas uzņemti un izplatīti ar tūkstošiem mobilo tālruņu. Tas ir izrādes karš. Tas ir tradicionāls karš, kaut arī ar jauniem tehnoloģiskiem un destruktīviem līdzekļiem, īpaši bezpilota lidaparātiem un sarežģītām raķetēm, bet arī tā sauktais hibrīdkarš, jo tas apvieno militārās darbības ar kibernētiku un ekonomiku, kā arī ar manipulācijām ar energoresursiem.9
Taču tādām parādībām, kādas mēs piedzīvojam šodien, ir jāpieiet no dažādiem viedokļiem: tiesību, starptautisko attiecību, ekonomikas un kriminoloģijas. Mēs esam liecinieki zvērīgiem noziegumiem, kas noved pie šausmīgām sekām, postījumiem, kas tiek izdarīti visnežēlīgākajos veidos. Lai novērstu šādus noziegumus, ir jāsaprot, kā rodas un attīstās pamatā esošie spēka, ambīciju un konfrontācijas procesi. Ir nepieciešama kara un tā zvērību kriminoloģija.10
R. Džeimsone jau 1998. gadā rakstīja, ka, neraugoties uz nesenajām un svarīgajām diskusijām par "barbarisma" nonākšanu 20. gadsimta Eiropā, par karu un etnisko konfliktu biežumu, kas neliecina par konfliktu mazināšanās pazīmēm, mūsdienu Eiropas kriminoloģija joprojām ir tālu no šiem jautājumiem un izturas, it kā šie jautājumi mūs neskar.11
Divdesmit sešus gadus pirms pašreizējā Ukrainas kara autore secināja, ka, neskatoties uz pārliecinošiem vēsturiskiem un saturiskiem iemesliem, mūsdienu kriminoloģija nav pievērsusi uzmanību sarežģītajām sakarībām, kas strukturē kara un noziedzības attiecības. Viņa norādīja, ka mūsdienu kriminoloģijas nevēlēšanās izvirzīt karu un bruņotu konfliktu izpētes priekšplānā ir vēl pārsteidzošāka, ja ņem vērā, ka karš kā empīriska izpētes joma ir dramatisks piemērs masveida vardarbībai un masveida viktimizācijai; ka šie vardarbības akti un cilvēktiesību pārkāpumi tiek īstenoti cita starpā ar valsts gādību; ka karš un ārkārtas stāvokļi ievieš masveida sociālās regulēšanas, sodu un ideoloģiskās kontroles paaugstināšanos, jaunus sabiedrības izsekošanas paņēmienus un līdz ar to arī atkāpes no cilvēktiesībām.12
Kriminoloģijas, kara un noziedzības sasaiste
Kā formulēt kara, noziedzības un kriminoloģiskās attiecības? Kriminoloģiskajā literatūrā karš parasti tiek saprasts kā konvencionāls starpvalstu konflikts, kas atšķiras no ieilgušiem civiliem vai iekšējiem bruņotiem konfliktiem, ko risina vai nu valstu regulārās armijas, vai paramilitārie grupējumi. Tomēr jāatzīmē, ka 20. gadsimta beigu kari būtiski atšķiras no iepriekšējiem kariem metožu izvēles ziņā, proti, arvien lielāka loma ir psiholoģiskai ietekmēšanai, teroristiskām metodēm, pretinieka lēnai novešanai līdz spēku izsīkumam un kara darbībās iesaistās nevis valstu armijas, bet militārie grupējumi.13 Kalevi Holsti (Kalevi Jaakko Holsti) ir definējis trīs būtiski atšķirīgas kara formas, proti, institucionalizēto karu, absolūto karu un trešo kara veidu jeb karu starp cilvēkiem. K. Holsti norāda, ka šis iedalījums kopumā neattiecas tikai uz periodu pēc 1945. gada, bet uz to nepieciešams raudzīties 350 gadu retrospekcijā. Institucionalizēto karu aprakstījis jau K. Klauzevics,14 un to nosacīti var dēvēt par karu, kas norit pēc noteikumiem. Saskaņā ar K. Holsti uzskatiem pie absolūtajiem kariem būtu pieskaitāms Otrais pasaules karš, kam raksturīga visu karojošās puses resursu mobilizācija, kas norit nācijas vārdā, kuru stiprina perfekti izstrādāta, organizēta un pasniegta varas propaganda, darinot jēdzienu "mēs", vienlaikus absolūti dēmonizējot izvēlēto pretinieku, padarot to par draudu "mums" jeb nācijai. Šajā gadījumā jebkādas tehnoloģijas vai civilistu prasmes tiek liktas lietā cīņā starp nācijām. Ienaidnieka civiliedzīvotāji ir tikpat būtisks mērķis kā ienaidnieka teritorija, turklāt civiliedzīvotāji okupētajās teritorijās tiek izmantoti kā resurss – darbaspēks vai tiek pret savu gribu iesaukti armijā, šim mērķim tiek izmantoti arī notiesātie, kas atrodas ieslodzījuma vietās, piedāvājot tiem iesaistīšanos karā kā alternatīvu kriminālsoda izpildes procesam.
Trešais kara veids jeb cilvēku karš nav pat pilsoņu karš15 tā klasiskajā izpratnē. Trešā veida kara gadījumā nav frontes, nav kampaņas, stratēģijas un taktikas vai arī tam visam var būt sekundārs raksturs. Tā vietā ir inovācijas, pārsteiguma efekts, nepārtraukta nenoteiktība un savu ētisko uzvedības standartu uzspiešana ienaidniekam un civiliedzīvotājiem, paļaušanās uz māņu gājieniem, kuri ir noziedzīgi nodarījumi vai vismaz robežojas ar tiem, šāda veida darījumi resursu iegūšanai kara vajadzībām, nevēlamo personu identifikācija un slepkavības, civiliedzīvotāju iebiedēšana, spīdzināšana un nogalināšana, ķīlnieku izmantošana politisko mērķu sasniegšanai.16 Turklāt viss iepriekš minētais plaši tiek izmantots publicitātes gūšanai, kas arī tiek izmantota kā ierocis savu politisko mērķu sasniegšanai. Līdz ar to cīņa šādi organizētā "kaujas laukā" kļūst par resursu publiskiem politiskiem vēstījumiem, kas nodrošina plašu placdarmu noziedzīgiem darījumiem. Šajā brīdī ir lietderīgi novilkt paralēles ar D. Patrikaraka uzsvērto, ka 20. gadsimta domāšana par konvencionāliem konfliktiem ir pagātne un "kara seja", kuru mēs sakāmies pazīstam, ir izmainījusies līdz nepazīšanai, proti, tas uzlūkojams un pētāms citādāk. Jo sevišķi ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību, karš faktiski nav vairs tikai konflikts, bet iznīcinoša rīcība.
Līdz ar iepriekš minēto šīs publikācijas autore izvirza hipotēzi, ka karš mūsdienās ir drīzāk agresora, uzbrucēja uzspiesta masveida vardarbība ar neparedzamām sekām, nevis "politikas īstenošana ar citiem līdzekļiem". Tāpēc kara un noziedzības savstarpējās attiecības uzlūkojamas kā tādas, kur karš ir noziedzīgu rīcību kopums. Ja karš ir noziedzīgu rīcību kopums, tad tas ir kriminoloģijas izpētes objekts, turklāt ļoti būtisks.
Kara noziegumi un noziegumi kara laikā
R. Džeimsone atzīmē, ka kriminoloģiskajā literatūrā ir bijusi tendence uzskatīt noziedzību par nemainīgu "dabisku" kategoriju. Tādējādi kara kriminoloģijai būtu jāfokusējas uz diviem darbības laukiem, proti: uz atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri tiek izdarīti kara laikā, un uz kara noziegumiem. Noziegumi kara laikā atšķirībā no kara noziegumiem lielākoties tiek uzskatīti par tādu kā "parastā" noziedzīgā nodarījuma turpinājumu mainītā sociālajā, tiesiskajā un politiskajā kontekstā, un kriminoloģiskajos pārskatos ir jāiekļauj tikai dažas jaunas izmaiņas, kas attiecināmas uz likumpārkāpumu izdarīšanas apstākļiem.17 R. Džeimsone šajā kontekstā min noziedzīgas pavēles vai rīkojuma izpildīšanu,18 dēvējot to par "paklausības noziegumu", viņa uzsver, ka šis ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kuros parastie cilvēki, nonākot konkrētos apstākļos, ir spējīgi uz ārkārtīgu nežēlību. Kriminoloģijai būtu jāpētī tas, kādi apstākļi veicina, ka cilvēki veic šādas un citas darbības, un kā šo situāciju izmaina fakts, ka tā notiek kara apstākļos.
Kara noziegumi jeb kara laika tiesību aktu vai starptautisko cilvēktiesību normu pārkāpumi tiek uzskatīti par ārkārtējiem notikumiem, kuri, neraugoties uz to nepārprotami milzīgo nozīmi, līdz šim ir uzskatīti par nenozīmīgiem kriminoloģiskā kontekstā.19 Taču blakus kara noziegumiem vēl ir dažādu sankciju ieviešanas jautājumi, kuri atkal ir aktualizējušies kontekstā ar Krievijas agresiju Ukrainā. Lai gan arī starpvalstu sankcijas, raugoties no vēstures aspekta, nav jaunums. Tieši pretēji – šādai reakcijai uz karu ir sena vēsture, jo īpaši kā tirdzniecības politikā. Jau Napoleona karus iezīmēja tirdzniecības sankcijas un eksporta embargo; taču mūsdienu ierobežojošie pasākumi un finansiālās sankcijas, kā arī preču un aktīvu iesaldēšana ir mūsdienu parādība, kas izskaidrojama tieši ar sasniegtajiem globalizācijas līmeņiem.20
Šodienas "kara mutācijas" atspoguļojas arī Starptautiskās Krimināltiesas darbības izaicinājumos, tās iespējās saukt pie atbildības personas, kuras izdarījušas darbības, kas atbilst kara noziegumiem, kurus noteic Romas statūtu21 8. panta otrās daļas (a) punkts par nopietniem 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju pārkāpumiem. Starptautiskā Krimināltiesa var izmeklēt un tiesāt personas par smagiem starptautiskiem noziegumiem, pat ja šo personu valsts nav pievienojusies Romas statūtiem. Starptautiskā Krimināltiesa var īstenot savu jurisdikciju, ja informāciju par notikumu, kurā iespējams tika izdarīts noziegums, prokuroram iesniedz dalībvalsts; prokurors uzsāk izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas; vai ANO Drošības padome saskaņā ar ANO hartas VII nodaļu nodod situāciju Starptautiskajai Krimināltiesai. Tomēr, ja valsts, kas nav Romas statūtu dalībniece, ir noslēgusi ad hoc vienošanos vai līgumu ar Starptautisko Krimināltiesu, tad tās sadarbība ir nepieciešama, lai Starptautiskā Krimināltiesa varētu rīkoties. Ja šāda valsts nesadarbojas, Starptautiskā Krimināltiesa var informēt par to Dalībvalstu asambleju vai Drošības padomi. Tātad teorētiski, ja Krievijas Federācija nav pievienojusies Romas statūtiem, Starptautiskā Krimināltiesa varētu tiesāt tās vadītāju, ja ANO Drošības padome nodod lietu Starptautiskajai Krimināltiesai vai ja ir noslēgta ad hoc vienošanās. Tomēr praksē tas var būt sarežģīti, jo tas prasa starptautisko politisko gribu un sadarbību.22 Lai gan kriminoloģijas izpētes jomas ir tradicionāli nosacītas, tās nav limitētas veidos, kas raksturīgi tiesību nozarēm. Minētā dēļ kriminoloģiskos pētījumus var veikt arī par atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti kara laikā un par kuriem saucamas pie atbildības personas saskaņā ar spēkā esošajām krimināltiesiskajām un citām normām. Kriminoloģija var analizēt starptautiskos noziedzīgos nodarījumus, tostarp Romas statūtos noteiktos, kā arī tiesvedības procesus, tiesas un prokuroru, citu dalībnieku argumentus vai citus jautājumus.
Neraugoties uz to, doktrīnā pastāv diskusija par kara kriminoloģiju, izpētes jomām un kriminoloģiskās pētniecības metožu piemērošanu kara izpētē.23 Diskusijās tiek uzsvērts, ka kara kriminoloģijai jāattīstās kā starpdisciplinārai nozarei. Vienlaikus tiek diskutēts par to, vai karu vispār var pētīt no kriminoloģiskā viedokļa, atsaucoties uz to, ka karam ir anomiska ietekme uz sabiedrību. Jā, karš var būt cieši saistīts ar anomiju.24 Jo anomija ir stāvoklis, kurā sabiedrības normas un vērtības zaudē savu spēku, kas var notikt arī kara apstākļos. Kara laikā var rasties normu zudums, sociālā izolācija un bezjēdzības izjūta, kas ir anomijas pazīmes. Turklāt kara izraisītās politiskās un ekonomiskās pārmaiņas var veicināt anomiju gan sabiedrībā kopumā, gan individuālā līmenī.
Daži pētnieki uzskata, ka, iestājoties anomijai, kriminoloģiskā izpēte tiek traucēta vai nav iespējama, jo sevišķi, ja tas izpaužas tiesību vakuumā. Taču tiesību vakuums nebūt nav obligāts kara gadījumā. To apliecināja Otrais pasaules karš (absolūtais karš), kad notika tieši pretējs process – tiesiskās attiecības, sabiedriskā disciplīna, totālā izsekošana ieguva vēl lielāku nozīmi okupētajās teritorijās.25 Protams, tas viss notika sociālās dezorganizācijas un anomijas pavadībā – bija gan bezpajumtnieki, gan melnais tirgus, gan citas sociāli negatīvas parādības. Tāpēc, raugoties no kriminoloģiskās izpētes viedokļa, šeit būtu darbs kriminologiem, analizējot notiekošo tieši kara apstākļos. Protams, cits jautājums, cik lielā mērā un kā tas toreiz praktiski bija iespējams.
Kara kriminoloģijas misija
Kara kriminoloģija ir bijusi un pastāv arī šodien. Tā ir strukturēta, tā darbojas un, vadoties no šobrīd pasaulē notiekošā, tai priekšā ir apjomīgs starpdisciplinārs darbs ļoti strauji mainīgā vidē. Tomēr ko tieši līdz šim kara kriminoloģijā ir izvēlējušies kā pētniecības priekšmetu? 2017. gadā iznākusi Kriminoloģijas un kara rokasgrāmata,26 kurā publicēti pētījumi par ļoti dažādām tēmām, tostarp par karu un krimināltiesībām, terorisma prevenciju, korporatīviem kara noziegumiem, genocīdu un seksuālu vardarbību, viktimizāciju militārā dienestā, noziedzīgiem nodarījumiem militārā dienestā, militāro ieslodzījumu, kara veterānu integrāciju sabiedrībā, kara kultūras kriminoloģiju, vardarbību militārā dienestā, par sociālo mediju nozīmi kara apstākļos un citas tēmas.
Noslēgums
Iepriekš nosauktās tēmas nav izsmeļošas. Jaunas izpētes jomas visdrīzāk tiks pievienotas, attīstoties pieredzei un notikumiem. Nav šaubu, ka būtu labāk, ja kara tēma nebūtu aktualitāte un kriminoloģija varētu koncentrēties vairāk, piemēram, uz zaļo kriminoloģiju27 (green criminology), kas pētī vides aizsardzības jautājumus. Tomēr kriminoloģijas mērķis ir pētīt visas sabiedrībai kaitīgas parādības ar mērķi sniegt prognozes un vairot zināšanas, lai tās novērstu. Mainoties pasaulei, mainās arī karš. Modernās tehnoloģijas un citi cilvēces sasniegumi tiek izmantoti arī kaitīgiem mērķiem – karš vairs nenotiek tikai par teritoriju, bet cilvēku prātiem. Globālā tīmekļa tehnoloģijas, sociālo tīklu attīstība un informācijas aprites intensifikācija šodien blakus kara laukiem uz zemes rada arī digitālos kara laukus. Klusums, informācijas, zināšanu un izpratnes trūkums rada atvērtu telpu bailēm, spekulācijām, dezinformācijai un manipulācijām ar sabiedrību. Mūsdienu kriminoloģijas uzdevums ir pētīt arī šādas parādības, lai izvēlētos visefektīvākos veidus, kā pasargāt sabiedrību, vairot drošību mūsu valstī un cilvēkos.
1. Fon Klauzevics K. Par karu. Rīga: Jumava, 2013.
2. Patrikarakos D. War in 140 Characters: How Social Media Is Reshaping Conflict in the Twenty-First Century. New York: Basic books, 2017, p. 9.
3. Ibid., pp. 10–11.
4. Jamieson R. Towards a Criminology of War in Europe. In: The new European criminology: Crime and social orderi n Europa. Eds. V. Ruggiero, N. South, I. Taylor, Routledge, 1998, pp. 484–485.
5. Brants M., Lasmane M. Kara socioloģija. Nacionālā enciklopēdija, 23.10.2023. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/3381-kara-sociolo%C4%A3ija
6. Maleševic S. The Sociology of War and Violence. Cambridge University Press, 2010. Pieejams: https://www.cambridge.org/lv/universitypress/subjects/sociology/political-sociology/sociology-war-and-violence?format=HB&isbn=9780521516518
7. Ibid., pp. 312–313.
8. Ibid., p. 316.
9. Zapatero L.A. Criminology of War and Criminal Policy of the European Union, 2023. Pieejams: https://geopolitique.eu/en/articles/criminology-of-war-and-criminal-policy-of-the-european-union/
10. Ibid.
11. Jamieson R. Towards a Criminology of War in Europe. In: The new European criminology: Crime and social order in Europa. Eds. V. Ruggiero, N. South, I. Taylor, Routledge, 1998, p. 481.
12. Ibid.
13. Holsti K.J. The State, War, and the State of War. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, p. 20.
14. Fon Klauzevics K. Par karu. Rīga: Jumava, 2013.
15. Civil war. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/civil-war
16. Holsti K.J. The State, War, and the State of War. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, pp. 36–38.
17. Jamieson R. Towards a Criminology of War in Europe. In: The new European criminology: Crime and social order in Europa. Eds. V. Ruggiero, N. South, I. Taylor, Routledge, 1998, p. 481.
18. Autores piezīme: Piemēram, šajā kontekstā būtu veicināma diskusija arī par Krimināllikuma 34. pantu. Noziedzīgas pavēles un noziedzīga rīkojuma izpildīšana. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/88966#p34
19. Jamieson R. Towards a Criminology of War in Europe. In: The new European criminology: Crime and social order in Europa. Eds. V. Ruggiero, N. South, I. Taylor, Routledge, 1998, p. 482.
20. Zapatero L.A. Criminology of War and Criminal Policy of the European Union, 2023.
21. Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūti. Pieņemti 17.07.1998. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1423
22. Skat. arī: "Atlantic Council": Kāda nozīme Starptautiskās Krimināltiesas lēmumam par Putina aresta orderi? Pieejams: https://www.sargs.lv/lv/konfliktu-zonas/2023-03-20/atlantic-council-kada-nozime-starptautiskas-kriminaltiesas-lemumam-par
23. McGarry R., Walklate S. The ‘Criminology of War’, what is it good for? Absolutely nothing! British Society of Criminology Newsletter, 2017, Vol. 80 (Summer), pp. 42–47. Pieejams: https://livrepository.liverpool.ac.uk/3008341/
24. Autores piezīme: Anomijas jēdziens vairāku pēdējo gadsimtu laikā ir izmantots un definēts dažādos veidos. Sociālo zinātņu literatūrā šis jēdziens ir visciešāk saistīts ar Žana Marī Gaju, Emīla Durkheima un Roberta Mertona teorētiskajiem rakstiem.
25. Jamieson R. Towards a Criminology of War in Europe. In: The new European criminology: Crime and social order in Europa. Eds. V. Ruggiero, N. South, I. Taylor, Routledge, 1998, p. 482.
26. The Palgrave Handbook of Criminology and War. Eds. R. McGarry, S. Walklate, Palgrave Macmillan UK, 2017.
27. Skat. arī: Lynch M.J. Green Criminology and Environmental Crime: Criminology That Matters in the Age of Global Ecological Collapse. Journal of White Collar and Corporate Crime, 2020, Vol. 1 (1), pp. 50–61.