ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Tiesību uz vārda brīvību ietvaros valstij jānodrošina viedokļu daudzveidība jeb plurālisms, kas ir funkcionējošas demokrātijas pamats. Tomēr vārda brīvība netiek attiecināta uz gadījumiem, kad publiski tiek pausta naida runa, notiek vēršanās pret valsts iekārtu, sabiedrisko kārtību un citu cilvēku tiesībām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir uzsvērusi, ka iecietība pret visiem cilvēkiem un viņu vienlīdzīgas cieņas ievērošana ir demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamats. No tā izriet, ka principā demokrātiskās sabiedrībās var uzskatīt par nepieciešamu sankcionēt, pat novērst visus izteiksmes veidus, kas sēj, kurina, veicina vai attaisno naidu, kurš balstīts uz neiecietību, vardarbības pielietošanu un slavināšanu, ja tiek nodrošināts, ka saistošās "formalitātes", "nosacījumi", "ierobežojumi" vai "sankcijas" ir samērīgas ar izvirzīto leģitīmo mērķi.¹

Naida runa un dezinformācija mediju kanālos un sociālajos tīklos

Latvijā līdz 2022. gada 24. februārim maksas televīzijas kanālos bija pieejami vairāki Krievijas kanāli. Dezinformācija un propagandas vēstījumi bija iestrādāti ne tikai ziņu raidījumos, bet dažkārt arī joku vai sadzīves situāciju veidā pat izklaides raidījumos. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa 2022. gada 27. jūlija spriedumā Nr. T-125/22 atzinusi, ka, "tā kā propaganda un dezinformācijas kampaņas var likt apšaubīt demokrātisko sabiedrību pamatus un ir mūsdienu kara arsenāla neatņemama sastāvdaļa, attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir arī daļa no Savienības sasniedzamajiem mērķiem, kas tai definēti LES 3. panta 1. un 5. punktā".²

Pēc 2022. gada 24. februāra, vērtējot raidījumu atbilstību tiesiskajam regulējumam, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome secināja, ka programmu saturs apdraud valsts drošību un sabiedrisko kārtību un drošību. Krievijas televīzijas kanāli tika slēgti, balstoties uz Latvijas nacionālajām un saistošajām starptautisko tiesību normām. Tāpat saskaņā ar veiktajiem grozījumiem Elektronisko sakaru likumā un izvērtējot valsts iestāžu sniegto informāciju, Latvijā tika slēgtas vairākas Krievijas interneta vietnes. Par aizliegumu izplatīt televīzijas programmas un interneta vietnes tika informēti attiecīgie mediju regulatori un Eiropas Komisija. Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu lēmumus varēja pārsūdzēt tiesā.

Latvijā ilgstoši pieejamo Kremļa propagandas kanālu naratīvi bija atstājuši negatīvu ietekmi uz šo kanālu patērētājiem. Sākoties Krievijas brutālajam iebrukumam Ukrainā, sociālajos tīklos bija atrodami šokējoši izteikumi, kas slavēja karadarbību Ukrainā, attaisnoja, noliedza vai pat atainoja kā joku Krievijas pastrādātos kara noziegumus un kurināja etnisko naidu. Naida runas izteikumi bieži bija meistarīgi ievīti dezinformācijas vēstījumos, vēl vairāk paspilgtinot negatīvo ainu.

Plurālisms šodien pieprasa atzinumus, kuru pamatā ir uzticama, nesagrozīta informācija. Nepieciešamība nodrošināt plurālismu audiovizuālajos medijos ir uzsvērta arī ECT judikatūrā. Tā, piemēram, spriedumā lietā "Centro Europe 7 S.R.L. un Di Stefano pret Itāliju"³ uzsvērts, ka kanāliem "nepieciešama efektīva pieeja tirgum kā garantija visu programmu satura dažādībai, atspoguļojot pēc iespējas vairāk sabiedrības viedokļu".

Spriedumā lietā "NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku"⁴ ECT nekonstatēja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. panta pārkāpumu, kad televīzijas kanāla licence tika atņemta, jo kanāls bija sistemātiski pārkāpis neitralitātes un objektivitātes pienākumus savos ziņu izlaidumos. ECT uzsvēra, ka jāveicina pēc iespējas plašāks viedokļu spektrs, pamatojoties uz precīzu un līdzsvarotu informāciju.

Atbildība par naida runu

Atbildība par naida runas vissmagākajām formām ir ietverta Latvijas Krimināllikuma 74.¹ pantā (kara noziegumu un noziegumu pret mieru attaisnošanu un slavināšana), Krimināllikuma 78. pantā (nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu), Krimināllikuma 149.¹ pantā (diskriminācijas aizlieguma pārkāpšana), Krimināllikuma 150. pantā (sociālā naida un nesaticības izraisīšana).

Pēc 2022. gada 24. februāra tiesībsargājošās iestādes ierosināja vairākas krimināllietas saistībā ar naida runas izplatību publiskajā sfērā, visbiežāk lietotāju veidotajās platformās, proti, sociālajos tīklos, kuros izskanēja atbalsts Krievijas īstenotajam karam Ukrainā, kā arī tika kurināts naids starp dažādām nacionālajām un etniskajām grupām.

Publiskajā telpā nereti bija (un joprojām ir) vērojami izteikumi, kas būtu uzskatāmi par naida runu, bet par kuriem nebūtu piemērojama kriminālatbildība. Vairumā gadījumu par šādiem izteikumiem, iespējams, būtu piemērojama administratīvā atbildība, tomēr Latvijā šāds atbildības veids par naida runu nav paredzēts. Daļa komentētāju, kas ar naidpilniem izteikumiem vērsušies pret mazaizsargātām grupām, palikuši nesodīti. Tādējādi naida runa atsevišķos gadījumos turpināja pastāvēt, nodarot kaitējumu demokrātiskām vērtībām un raisot nesodāmības sajūtu.

Saeimā tika uzsākta un 2023. gadā turpinājās diskusija par iespējamu administratīvās atbildības ieviešanu par naida runu attiecībā uz nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, kā arī par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. Tiesībsargs atkārtoti uzsvēra nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību par naida runu, uzsverot, ka kriminālatbildība būtu piemērojama tikai smagākajās lietās, kad izteikumi saistīti ar vardarbību vai draudiem. Vienlaikus tiktu dots signāls, ka par izteikumiem pret mazaizsargātām grupām pastāv arī administratīvā atbildība.

Starptautiskajos dokumentos uzsvērts, ka naida runas apkarošanā jāizmanto piemēroti un proporcionāli līdzekļi atkarībā no izteikumu smaguma. Kriminālatbildība paredzama tikai par smagākajiem gadījumiem. Savukārt vieglākajos gadījumos nosakāma administratīvā atbildība. Tāpat liels uzsvars liekams uz nejuridiskiem līdzekļiem, tādiem kā sabiedrības izglītošana un informēšana.

Administratīvā atbildība varētu tikt paredzēta tajos gadījumos, kad izteikumi nav saistīti ar vardarbību vai draudiem. Pēc būtības tas paredzētu to, ka Krimināllikuma 78. panta pirmā daļa tiktu pārnesta uz administratīvās atbildības sistēmu. Pārējie kvalificējošie apstākļi tiktu saglabāti krimināltiesību sistēmā. Tas pats princips būtu attiecināms arī uz Krimināllikuma 150. pantā ietverto kriminālatbildību par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. Papildus pie Krimināllikuma 150. panta atzīmējams tas, ka administratīvā atbildība būtu paredzama tajos gadījumos, kad nav konstatējams būtisks kaitējums. Būtisku kaitējumu kā obligātu prasību šobrīd paredz Krimināllikuma 150. panta pirmā daļa.

Ņemot vērā ģeopolitisko kontekstu, 2022. gadā tika pieņemti grozījumi Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem", kā arī Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā. Grozījumu mērķis bija aizliegt publiskajā telpā lietot militārās agresijas un kara noziegumu simbolus, aizliegt popularizēt un slavināt nacistiskā un komunistiskā režīma ideoloģiju saturošus notikumus, aizliegt propagandēt karu.

Naida runas izvērtējums

Eiropas Padomes Ministru komiteja izstrādājusi rekomendāciju par naida runu Nr. CM/Rec(2022)16, kurā naida runa definēta kā jebkura izteiksmes forma, kas kūda, veicina, izplata vai attaisno vardarbību, naidu vai diskrimināciju pret personu vai personu grupu vai nomelno to, balstoties uz personas reālu vai tai piešķirtu raksturojumu vai statusu, tādu kā rase, ādas krāsa, valoda, reliģija, nacionalitāte, nacionālā vai etniskā izcelsme, vecums, invaliditāte, dzimums, dzimtes identitāte vai seksuālā orientācija.

Naida runa var izpausties rakstītos vai izrunātos vārdos vai arī citās formās, piemēram, attēlos, zīmēs, simbolos, zīmējumos, mūzikā, video, jokos un karikatūrās. Tā var izpausties arī žestos, nododot kādu ideju vai ziņu.

ECT ir uzsvērusi,⁵ ka, izvērtējot konkrētus iespējamus naida runas izteikumus, ļoti būtiski ir ņemt vērā kontekstu, izteikumu saturu, veidu, kā arī to, vai tie ir izdarīti uz saspīlēta sociālā un politiskā fona (piemēram, politisks saspīlējums, bruņots konflikts, karš). Svarīgi arī apzināt, vai izteikumi var novest pie tiešas vai netiešas vardarbības un naida. Turklāt svarīgi ir vērtēt visus šos kritērijus kopsakarā.

Konteksta un ģeopolitiskā fona svarīgumu parādīja arī tiesībsarga 2023. gadā veiktais atzinums⁶ par Ukrainas mākslinieku grupas "TIGOIS project" laikmetīgās tēlniecības un gleznu izstādē "Mēs uzvarēsim! Переможемо!" izvietoto plakātu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz kura bija lasāms vēstījums: "Pусский оккупант. Лучшее удобрение" (tulkojums latviešu val. "Krievu okupanti. Labākais mēslojums"). Sūdzības iesniedzēja skatījumā, minētais darbs bija aicinājums uz genocīdu, nogalināšanu, kā arī tieši draudēja viņa dzīvībai.

Tiesībsargs atzina, ka jebkāda atšķirīga mākslas darba interpretācija var būt potenciāli subjektīvi aizskaroša un attiecīgi ietekmēt dažādu sabiedrības grupu līdzāspastāvēšanu, jo sevišķi karadarbības laikā. Tomēr, respektējot mākslas un jaunrades brīvību, izstādes mērķi un kopējo politisko kontekstu saistībā ar karadarbību Ukrainā, tika secināts, ka izstādē nav pārkāptas vārda brīvības robežas un nav saskatāma naida runa.

Viedokļu daudzveidība publiskajās debatēs

Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija par mediju plurālismu⁷ izdala mediju strukturālo un satura plurālismu. Strukturālais plurālisms ietver to, ka sabiedrībai ir pieejami dažādi kanāli gan sabiedriskajos, gan komercmedijos. Tāpat darbojas reģionālie un mazākumtautību, audiovizuālie un drukātie mediji. Satura plurālisms nodrošina sabiedrībai pietiekamu daudzumu dažādas informācijas un viedokļu. Medijos jāveicina kritiskas debates un plaša demokrātiska dažādu kopienu un paaudžu dalība. Nepieciešamība pēc plurālisma jāiekļauj mediju organizāciju ētikas kodeksos.

Neatkarīgajā pētījumā par mediju plurālisma indikatoriem Eiropas Savienības valstīs⁸ citstarp tiek izdalīts kultūras, politiskais un ģeogrāfiskais plurālisms. Kultūras plurālisms pieprasa, lai medijos būtu pārstāvēti viedokļi no dažādām kultūras un sociālajām grupām, ieskaitot etniskās, lingvistiskās, reliģiskās, seksuālās minoritātes, cilvēkus ar invaliditāti un sievietes.

Nodrošinot viedokļu daudzveidību publiskajās debatēs, valstīm ir jāļauj paust arī ļoti sāpīgus paziņojumus un jābūt piesardzīgām, tos aizliedzot. Dažādas perspektīvas stiprina demokrātiju. Spriedumā lietā "Bedat pret Šveici"⁹ ECT atgādināja, ka Konvencijas 10. pants aizsargā arī tādus izteikumus, kas šokē, aizvaino vai aizskar un ka attiecībā uz politisku diskusiju vai diskusiju par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem valsts iespēja ierobežot izteiksmes brīvību ir niecīga.

Šajā spriedumā ECT arī uzsvēra, ka, sniedzot informāciju, nav pārkāpjamas zināmas robežas, jo īpaši attiecībā uz citu personu tiesību un reputācijas aizsardzību. Konvencijas 10. panta aizsardzība ir saistīta ar nosacījumu, ka žurnālisti rīkojas labā ticībā, lai saskaņā ar atbildīgas žurnālistikas prasībām sniegtu patiesu informāciju. Atbildīga žurnālistika nozīmē arī žurnālista darbības likumību, savukārt nelikumīga rīcība var būt nozīmīgs, lai arī ne izšķirošs aspekts, lemjot, vai žurnālists ir rīkojies atbildīgi.

Diemžēl vērojami vairāki fenomeni, kas negatīvi ietekmē plurālismu publiskajās debatēs. Baidoties no neslavas celšanas un aizskaršanas, eksperti sevi cenzē vai izvēlas vispār neizteikties.

Jau saistībā ar Covid-19 pandēmiju tika pamanīti aizskaroši izteikumi pret personām, kuras atbalstīja vakcināciju un masku nēsāšanu. Te bija vērojamas gan cilvēku impulsīvas reakcijas, gan kampaņas, kuru mērķis bija izdarīt politisku spiedienu pret profesionāļiem. Spilgti tas izpaudās gadījumos, kad Latvijas politiskajā dienaskārtībā nonāca jautājumi par pretrunīgām tēmām, tādām kā bērnu dzimumaudzināšana vai Stambulas konvencijas¹⁰ ratifikācija. Tika apslāpētas to personu balsis, kas bija gatavas par šiem jautājumiem izteikties profesionāli.

Pēdējā laikā par šādu jutīgu tematu ne tikai politiskajā dienaskārtībā, bet arī publiskajās debatēs, ir kļuvis viss, kas saistīts ar krievu valodu un kultūru. Izmantojot šo tematu, tiek mākslīgi veicināta etniskā spriedze. Ikviens, kas izsakās labvēlīgi par krievu valodas lietojumu, var tikt apzīmēts par kremlinu utt. No šāda veida uzbrukumiem nav bijuši pasargāti eksperti, cilvēktiesību aizstāvji un profesionāļi. Tas veicina profesionāļu pašcenzūru, kura samazina mediju satura daudzveidību, jo sabiedrībai nav iespēja iepazīt pilnu informācijas spektru.

Parādās jauns termins "tiešsaistes naids". Tā ir jaunā vardarbības forma, kas negatīvi ietekmē ne tikai indivīdus, bet arī sabiedrību kopumā. Naida runa tiek izmantota kā politisks līdzeklis, lai veiktu spiedienu vai apklusinātu oponentu. Nereti naida runa tiek lietota, lai uzturētu iedomātu varas struktūru vai iedomātu sociālo kārtību. Ja politiķi izplata naida runu, tas ir īpaši bīstami, jo politiķiem ir ietekmīga pozīcija un statuss un cilvēki viņu teiktajam piešķir daudz lielāku ticamību. Somijas valdības 2019. gadā veiktajā pētījumā "Naida runas ietekme uz publisko lēmumu pieņemšanu"¹¹ tika secināts, ka naida runa var tikt izmantota apzināti kā līdzeklis politiskam spiedienam, lai apklusinātu atsevišķus cilvēkus vai kādu noteiktu politisku viedokli. Pētījumā atzīts, ka naida runa samazina politisko līdzdalību. 2019. gadā 28 % no vietējā līmeņa lēmumu pieņēmējiem, kurus bija skārusi naida runa, atzina, ka viņu motivācija darboties lēmumu pieņemšanā ir samazinājusies.

Uzbrukumi žurnālistiem

Neatkarīgai, plurālistiskai, atbildīgai žurnālistikai ir izšķiroša nozīme informētā sabiedrībā. ECT vairākkārt ir norādījusi uz preses īpašo "sargsuņa" lomu demokrātiskā sabiedrībā, nodrošinot sabiedrību ar informāciju par sabiedrībai nozīmīgiem un aktuāliem jautājumiem.

Bīstama tendence ir vērojama ar verbālu uzbrukumu palielināšanos pret žurnālistiem, kas savā ziņā saistīts ar izpratnes maiņu par medija būtību un lomu. Mūsdienās par mediju var kļūt ikviens, kas publiski pauž kādu sabiedrībai šķietami svarīgu viedokli. Dažkārt kāds influenceris vai viedokļu līderis ar saviem vēstījumiem cilvēkam var šķist saprotamāks nekā "klasiskais" žurnālists. Latvijas normatīvajā regulējumā ir ietverta "klasiskā" žurnālista definīcija (likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 23. pants). Vienlaikus starptautiskajā regulējumā žurnālista jēdziens tiek definēts plaši. Piemēram, Datu regulā¹² ietverts, ka, ievērojot vārda brīvības īpaši svarīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā, jēdziens "žurnālistika" ir jāinterpretē plaši.¹³

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka "žurnālistikas darbības" ir darbības, kuru mērķis ir publiskot informāciju, viedokļus vai idejas, neatkarīgi no nesēja, kas tiek izmantots to pārraidīšanai.¹⁴ Augstākās tiesas judikatūrā tiek lietots termins "personas ar žurnālistisku interesi".

No vienas puses, žurnālista jēdziena plašā izpratne būtu vērtējama pozitīvi, jo sabiedrībai ir iespēja saņemt daudz plašāku informāciju par svarīgiem notikumiem. Tomēr nereti vērojams, ka šīs tiesības netiek godprātīgi izmantotas.

Vārda brīvība aizsargā diskusijas par jautājumiem, kas skar sabiedrības intereses,¹⁵ tomēr par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem nav uzskatāmas ziņas, kas tikai apmierina cilvēku ziņkārību vai rada sensāciju.

Personas ar žurnālistisku interesi nereti neņem vērā, ka tām līdz ar tiesībām sniegt sabiedrībai nozīmīgu informāciju ir pienākums ievērot tos pašus principus, ko žurnālistiem: godprātību, ētiku un objektivitāti. Informācija jāsniedz labā ticībā, nevis ar mērķi celt kādam neslavu vai sagraut reputāciju.

Sabiedrība būtu jāizglīto par medija un žurnālista kā "sargsuņa" lomu demokrātiskā sabiedrībā. Tam ir būtiska nozīme, veidojot izpratni par žurnālistiku. Valsts amatpersonām būtu publiski un stingri jānosoda draudi un vardarbība pret žurnālistiem. Praksē dažkārt esam liecinieki pretējam fenomenam. Proti, atsevišķi politiķi aizskaroši izsakās par žurnālistiem, kuri pauž pretēju viedokli. Zināšanas par žurnālista un medija lomu jāpapildina arī tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.

Uzbrukumi žurnālistiem nav tikai uzbrukumi konkrētam cilvēkam, bet gan vārda brīvībai kā demokrātiskas sabiedrības pamatam. Uzbrukums ir mēģinājums viņu apklusināt. Tāpēc žurnālistu drošība ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa.

Šobrīd Kultūras ministrijas rīkotās darba grupas ietvaros tiek apzināti draudi žurnālistu drošībai un tiek meklēti risinājumi žurnālistu drošības stiprināšanai.

Secinājumi

Plurālisms šodien pieprasa atzinumus, kuru pamatā ir uzticama informācija. Plurālisma ietvaros jāveicina pēc iespējas dažādāku viedokļu paušana medijos.

Ļaujot pastāvēt naida runai un dažādām verbālām aizskaršanas formām internetā, mēs to akceptējam. Svarīgi pret naida runu vērsties ne tikai juridiskiem, bet arī nejuridiskiem līdzekļiem. Īpaši bīstama demokrātijā ir politiķu paustā naida runa.

Tiesībsargs atkārtoti uzsver nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību par naida runu, uzsverot, ka kriminālatbildība būtu piemērojama tikai smagākajās lietās.

Svarīgi ir izglītot sabiedrību par vārda brīvības un atbildīga žurnālista lomu. Zināšanas par žurnālista un medija lomu jāpapildina arī tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Uzbrukumi žurnālistiem demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujami. Tāpēc jāmeklē efektīvi risinājumi, gan preventīvi tos nepieļaujot, gan arī radot atbilstošu tiesisko regulējumu efektīvai cīņai ar šiem uzbrukumiem.