ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vardarbība ir novērojama visos sabiedrības slāņos un attiecību modeļos. Nežēlīgākās vardarbības izpausmes biežāk ir novērojamas sabiedrības daļā, kur personām ir zemāki ienākumi, un personām ar atkarībām:

1) vecāmamma 1958. gadā, kad Latvija bija zem citas valsts karoga, kopā ar diviem maziem bērniem nolēma bēgt, jo vairs nevarēja paciest vardarbīgo vīru. Bēgt no savas mājas, kurā dzīvoja trešajā paaudzē, no savas dzimtenes pēc iespējas tālāk, jo tā turpināties vairs nevarēja. Sarunāja ar kaimiņu, ka viņš nogādās līdz tuvākajai stacijai, kurā ar vilcienu tad varēs doties tālāk. Braucot garām kaimiņu mājām, šoferis lika noliekt galvas, lai mašīnā neredzētu pasažierus un līdz varmākam nenonāktu ziņa par bēgšanu. Bēga, kur acis rāda, pāri robežai, tai robežai, kuru pieļāva padomju vara. Uz Kazahstānu. Kādēļ tieši šī valsts, jo tak nav nekāda sakara, ne radniecības, ne kas zināms? Tieši tādēļ, pēc iespējas tālāk, lai neatrod. Ierodoties svešā zemē, bērniem nezinot ne kazahu, pat ne krievu valodu, bez naudas un apģērba, atradās izpalīdzīgas "sievas", kuras palīdzēja. Tā svešā zemē 8 gadus;¹

2) kādā civillietā laulības laikā tika liegts ēst gaļu, "sprāgoņas" nav jāēd. Bija epizode, kad tika izmesta kosmētika, lai citi vīrieši neskatītos. Vienmēr stingri tika noteikts, kādu apģērbu drīkst valkāt un cik garas drīkst būt kleitas. Pieteicējai tika lauzītas rokas, ja aizstāvēja bērnu. Vienmēr lika izskalot bērna izlietotos pamperus, jo pretējā gadījumā tiek izpostīta bērna enerģētika. Neļāva svinēt ne Ziemassvētkus, ne Lieldienas, jo tie esot "žīdu svētki";²

3) lēmumā par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu noteikšanu laulātais ieradās pie sievas un, greizsirdības vadīts, paņēma nazi un draudēja iespējamai prasītājai ar izrēķināšanos, kā arī, saprotot, ka iespējamā prasītāja par notikumu ziņojusi Valsts policijai, dodoties projām, draudēja nodurt;³

4) krimināllietā pieņemts notiesājošs spriedums, kurā radinieki dzīvoklī atrada sievietes līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Aizdomās par slepkavību aizturēts mirušās dzīvesbiedrs. Pēc kopīgas alkoholisko dzērienu lietošanas dzīvesbiedrs tīši iesita vienu reizi ar dūri sievietei pa galvu, pēc kā viņa nokrita uz zemes, un iespēra 11 reizes ar kājām viņai pa galvu, 16 reizes pa krūškurvi un 14 reizes pa augšējām un apakšējām ekstremitātēm;⁴

5) alkohola reibuma stāvoklī persona piegāja pie savas faktiskās sievas, kura gulēja gultā, un, izmantojot savu fizisko pārsvaru, izdarīja viņai trīs stiprus un mērķtiecīgus dūrienus ar virtuves nazi krūšu kreisajā pusē, sirds rajonā.⁵

No uzskaitītajiem piemēriem var redzēt vardarbības izpausmju dažādību atšķirīgās dzīves situācijās. Pārsvarā tā iesākas ar šķietami nebūtiskiem, ikdienišķiem sīkumiem, līdz kā sniega bumba pāraug nekontrolētos varmākas pāridarījumos saviem upuriem. Jo ilgāk turpinās vardarbība, jo grūtāk upurim ir pārtraukt vardarbības ciklu, jo upuris pārņem līdzatkarīgā uzvedības modeli, kā arī šīs attiecības regulāri nonāk pie "medusmēneša" fāzes, kad varmāka izrāda nožēlu par savu rīcību, kas savukārt upurim rada maldīgu cerību par situācijas uzlabošanos.

Sabiedrības labklājību kopumā ietekmē tās indivīdi, savukārt katras personības attīstību būtiski ietekmē tas, kādā ģimenē indivīds ir uzaudzis. Vardarbība ģimenē apdraud ģimenes labklājību un stabilitāti, jo diemžēl pastāv liela varbūtība, ka no vardarbīgām ģimenēm pieredzētā uzvedība tiek turpināta arī nākamajās paaudzēs, kā rezultātā ļaunums rada ļaunumu. No tā cieš līdzcilvēki ģimenēs un mācību iestādēs, kopumā izaudzinot indivīdus, kuriem ir emocionālas traumas. Personām, kuras cietušas no vardarbības, ir grūtības socializēties sabiedrībā, darba attiecībās un grūtības veidot veselīgas ģimeniskas attiecības. Tādējādi nereti tiek izaudzinātas kriminālas personas, kuru uzraudzība vēlāk jāuzņemas valstij uz sabiedrības rēķina.

Uz vardarbību jebkurā sabiedrības daļā nevar vienaldzīgi noraudzīties kā uz personisku (individuālu) problēmu. Ievērojot šī jautājuma aktualitāti, autore rakstā aplūkos gan atsevišķus civiltiesiskā regulējuma aspektus, gan, ņemot vērā, ka pagaidu aizsardzības regulējums pret vardarbību ir cieši saistīts ar citām tiesību normām, no krimināltiesību, administratīvā procesa un administratīvās atbildības tiesību viedokļa.

Subjektu loks, kas var iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību

Civilprocesa likuma 30.⁵ nodaļa par pagaidu aizsardzību pret vardarbību paredz tiesības personām, kuras cietušas no vardarbības, vai atsevišķos likumā paredzētajos gadījumos bērnu vecākiem, aizbildņiem, bāriņtiesai, prokuroram vai ar policijas starpniecību iesniegt pieteikumu pirms vai pēc prasības celšanas, sagatavotu to atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam paraugam.

Pagaidu aizsardzība pret vardarbību pieļaujama: 1) prasībās par laulības šķiršanu vai tās atzīšanu par spēkā neesošu; 2) prasībās personisku aizskārumu dēļ (Civillikuma Saistību tiesību 19. nodaļas pirmā apakšnodaļa); 3) prasībās, kas saistītas ar kopīgā mājokļa dalīšanu vai tās lietošanas kārtības noteikšanu personām, kuras dzīvo vienā mājsaimniecībā (piemēram, kopīpašuma izbeigšana, īres (nomas) tiesisko attiecību nodibināšana vai izbeigšana, kopīpašuma lietošanas kārtības noteikšana, laulāto mantas sadale); 4) visos strīdos, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām.⁶

Pieteikumu var iesniegt: 1) laulātie vai bijušie laulātie; 2) personas, starp kurām pastāv bērnu un vecāku attiecības, pastāv vai ir pastāvējušas aizbildnības vai citas ārpusģimenes aprūpes attiecības; 3) personas, starp kurām pastāv radniecības vai svainības attiecības; 4) personas, kas dzīvo vai dzīvojušas vienā mājsaimniecībā; 5) personas, kurām ir vai ir gaidāms kopīgs bērns, neatkarīgi no tā, vai šīs personas kādreiz bijušas laulībā vai kādreiz dzīvojušas kopā; 6) personas, starp kurām pastāv vai ir pastāvējušas tuvas personiskās vai intīmas attiecības.⁷

Piemēram, kāda lietā apelācijas instances tiesa atcēlusi pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošanu pirms prasības celšanas, jo starp pusēm ar tiesas spriedumu ir atrisināts strīds par saskarsmes tiesību īstenošanas kārtības noteikšanu. Šādam viedoklim apelācijas instances tiesa nepiekrita un norādīja, ka starp pusēm var pastāvēt arī citi strīdi par aizgādības un saskarsmes tiesībām vai prasījumiem par personiskiem aizskārumiem.⁸ Līdz ar to apstāklis, ka puses ir iesaistītas vairākos tiesvedības procesos, no kuriem kāds jau ir noslēdzies, nevar izslēgt no vardarbības cietušās personas iespējas vērsties tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Turklāt jānorāda, ka Civilprocesa likuma 244.¹⁴ pants lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, paredz atkāpi no Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktā aizlieguma iniciēt izspriesta strīda atkārtotu izskatīšanu, pieļaujot iesniegt jaunu prasību par tādu jautājumu, kas jau izskatīts ar spēkā stājušos spriedumu, ja konstatējama faktisko apstākļu maiņa. Savukārt pieteikums par pagaidu aizsardzības pret vardarbību noteikšanu, kurā tiek norādīts uz jaunām vardarbības epizodēm, pats par sevi apliecina iespējamo faktisko apstākļu maiņu, kas izslēdz iespēju ierosināšanas stadijā konstatēt procesuālus šķēršļus šāda pieteikuma izskatīšanai pēc būtības.

Pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību mēdz iesniegt arī personas, kurām ir cita veida saistības, piemēram, lūdzot piemērot aizsardzības līdzekļus pret sievas iepriekšējiem laulātajiem, darba kolēģiem, kaimiņiem, pret personām, kuras kriminālprocesā atzītas par aizdomās turētajiem, un tamlīdzīgi. Tomēr minētās personas nav ietvertas subjektu lokā, kurām paredzēta pagaidu aizsardzība pret vardarbību civiltiesiskajā regulējumā, līdz ar to aizsardzības mehānismus tām paredz Administratīvās atbildības likums vai Krimināllikums.

Administratīvā pārkāpuma procesa norisi un sodu izpildi regulē Administratīvās atbildības likums, bet administratīvie pārkāpumi un par tiem piemērojamie sodi ir iekļauti speciālajos tiesību aktos un pašvaldību saistošajos noteikumos. Tādējādi, ja pret personu ir vērsta vardarbība, bet tā nav subjekts, kura var iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību civiltiesiskā kārtībā, tai ir tiesības Administratīvās atbildības likumā noteiktajā kārtībā aizsargāt aizskartās tiesības, kas ir atzīstams par vieglāko ietekmēšanas līdzekli pārkāpuma izdarījušajai personai.

Savukārt smagākos gadījumos, ja pret personu ir vērsta vardarbība un tā neatbilst Civilprocesa likuma 250.⁴⁴ pantā noteiktajam subjektu lokam, Krimināllikumā paredzēta atbildība par vajāšanu 132.¹ panta vai huligānismu 231. panta noteiktajā kārtībā.

Par vajāšanu paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturo speciāls nolūks – iedvest upurim bailes. Noskaidrojot, vai apsūdzētajam bija nolūks likt cietušajam baidīties par savu vai tuvinieku drošību, ir vērtējams, kādu apzinātu uzvedības veidu persona ievēroja kopumā, lai nopietni satrauktu citu personu, darbību ilgums, intensitāte un sistemātiskums. Turklāt ļaunprātīgām darbībām nav jābūt vienveidīgām.⁹ Savukārt par huligānismu paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud sabiedrisko kārtību un sabiedrisko mieru. Apdraudot sabiedrisko kārtību un mieru, vienlaikus arī var tikt nodarīts kaitējums personas veselībai.¹⁰

Nav izslēdzama iespēja, ka civiltiesiskā kārtā subjektu lokam, kuriem ir tiesības lūgt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, varmākas rīcība ir kvalificējama pēc Krimināllikuma pantiem. Krimināllikums un Administratīvās atbildības likums pretēji Civilprocesa likumā noteiktajam neaprobežo subjektu loku vērsties arī citādākā kārtībā pret pāri darītājiem. Līdz ar to subjektu loks pagaidu aizsardzībai pret vardarbību ir salīdzinoši šaurs pretstatā citiem subjektiem, pret kuriem ir vērsta vardarbība, un to aizsardzība paredzēta Krimināllikumā vai Administratīvās atbildības likumā.

Civilprocesuālā kārtībā tiesa izskata tādus strīdus, kas radušies no civiltiesiska rakstura aizskārumiem. Jēdziens "civiltiesisks aizskārums" ir šaurāks par jēdzienu "cilvēka tiesību aizskārums". Cilvēka tiesības tiek aizsargātas arī kriminālprocesa un administratīvā procesa kārtībā.¹¹

Latvijas tiesību zinātnē atzīts, ka "mūsu tiesību sistēmai ir raksturīgi, ka normās dotie ierobežojumi, aprobežojumi vai izņēmumi nebūtu iztulkojami paplašinoši. [..] Šīs atziņas neievērošana katrā gadījumā būtu pārliecinoši jāpamato".¹²

Analizējot subjektu loku un ņemot vērā, ka kriminālatbildība par pagaidu aizsardzības pret vardarbību lēmuma nepildīšanu ietverta Krimināllikuma nodaļā par noziedzīgiem nodarījumiem pret ģimeni, personas, kurām ir noteiktas tiesības iesniegt pieteikumus par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ir šaurs subjektu loks, kurš nav paplašināti tulkojams.

Sacīkstes princips

Pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību iesniedzams, aizpildot speciāli izstrādātu Ministru kabineta veidlapu, kurā jāietver nepieciešamā informācija par vardarbības veidu un aizsardzības līdzekli, kurš piemērojams vardarbības novēršanai vai mazināšanai.¹³ Tiesai vai tiesnesim pēc pieteikuma saņemšanas to jāizskata ne vēlāk kā nākamajā dienā, bet, ja lietā nepieciešami papildu pierādījumi – 20 dienu laikā, vērtējot pirmšķietamo pieteicēja aizskārumu. Atšķirībā no vispārējā kārtībā izskatāmajiem pieteikumiem, lemjot jautājumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, tiesai (tiesnesim) pēc savas iniciatīvas ir tiesības pieprasīt pierādījumus vai pieaicināt institūcijas atzinuma sniegšanai.

Uzsākot diskusiju par noregulējumu vardarbības mazināšanai, bet nedaudz piemirstot par ieviestā regulējuma mērķi, juristu vidū gandrīz vienmēr ir viedoklis par nepamatoti iesniegtajiem pieteikumiem un šī noregulējuma izmantošanu nepamatotam atbildētāju tiesību aizskārumam. Skaidrības ieviešanai jāsniedz atbilde uz jautājumu par samērīgumu starp potenciālo atbildētāja tiesību aizskārumu, kas var skart atbildētāja tiesības uz mājokli (lietu tiesības), saistību tiesības vai saskarsmes tiesības, pretstatā pret pieteicēja veselības un dzīvības apdraudējumu.

Paredzot atkāpes no sacīkstes principa, tiesību normā ir iestrādes, kas tiesai pēc savas iniciatīvas ļauj rīkoties gadījumos, kad nepieciešams novērst iespējamo tiesību aizskārumu. Šī ir būtiska atkāpe likumā, kas ļauj tiesnesim rīkoties konkrēto lietu kategorijās, it īpaši tādu jautājumu izšķiršanai, kas skar bērna intereses. Jāpatur prātā, ka šī atkāpe ir mazāk aizsargājamās personas labā, un jāatceras, cik svarīga nozīme ir ātri izskatāmajām lietām, lai nepieļautu iespējamo personas apdraudējumu. Tādēļ šī norma nebūtu attiecināma uz atbildētāju ierunām, ka tiesa pēc savas iniciatīvas nevar vākt pierādījumus pieteikuma pamatojuma atspēkošanai atbildētāja aizstāvībai.

Pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību jāizlemj ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc pieteikuma saņemšanas, neparedzot iespēju to atstāt bez virzības. Pieteikumu atstāšana bez virzības būtu pretēja šāda pieteikuma raksturam un lieki kavētu lēmuma pieņemšanu, tādējādi radot apdraudējumu pieteikuma iesniedzējam. Pieteikuma izskatīšanas novilcināšana ir pretrunā ar šīs tiesību normas jēgu un mērķi, kādu likumdevējs paredzēja sasniegt, lai aizsargātu pieteikuma iesniedzējus. Turklāt tiesa var izlemt jautājumu arī tad, ja tajā nav norādītas visas Civilprocesa likuma 250.⁴⁶ pantā noteiktās prasības, vai nav pievienoti visi dokumenti, ja tas būtiski neietekmē spēju izlemt pieteikumu. Likumdevējs paredzējis, ka pieteikumu sagatavos persona, kura cietusi no vardarbības, steigā un iespējams arī bez juridiskās palīdzības, tādēļ pieļāvusi pieteikuma izskatīšanu ar trūkumiem.

Pirms likuma normas pieņemšanas un visas tās pastāvēšanas laikā, līdz notiek kāds varmākas nežēlīgs uzbrukums, šķietami sabiedrībā valda lielāks satraukums par pieteikumu iesniedzēja patiesajiem mērķiem, proti, ka pieteikums tiek izmantots kā tiesisks instruments, lai panāktu labvēlīgāku nolēmumu pamatprasības apmierināšanai.

Likumā noteikts, ka tiesa samēro tiesību aizskārumu, kas varētu būt, piemērojot pagaidu aizsardzības līdzekli un pašu piemērojamo pagaidu aizsardzības līdzekli.¹⁴

Šaubas par pieteikuma pamatotību ir iemesls nespējai pareizi novērtēt situācijas nopietnību, kas varētu rasties, ja nepamatoti netiks apmierināts pieteikums vai atcelta pagaidu aizsardzība pret vardarbību, kas savukārt pavērs iespējas varmākam turpināt iesākto. To, ka lietu kategorija ir svarīga un pietiekami sarežģīta, tiesību piemērotājam ir jāizprot, lai ar nepieciešamo rūpību ievāktu un apstrādātu visu informāciju, kas ir pieejama arī no reģistriem un datubāzēm. Tādēļ pieteikuma par pagaidu aizsardzību trūkumi ir vērtējami mazāk aizsargājamās puses labā, tas ir, pieteikuma iesniedzēja labā, lai izslēgtu iespējamo apdraudējumu šīs personas veselības vai dzīvības interesēm.

Lietas izskatīšanas laikā bez liekas piepūles ir iespējams ielūkoties reģistros un apskatīt citas tiesvedības, kurās puses ir iesaistītas, tādējādi rodoties priekšstatam par personu raksturojošām iezīmēm, var kvalitatīvi izvērtēt pieteikuma pamatotību. Kopsakarā ar pieteikumā norādīto un tiesas rīcībā pieejamo informāciju var gūt pilnīgāku priekšstatu par pieteikuma pamatojumu un situācijas nopietnību.

Tiesnesim jāspēj nošķir, kad pieteikums ir iesniegts citu mērķu sasniegšanai un otrādi. Savukārt bažas par nepamatoti iesniegtiem pieteikumiem un to, ka apliecinājums par nepatiesa pieteikuma iesniegšanu un paredzētā kriminālatbildība ir formāli, nevar prevalēt pār iespējamo personas apdraudējumu veselībai un dzīvībai.

Jāpiekrīt, ka tiesu praksē ir lietas, kurās puses pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ir iesniegušas citu mērķu sasniegšanai, tādēļ ir īpaši svarīgi spēt atpazīt pušu patiesos mērķus tiesvedības laikā. Jau kādā iesāktā tiesas procesā par laulāto mantas dalīšanu abas puses iesniedza pieteikumus par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, lūdzot noteikt aizsardzības līdzekli – aizliegumu atrasties mājoklī, kurā dzīvo prasītājs un kas ir strīda priekšmets pamatprasībā. Taču faktiski netiek norādītas nekādas vardarbības izpausmes, no kā jāsecina, ka patiesais pieteikuma mērķis ir atriebties pretējai pusei, to izliekot no dzīvesvietas. Lietas dalībniekiem un tiesnešiem ir jārēķinās ar pušu procesuālo huligānismu, kuru uzvedību tiesas gaitā pārsvarā var samērā viegli identificēt.

Gadījumos, kad puses ļaunprātīgi izmanto procesuālās tiesības, Civilprocesa likuma 9.¹ pantā nostiprināts patiesības paušanas pienākums un tiesas tiesības veicināt likuma ievērošanu, reaģējot uz iespējamo likumu pārkāpumu ar blakus lēmumu Civilprocesa likuma 232. panta noteiktajā kārtībā. Savukārt tiem, kuri ļaunprātīgi izmanto procesuālās tiesības, var piemērot arī naudas sodu Civilprocesa likuma 73.¹ panta noteiktajā kārtībā par negodprātīgu tiesību izmantošanu, lietas novilcināšanu un nepatiesu ziņu sniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi vai kavēt likumisko interešu aizsardzību.

Kādā lietā pieteicēja ar mērķi neļaut atbildētājam tikties ar pušu kopīgo bērnu ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību panākusi atbildētājam aizliegumu tuvoties bērnam. Tiesvedības laikā tiesa pēc atbildētāja pieteikuma konstatēja nepieciešamību piemērot arī prasītājai vienu no pagaidu aizsardzības līdzekļiem, proti, apgūt kursus vardarbības mazināšanai. Tiesa konstatēja prasītājas izpratnes trūkumu par to, kā īstenojama saskarsme ar bērnu vecākam, kura ikdienas aprūpē bērns neatrodas. Pieteicēja nespēja tikt galā ar dusmām un aizvainojumu, pārnesot tās uz bērnu, radot bērnam pārdzīvojumus un emocionāli iespaidojot, tādējādi pielietojot vienu no vardarbības veidiem (emocionālo vardarbību).

Tādā veidā bez ievērības tiek atstāta emocionālā vardarbība pret bērniem, kad puses strīdos par uzturlīdzekļiem, saskarsmes kārtības noteikšanu, aizgādības pārtraukšanu vai laulāto mantas dalīšanu izmanto bērnus kā vienu no spēcīgākajiem ieročiem pret lielāko ienaidnieku – otru vecāku vai bērnu vecvecākiem. Tas tiek īstenots, radot maldīgus priekšstatus par personām un paralēli vedot bērnus pie neskaitāmiem speciālistiem (psihologiem) ar mērķi gūt sev labvēlīgus atzinumus, kuri tiesvedības laikā tiek celti galdā ar uzvaras sajūtu, taču egoistiski piemirstot par bērna labklājību un emocijām. Nereti bērni šī iemesla dēļ ir spiesti uzvesties kā pieaugušie, jo viņu vecāki, nespējot adekvāti risināt savstarpējos konfliktus, paši izturas kā bērni un pārnes savu atbildību uz nepilngadīgajiem.

 Izskatot jautājumu par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību ar mazbērniem, Senāts atgādinājis, ka saskarsmes procesā prevalē bērnu intereses, kuras pieprasa visiem strīda dalībniekiem izteikti asa konflikta situācijā demonstrēt savu morālo briedumu, iespēju robežās tuvinot pozīcijas, kā arī iejūtīgu izpratni par bērnu vecuma īpatnībām un citiem ģimenes individuāliem apstākļiem, tostarp izvēloties konkrētā procesa virzībai un situācijas risinājumam tādus līdzekļus, kuri pēc iespējas būtu saudzīgāki bērniem.¹⁵

Vardarbība skar iesaistīto pušu nepilngadīgos bērnus, bērnus konflikts, ko puses realizē arī tiesājoties, var ietekmēt gan tiešā, gan netiešā veidā. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras, un visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama.¹⁶

Liekot lielāku uzsvaru uz to, ka iespējamais apdraudējums ir ģimenes personiskās problēmas, kur pusēm pašām jātiek galā, un uztraucoties par nepamatotu pieteikumu apmierināšanu, rodas situācijas ar letālu iznākumu. Tādēļ trūkumi pieteikumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ir jāvērtē pieteikuma iesniedzēja labā, atkāpjoties no sacīkstes principa. Attiecīgi šaubas par pieteikuma iesniegšanas patieso mērķi un tajā norādītās informācijas patiesumu nevar būt pamats, lai liegtu personai nekavējošu aizsardzību no iespējamās vardarbības, bet gan ir iemesls apsvērt nepieciešamību pieņemt blakus lēmumu, lai kompetentās institūcijas likumā noteiktajā kārtībā veic pilnvērtīgu pārbaudi.

To, ka personām, kuras ir cietušas no vardarbības, ir īpašs statuss, apliecina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumos izdarītās atziņas. Vardarbības ģimenē upuri, līdzīgi kā bērni, ietilpst īpaši aizsargājamu personu grupā, kam ir tiesības uz valsts aizsardzību, pasargājot viņus no nopietniem uzbrukumiem cilvēka identitātei un cieņai.¹⁷

Lietās par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ir pieļaujama atkāpe no sacīkstes principa, to pieļauj pamatlikumā iestrādātā un saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktā personas aizsardzība, kas jānodrošina valstij. Satversme paredz ikvienam tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.¹⁸

Ārkārtējās psiholoģiskās situācijas dēļ, kādā atrodas no vardarbības ģimenē cietušie, valsts iestādēm ir pienākums, pārbaudot lietu, uzdot nepieciešamos jautājumus, lai noskaidrotu visu būtisko informāciju, ieskaitot no citām valsts iestādēm, nevis paļauties uz to, ka cietušais ir sniedzis visu būtisko informāciju.¹⁹

Personas apdraudējums ir pietiekami nopietns iemesls, lai atkāptos no sacīkstes principa piemērošanas, pretstatā lietu kategorijām par saistību tiesībām, lietu tiesībām vai mantojuma strīdiem. Pieteikuma kvalitāte, pierādījumu trūkums un pašu pieteikuma iesniedzēju lūgumi atcelt noteiktos vardarbības mazināšanas līdzekļus var būt saistīti ar tiešiem varmākas draudiem un cietušā bailēm par savu drošību. Analizējot abu pušu personiskos raksturojumus, pieejamo informāciju un piemērojot objektīvās izmeklēšanas principu, jāspēj atpazīt vardarbību.

Novārtā ir atstāta emocionālā vardarbība pret bērniem, kuru nodara pieaugušie, realizējot sacīkstes principu tiesvedības laikā, bet šim jautājumam nepieciešama plašāka izpēte, tādēļ tā būtu apskatāma citā reizē.

Valsts policijas kontrole pagaidu aizsardzības nodrošināšanā

Valstij ir pienākums reaģēt ne tikai uz esošas vardarbības novēršanu, bet arī rīkoties preventīvi – lai vardarbība, ja pastāv tās iespējamība, netiktu īstenota.²⁰ Valsts iestādēm ir nekavējoties jāreaģē uz apgalvojumiem par iespējamu vardarbību ģimenē. Iestādēm, veicot autonomu, proaktīvu un visaptverošu riska novērtējumu, jānosaka, vai pastāv reāls un tūlītējs apdraudējums viena vai vairāku identificētu vardarbības upuru dzīvībai. Riska realitāte jānovērtē, pienācīgi izvērtējot konkrētās situācijas specifiskos apstākļus. Ja riska novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka pastāv reāls un tūlītējs apdraudējums, iestādēm ir pienākums veikt preventīvus pasākumus. Šādiem pasākumiem jābūt piemērotiem un samērīgiem ar novērtētā riska līmeni.²¹

Varmāka pāridarījumus veic arī brīvdienās un nakts stundās, kad nevar iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību un nav iespējama tūlītēja aizsardzība.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.⁴⁶ panta pirmo daļu un 250.⁵⁶ panta otro daļu un likumu "Par policiju" 2014. gada 25. martā izdoti Ministru kabineta noteikumi Nr. 161 "Kārtība, kādā novērš vardarbības draudus un nodrošina pagaidu aizsardzību pret vardarbību".

Ar regulējuma ieviešanu Civilprocesa likumā vienlaikus tika papildināta likumā "Par policiju" paredzētā papildu iespēja tūlītēju draudu novēršanai, piemēram, nakts stundās nošķirt vardarbīgo personu kaitējuma novēršanai. Papildinot minētā likuma 10. panta pirmo daļu ar 21. un 22. punktu, kas paredz policijas darbiniekam pienākumu novērst tūlītējus draudus, ja persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, var nodarīt kaitējumu šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošas personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai, līdz tiesa izskata jautājumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Pieņemot lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, Valsts policija ir tā iestāde, kura nodrošina lēmuma izpildi un kontroli. Pēc tiesas nolēmuma saņemšanas Valsts policija nekavējoties uzsāk izpildes kontroli. Ja pagaidu aizsardzības līdzeklis ir atstāt mājokli, kurā atbildētājs patstāvīgi dzīvo ar prasītāju, Valsts policija, uzsākot lēmuma izpildi, iepazīstina atbildētāju ar lēmumu.²²

Policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības, ja pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, varētu nodarīt kaitējumu šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošas personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai, uz rakstveida pieteikuma pamata pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu personai, kura rada draudus, atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties šajā mājoklī un tā tuvumā (policijas lēmums par nošķiršanu) tuvāk par lēmumā noteikto attālumu uz laiku līdz astoņām dienām no lēmuma pieņemšanas brīža. Policijas lēmumā par nošķiršanu var noteikt arī aizliegumu personai, kas rada draudus, kontaktēties ar aizsargājamo personu.²³

Policijas lēmums par nošķiršanu ir administratīvais akts, kas stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī un izpildāms nekavējoties. Minētais lēmums ir pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.²⁴ Par nošķiršanas lēmuma nepildīšanu var piemērot piespiedu naudu. Būtiski, ka, lai atvieglotu pieteikuma iesniegšanas procedūru, pēc personas lūguma policija var iesniegt tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzības lēmuma pieņemšanu, tādā veidā nodrošinot upurim nepatrauktu aizsardzību, jo, līdz tiesa pieņem lēmumu, spēkā ir policijas lēmums par personas nošķiršanu. Ja jāsniedz viedoklis par to, kas atgadījās lietās, kurās tika piemēroti šie līdzekļi, bet tomēr tie nespēja pilnvērtīgi nodrošināt aizsardzību, tad uzsvars ir liekams uz izpratnes trūkumu un nespēju novērtēt situācijas nopietnību.

Vērtējot pieteikumus, kas iesniegti ar policijas starpniecību, jānorāda, ka to iesniegšanas rezultātā arī būtu jābūt atvieglotai pierādīšanas pienākuma izpildei. Attiecīgi tiem ir iespējams pievienot dokumentus, kas saistīti ar lēmuma par nošķiršanu pieņemšanu, un videoierakstus no policistu apģērbam piestiprinātajām kamerām, kas būtiski atvieglo situācijas novērtēšanu lēmuma pieņemšanā.

Policijas darbinieku īstenotā aizturēšana un lēmuma pieņemšana par personas nošķiršanu bieži norisinās vēlās nakts stundās, pastiprinātās konflikta situācijās un nereti personām atrodoties alkohola vai apreibinošu vielu ietekmē. Policijas darbiniekiem primāri jānodrošina aizsardzība visām personām, novēršot iespējamos draudus, un tikai tad, kad ir nodrošināta drošība, pieņemtie lēmumi ir noformējami dokumentu veidā.

Personas, pret kurām ir pieņemti policijas lēmumi par nošķiršanu, pārsūdzībās norāda uz dokumentu aizpildīšanā konstatētajiem trūkumiem, uz ko savukārt Senāts norādījis, ka policijas pieļauti nebūtiski procesuālie pārkāpumi nav atzīstami par pietiekamu pamatu lēmuma par nošķiršanu atzīšanai par prettiesisku. Likumdevējs, līdzsvarojot sadzīviskā konfliktā iesaistīto personu intereses, ir izšķīries par labu nepieciešamībai aizsargāt vardarbībā iespējami cietušo personu tiesības. Proti, iespējami cietušās personas tiesības uz dzīvības un veselības aizsardzību prevalē pār iespējami bīstamās personas īslaicīgu pārvietošanās un kontaktēšanās brīvību ierobežojumu. Tādējādi policijai, novērtējot nepieciešamību pieņemt lēmumu par nošķiršanu, ir jāvadās no piesardzības principa apsvērumiem, un neviennozīmīgi vērtējamās situācijās šaubas var tikt tulkotas par labu pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanai.²⁵ Šeit ir saskatāma līdzība ar rakstā aplūkoto sacīkstes principu.

Izskatot iespējamās prasītājas pieteikumu, kas iesniegts ar policijas starpniecību, tiesnesis secinājis, ka policijas lēmums par bijušā vīra nošķiršanu no prasītājas pieņemts, pamatojoties uz to, ka atbildētājs, atrodoties redzamā alkohola reibuma stāvoklī, agresīvi uzvedās, lamājoties un turpinot konfliktu. Policijas lēmumā noteikts aizliegums atbildētājam uzturēties dzīvoklī un netuvoties dzīvojamai mājai tuvāk par 100 metriem, kā arī aizliegums kontaktēties ar prasītāju tieši vai izmantojot telekomunikācijas pakalpojumus.²⁶

Citā lēmumā, izskatot pieteikumu ar policijas starpniecību, pilngadīgs dēls alkohola reibumā uzvedās agresīvi un vairākas reizes iesitis pieteicējai pa galvu, draudējis ar fizisku izrēķināšanos. Pieteicēja baidās par savu veselību un dzīvību. Tiesnesis secinot, ka kavēšanās var radīt būtisku prasītājas tiesību aizskārumu, noteica aizliegumu tuvoties atbildētājas dzīvesvietai un papildus piemēroja pienākumu apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai.²⁷

Valsts policija Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā veic personu uzskaiti, attiecībā uz kurām pieņemts lēmums par nošķiršanu un lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kā arī to, kādā apjomā integrētajā iekšlietu informācijas sistēmā ievadāma informācija par šīm personām. Saņemot informāciju par pagaidu aizsardzības līdzekļu pārkāpumu, policijas darbinieks nodrošina apstākļu noskaidrošanu un jautājuma izlemšanu par nepieciešamību uzsākt kriminālprocesu.

Sekas lēmuma par pagaidu aizsardzību nepildīšanai

Pēc tam, kad Valsts policija konstatē lēmuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, ir pamats lemt jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu. Noziedzīgs nodarījums par ļaunprātīgu lēmuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu ir kvalificējams pēc Krimināllikuma 168.¹ panta sastāva pazīmēm. Krimināllikuma nodaļa par noziedzīgiem nodarījumiem pret ģimeni un nepilngadīgajiem 2014. gada 20. martā papildināta ar minēto pantu, nosakot formālu noziedzīgā nodarījuma sastāvu, proti, lai noziedzīgais nodarījums būtu uzskatāms par pabeigtu, nav nepieciešama noteiktu seku iestāšanās.

No subjektīvās puses Krimināllikuma 168.¹ pantā paredzētais noziegums ir tīšs noziegums, ko raksturo tiešs nodoms. Vainīgais apzinās savas bezdarbības kaitīgumu un to apzināti pieļauj. Noziedzīgā nodarījuma subjekts – persona, kurai ar tiesas nolēmumu noteikts viens vai vairāki pagaidu aizsardzības līdzekļi pret vardarbību.²⁸

Līdz 2023. gada 14. jūlijam 168.¹ pantā bija noteikts sods ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Līdz ar to atbilstoši Krimināllikuma 7. pantam Krimināllikuma 168.¹ pants likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2023. gada 14. jūlijam, klasificējās kā kriminālpārkāpums, paredzot brīvības atņemšanu uz laiku no piecpadsmit dienām, bet ne ilgāku par trim mēnešiem (īslaicīga brīvības atņemšana).

Noziedzīgos nodarījumos, kuri kvalificēti tikai pēc Krimināllikuma 168.¹ panta, nereti personas pēc īslaicīgās soda izciešana turpina vardarbīgo uzvedību. Diemžēl ir jāsagaida smagāks pārkāpums, lai noziedzīgo nodarījumu varētu papildināt ar smagāku nozieguma kvalifikāciju.

Izskatot krimināllietu personas apsūdzībā pēc Krimināllikuma 168.¹ panta, Krimināllikuma 130.¹ panta (spīdzināšana) un Krimināllikuma 130. panta trešās daļas 6. punkta (tīšs viegls miesas bojājums), tiesa secināja, ka persona, kurai ar lēmumu tika noteikti pagaidu aizsardzības līdzekļi pret vardarbību, zinot par tiesas noteiktajiem aizliegumiem, pārkāpa tos un ļaunprātīgi nepildīja. Nepilnu mēnesi pēc lēmuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, būdams alkohola ietekmē, viņš satvēra cietušo aiz matiem. Ar spēku ievilka vannasistabā un ne mazāk kā vienu reizi iesita pa seju. Baidīdamās par savu drošību un veselību, cietusī izskrēja no mājokļa uz ielas, bet varmāka aizslēdza durvis no iekšpuses, liedzot iespēju naktī ziemas laikā atslēgt durvis un atgriezties mājoklī. Tādā veidā varmāka spīdzināja cietušo, sagādājot viņai stipras fiziskas un psihiskas ciešanas, fiziski un emocionāli aizskarot, lai ietekmētu viņas apziņu, radot bailes no viņa.

Tiesa, taisot notiesājošu spriedumu, daļēji saskaitot piespriestos sodus, noteica sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības – brīvības atņemšanu uz vienu gadu un diviem mēnešiem, saglabājot piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.²⁹

Sods, kas sākotnēji bija paredzēts, ieviešot pagaidu aizsardzības institūtu, diemžēl nespēja pildīt tā ieviešanas mērķi un pietiekami efektīvi pasargāt personas pret personisko aizskārumu no varmākām. Tas savukārt radīja vardarbīgajām personām nesodāmības sajūtu un visatļautību.

Valsts tiesiskajam regulējumam ir nepieciešams piedāvāt plašu likumīgo un operatīvo līdzekļu klāstu iestādēm, lai tām būtu iespēja izvēlēties atbilstošu un samērīgu līdzekli konstatētajam riskam.³⁰

Ar grozījumiem, kuri stājušies spēkā 2023. gada 15. jūlijā, Krimināllikuma 168.¹ panta sankcija tika grozīta, nosakot sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. Tādējādi noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija mainīta no kriminālpārkāpuma uz mazāk smagu noziegumu.

Noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija kā mazāk smags noziegums paredz Kriminālprocesā papildu līdzekļus personu aizsardzības nodrošināšanai. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka tā pieņemšana nodrošinās efektīvāku kriminālprocesa norisi, jo ļaus attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā pielietot speciālās izmeklēšanas darbības, kā arī, pastāvot Kriminālprocesa likumā paredzētajiem priekšnosacījumiem, piemērot aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām apcietinājumu uz laiku līdz deviņiem mēnešiem, no kuriem pirmstiesas procesā personu būs atļauts paturēt apcietinājumā ne ilgāk par četriem mēnešiem.³¹

Pēc tam, kad policija saņem informāciju par lēmuma nepildīšanu, uzsākot kriminālprocesu, šī brīža aktuālā Krimināllikuma redakcija ļauj pielietot kriminālprocesā paredzētos līdzekļus, nodrošinot pilnvērtīgu personu aizsardzību.

Judikatūrā un tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka nepietiek konstatēt, ka persona tīši veikusi kādu darbību vai pārkāpusi ar tiesas nolēmumu noteiktu aizliegumu. Būtiska nozīme ir arī ļaunprātības konstatēšanai apsūdzētā darbībās.

Krimināllietā apsūdzētais ar tīšām, prettiesiskām darbībām ļaunprātīgi vērsās pret cietušās neaizskaramības interesēm, tiesībām būt pasargātai no jebkāda veida vardarbības, neievērojot lēmuma par pagaidu aizsardzības līdzekļu pret vardarbību piemērošanu. Pārkāpis noteikto aizliegumu atrasties tuvāk par 500 metriem cietušās dzīvesvietai. Atradās tiešā tuvumā (pāris metru attālumā) no cietušās dzīvokļa. Apzināti uzturēja arī vizuālu saskari. Radīja psiholoģiskas negatīvas sekas, kas izpaudās kā bailes, kas ierobežo dzīvesveidu, dzīves kvalitāti un sociāli psiholoģisko funkcionēšanu. Tiesa nosprieda personu sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz vienu mēnesi.³² Persona lamājās, pēc tam sāka sist pa logu, tāpēc uzreiz tika izsaukta policija, jo iepriekš viņš jau bija izsitis mājoklim logu. Tiesa secināja, ka persona ieradās adresē, kura saskaņā ar lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību bija aizliegums tuvoties, un uzvedās agresīvi. Tam, ka nav celta civilprasība tiesā pret apsūdzēto, krimināllietā nav izšķirošas nozīmes, jo prasības necelšana neizbeidz pagaidu aizsardzības pret vardarbību nolēmumā noteiktos pagaidu aizsardzības līdzekļus. Tiesai taisot notiesājošu spriedumu, persona sodīta ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem.³³

Pagaidu aizsardzības līdzekļa saglabāšana pēc sprieduma spēkā stāšanās

Atsevišķos gadījumos tiesa spriedumā var noteikt, ka pagaidu aizsardzība ir spēkā arī pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, bet ne ilgāk kā gadu. Līdzīgi kā pirms prasības celšanas, ja atbildētājs dzīvo vienā mājoklī ar prasītāju, piemērotais līdzeklis ir spēkā ne ilgāk kā 30 dienas.³⁴

Kādā civillietā, skatot prasību par bērna dzīvesvietas noteikšanu un uzturlīdzekļu piedziņu, tiesa atzinusi, ka prasītājas un bāriņtiesas pārstāves lūgums par piemēroto pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu saglabāšanu ir pamatots un apmierināms, jo atbildētājs vairākkārt pārkāpis noteiktos pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļus, ir ierosināta krimināllieta par lēmuma nepildīšanu.

Līdzīga argumentācija spriedumā ietverta, izskatot prasību par tēva saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu, kurā norādīts, ka pagaidu aizsardzība pret vardarbību daļēji saglabājama, ciktāl tas var ietekmēt pušu saziņu jautājumos, kas attiecas uz bērniem, un saskarsmes tiesību izmantošanu. Lai izslēgtu prasītājas apdraudējuma risku, ievērojot pušu ilgstoši konfliktējošās attiecības un to, ka pagaidu aizsardzības līdzekļi pret vardarbību ir tikuši piemēroti atkārtoti, kā arī uzsākts kriminālprocess par iespējamiem draudiem, pagaidu aizsardzības līdzekļi pret vardarbību prasītājas aizsardzībai ir saglabājami gadu pēc sprieduma spēkā stāšanās.

Šajā stadijā jau samērā viegli noteikt nepieciešamību saglabāt vai atcelt piemērotos pagaidu aizsardzības līdzekļus, jo, caurlūkojot tiesvedības procesu, to, kā puses realizējušas savas tiesības, kādus sniegušas paskaidrojumus un pierādījumus, lietas izskatīšanas pēc būtības gaitā ir iespējams noteikt, vai pastāv apdraudējums un nepieciešamība pēc tiesiska instrumenta puses aizsardzībai. Nereti šajā stadijā ir liels informācijas daudzums, kas jāvērtē. Jāatzīmē, ka likuma normā ir noteiktas tiesas tiesības saglabāt pagaidu aizsardzības līdzekli, kas nozīmē, ka nav jābūt obligāti pušu lūgumam, proti, tiesai pēc savas iniciatīvas katrā gadījumā jāapsver, vai pastāv tiesību normā noteiktais pamats pagaidu aizsardzības pret vardarbību saglabāšanai.

Lietas izvērtējumu sarežģī gadījumi, kad jāsaglabā pagaidu aizsardzības noteiktie līdzekļi vienlaikus ar noteikto saskarsmes kārtību ar bērniem. Tiesvedības laikā līdz sprieduma taisīšanai var tikt pieņemts arī pagaidu lēmums par saskarsmes kārtību, kas var sadurties vienlaicīgi ar lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību noteiktajiem aizlieguma līdzekļiem.

Tiesu praksē atrodami veiksmīgi risinājumi minētajiem pagaidu noregulējumiem, piemēram, viens no veiksmīgākajiem risinājumiem ir saskarsmes īstenošana saskarsmes personas klātbūtnē, kā to noteic Civilprocesa likuma 244.⁸ pants. Tāpat sastopami tiesu nolēmumi, kuros saskarsmes kārtības noteikšanā ir ņemti vērā aizsardzības līdzekļi vardarbības mazināšanai. Būtiski sarežģītos tiesvedības procesos, kuros konflikts starp pusēm ir naidīgs un ieildzis, izvērtēt, vai pastāv objektīvi apstākļi, kas var kaitēt bērna tiesībām un interesēm, un kāds ierobežojuma veids (pilnīgs vai daļējs) ir vispiemērotākais bērnam.³⁵

Vienlaikus jāpatur prātā, ka spriedumā par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, ievērojot pušu konfliktējošās attiecības, ir jābūt noteiktam ne tikai saskarsmes laikam, bet arī tam, kā saskarsme tiek organizēta, paredzot pušu pienākumus, saziņu u.tml., jo atbilstoši Civilprocesa likuma 197. pantam spriedumam ir jābūt izpildāmam un pēc iespējas konkrētam.³⁶

Pabeidzot lietas izskatīšanu pēc būtības, jautājums par pagaidu aizsardzības līdzekļiem izlemjams līdzīgi kā citu kategoriju lietās, piemēram, par prasības nodrošinājuma vai pagaidu lēmumiem par uzturlīdzekļiem vai saskarsmi. Izskatot lietu pēc būtības, ir jāatceras izskatīt šos blakus jautājumus. Ja jautājums ar spriedumu netiek izlemts, procesuālā tiesību norma pieļauj sprieduma pārsūdzības termiņā tiesai pēc savas iniciatīvas vai lietas dalībnieka pieteikuma ierosināt lietā taisīt papildspriedumu Civilprocesa likuma 201. panta vai 436. panta noteiktajā kārtībā. Civilprocesa likums pieļauj jautājumu izlemt atsevišķā procesuālā lēmuma formā. Veidu, kā procesuālais jautājums tiek atrisināts, izvēlas puses vai tiesa pēc savas iniciatīvas, no tā atšķirsies nolēmuma pārsūdzības kārtība.

Pagaidu aizsardzības līdzekļa atcelšana

Pagaidu aizsardzības lēmumu atcelšanai pastāv divi veidi, pirmkārt, pēc pušu pieteikuma pirms prasības celšanas, kā arī pamatprasības tiesvedības izskatīšanas laikā. Otrkārt, izskatot lietu pēc būtības ar gala nolēmumu, nepastāvot pamatam noteikt pagaidu aizsardzību pēc sprieduma spēkā stāšanās.

Uzreiz skaidrības ieviešanai jāatzīmē, ka atcelšanas iespējas nav paredzētas pagaidu aizsardzības līdzeklim, kurā noteikts pienākums atbildētājam apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai, kas noteikti ir atbalstāma likumdevēja iniciatīva izvirzīt šādu izņēmumu Civilprocesa likuma 250.⁶⁰ panta pirmajā daļā. Minētais aizsardzības līdzeklis neaprobežo atbildētāja tiesības, bet gan uzliek pienākumu un ir vienīgais no aizsardzības līdzekļiem, kas vērsts uz personas izglītošanu, lai novērstu vai mazinātu turpmākus vardarbības riskus.

Ja pamatprasība tiek celta, pagaidu aizsardzības pret vardarbību lēmums ir spēkā visu tiesvedības laiku līdz tā atcelšanai, līdz spriedums stājas spēkā vai atsevišķos gadījumos arī pēc sprieduma spēkā stāšanās.

Diemžēl praksē visai bieži ir sastopamas situācijas, kad varmāka pierunā vai piespiež pieteicēju iesniegt pieteikumu atcelt pagaidu aizsardzības līdzekļus. Kādā tiesvedībā, izskatot jautājumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu atcelšanu, tiesa nolēma pieteikumu apmierināt. Kā izrādījās vēlāk, pieteikums par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu atcelšanu tika apmierināts nepamatoti, jo varmāka uzbruka. Vardarbība nebija zudusi, nebija mainījušies apstākļi, kas ir galvenais apstāklis, vērtējot jebkuru no pieteikumiem, kura priekšmets ir atcelt vai grozīt sākotnēji noteiktos tiesiskos līdzekļus. Tiesai nespējot novērtēt situācijas nopietnību, lietā iezīmējās problēmas izprast konkrētā jautājuma specifiku.

Citā tiesvedībā, izskatot pieteicējas pieteikumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu atcelšanu nepilnu mēnesi pēc lēmuma par līdzekļu noteikšanu, tiesa secināja, ka nevar izslēgt gadījumus, kad cietusī aiz bailēm no varmākas vai varmākas piespiesta ir lūgusi atcelt aizsardzību. Varmāka pieteicēju bērnu klātbūtnē žņaudzis, sitis pret sienu. Pieteicēja bija ekonomiski atkarīga no atbildētāja, kā arī varmāka nav uzsācis apmeklēt kursus vardarbības mazināšanai. Nav pamata uzskatīt, ka vairs nepastāv apdraudējums. Atbildētāja saukšana pie administratīvās un kriminālatbildības liecina par personas nepakļaušanos likuma prasībām un nesodāmības sajūtu.³⁷

ECT norādījusi, ka sūdzības atsaukšanai nevajadzētu atbrīvot valsts iestādes no pienākuma novērtēt situācijas nopietnību, lai meklētu atbilstošu risinājumu. Paļaušanās uz to, ka iespējamie upuri ir atsaukuši savu sūdzību, neveicot visaptverošu to risku analīzi, ar kuriem viņi turpina dzīvot, nav savienojama ar valstu pienākumu ņemt vērā vardarbības ģimenē upuru neaizsargātību, kas izriet no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. un 8. panta.³⁸

Lieta "Opuz v. Turkey" bija pirmā, kurā ECT atzina diskriminācijas pārkāpumu, kad valsts nespēja aizsargāt sievieti no vardarbības ģimenē (slepkavība netika novērsta), tādējādi pārkāpjot viņas tiesības uz vienlīdzīgu aizsardzību likuma priekšā, piebilstot, ka šādai valsts nespējai nav jābūt tīšai. Minētajā lietā ECT 2009. gada 9. jūnija spriedumā norādījusi uz faktiem, kuri ņemami vērā, pieņemot lēmumu apsūdzības uzsākšanai:

• uzbrukuma nopietnība;
• vai upuris ir guvis fizisku vai psiholoģisku traumu;
• vai apsūdzētais ir lietojis ieroci;
• vai apsūdzētais ir izdarījis jebkādus draudus pēc uzbrukuma;
• vai apsūdzētais ir plānojis uzbrukumu;
• sekas (ieskaitot psiholoģiskās), kas nodarītas mājsaimniecībā dzīvojošajiem bērniem;
• iespējamība, ka apsūdzētais izdarīs atkārtotu pārkāpumu/rīkosies vardarbīgi;
• vai ir turpinājušies draudi upura vai citas personas, kura varētu būt iesaistīta, veselībai un drošībai;
• pašreizējā upura un apsūdzētā attiecību stāvoklis un sekas, ko šīm attiecībām varētu nodarīt apsūdzības uzturēšana pret upura vēlēšanos;
• attiecību vēsture, īpaši, vai ir bijusi jebkāda cita vardarbība pagātnē;
• apsūdzētās personas kriminālā pagātne, īpaši iepriekš veikta jebkāda vardarbība.³⁹

Gan laikā, kad vēl nav celta prasība, gan pēc prasības celšanas katrai no pusēm ir tiesības lūgt atcelt lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Šajā stadijā svarīgi nošķirt tos apstākļus, kuri ir mainījušies un liecina, ka vairs nepastāv nepieciešamība nodrošināt tiesisko aizsardzību pret vardarbību. Vērtēšanas kritēriji ir pielīdzināmi to lietu kategorijām, kurās lūdz atcelt vai grozīt iepriekš ar spriedumu noteikto citā tiesvedībā. Jāgūst pārliecība, ka atbildētājs vairs neapdraudēs, salīdzinājumā ar to situācijas novērtējumu, kas bija par pamatu piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Jānodibina nevis noteiktu apstākļu neesība, bet gan tādu prasības (pieteikuma) priekšmetu un pamatu veidojošo apstākļu maiņa, kas ir pietiekami iepriekš noteikto pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu atcelšanai.

Krimināllietā, iztiesājot noziedzīgo nodarījumu par lēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, Senāts arī sniedzis atbildi par lēmuma spēkā esamību, ja prasība tiesas noteiktajā termiņā nav celta un neviena no pusēm nav lūgusi atcelt piemērotos aizsardzības līdzekļus. Attiecīgi Senāts norādījis, ka tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, par kura ļaunprātīgu nepildīšanu Krimināllikuma 168.¹ pantā paredzēta kriminālatbildība, ja tiesas noteiktajā termiņā nav iesniegta pamatprasība vai ja nav iesniegts lietas dalībnieka motivēts pieteikums par pagaidu aizsardzības lēmuma atcelšanu tiesas noteiktie pagaidu aizsardzības līdzekļi turpina darboties uz nenoteiktu laiku.⁴⁰

Skatot pieteikumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību lēmuma atcelšanu, ir vērtējami tie paši apsvērumi, kā lemjot jautājumu par līdzekļu piemērošanu, salīdzinot apstākļus un sniedzot novērtējumu konstatētajām izmaiņām. Vienlaikus viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir novērtēt, vai pieteikuma atsaukums nav iesniegts draudu iespaidā.

Pagaidu aizsardzības pret vardarbību pieņemto nolēmumu pārsūdzēšana

Līdzīgi kā prasības nodrošinājuma lietās, arī lēmums, ar kuru apmierināts pieteikums par pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošanu, nav pārsūdzams un ir izpildāms nekavējoties. Par lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, un lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pagaidu aizsardzības pret vardarbību atcelšanu, var iesniegt blakus sūdzību. Blakus sūdzības iesniegšana par šā panta pirmajā daļā minētajiem lēmumiem neaptur to izpildi.⁴¹

Kā tas izriet no Civilprocesa likuma 441. panta, ja lēmums ir pārsūdzams, tā pārsūdzības kārtība ir norādīta likumā pie konkrētās lietu (jautājuma) kategorijas vai arī pieņemtajā nolēmumā, savukārt, ja pārsūdzība nav norādīta un lēmums nekavē lietas virzību, tas nav pārsūdzams.

Civilprocesa likuma nodaļā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārsūdzība norādīta 250.⁶¹ pantā, no kura izriet, ka blakus sūdzību var iesniegt par lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, un lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pagaidu aizsardzības lēmuma atcelšanu. Izskatot blakus sūdzības par minētajiem lēmumiem, augstākas instances tiesā, lēmums ir nepārsūdzams, tādēļ lēmumu pareizības caurskatīšanu likumdevējs paredzējis divās tiesu instancēs.

Iespējams, konkrēto lietu sevišķā izskatīšanas kārtība un tas, ka likuma nodaļā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nav noteikta pārsūdzības kārtība lēmumiem, ar kuriem atsaka pieņemt pieteikumu, veicināja atšķirīgu tiesu praksi.

Senāts 2023. gada 11. oktobra kopsapulcē konstatēja, ka, atsakot pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, sakarā ar to, ka iespējamais prasītājs neietilpst Civilprocesa likuma 250.⁴⁴ pantā noteiktajā personu lokā, attiecībā uz šī lēmuma pārsūdzību jāpiemēro tā paša panta trešā daļa, kas noteic iespēju pārsūdzēt lēmumu, kas pamatots ar Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, un nav pamata vērtēt, vai šāds lēmums kavē lietas virzību Civilprocesa likuma 441. panta pirmās daļas izpratnē.

Lai izslēgtu prasības tiesību pārkāpumus, tostarp tiesību analoģijas ceļā, Senāts secināja, ka atteikumi, kas ir pamatoti ar prasības tiesību neesību (Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punkts) ir pārsūdzami (Civilprocesa likuma 132. panta trešā daļa), tajā skaitā Senātā (Civilprocesa likuma 449. panta otrā daļa).

Līdz ar to pagaidu aizsardzības jautājumos lēmums, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, pamatojoties uz to, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību pārbaude, ir vienīgais lēmums, kurš šo lietu kategorijā ir pakļauts izskatīšanai trīs instanču tiesās.

Nobeigums

Vardarbība kā personiskā problēma – tieši šāda frāze ir lietota Civilprocesa likumu grozījumu anotācijā pirms 10 gadiem, kuros paredzēja ieviest jaunu regulējumu – pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Cik veiksmīgi izdevušies grozījumi, vai tie ir pildījuši paredzēto mērķi – to katrs var pats spriest, bet pēc traģiskiem notikumiem juristu vidū un valdības līmenī uz vardarbību ģimenē un pret sievietēm sāk lūkoties savādāk. Par to liecina zibenīgi pieņemtie grozījumi Krimināllikumā, apstiprinātā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencija) un Labklājības ministrijas sagatavotais un apspriešanai nodotais Vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas 2024.–2029. gadam plāns, paredzot tajā arī tiesiskā regulējuma pārskatīšanu un pilnveidi.

Stambulas konvencija noteic, ka tās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.⁴²

Iespējamais iemesls augstajam vardarbības līmenim sabiedrībā ir valdošie dzimuma stereotipi, kas ir daļa no vardarbības cēloņiem. Sabiedrības viedoklis, nereti arī uzraugošo iestāžu viedoklis un nespēja atpazīt situācijas nopietnību ir cēlonis pieaugošai vardarbībai, attaisnojot to kā personisku problēmu. Par to vien liecina Latvijā starp politiķiem gadiem ieilgušais jautājums par Stambulas konvekcijas parakstīšanu. Kā karsts kartupelis konvencija tika mētāta, nespējot vienoties un noteiktai personu grupai uzskatot, ka Latvijai jau nepieciešamais regulējums vardarbības mazināšanai ir ieviests un papildu kontrole nav nepieciešama. Savukārt pretēji domājošie, tajā skaitā organizācijas, kuras vistiešākajā veidā ikdienā saskaras ar vardarbības sekām, gadiem paudušas nostāju par Stambulas konvencijas nepieciešamību. Tādēļ Latvijai konvencijas apstiprināšana ieilga. Vardarbības līmenis tikai apliecina nepieciešamību pēc papildu uzraudzības mehānisma, kāds ir noteikts Stambulas konvencijā. Uzraudzības mehānisms, iespējams, valstij radīs neērtības trūkumu novēršanā un uzlabojumu ieviešanā, savukārt ilgtermiņā valsts un tās sabiedrība būs ieguvēji, kas ir būtiski cīņā pret vardarbību.

Normatīvajos aktos paredzētie ierobežojumi pret vardarbību ir pakāpeniski atbilstoši personas rīcībai, iesākoties ar civiltiesiskā kārtībā pieņemtu lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai administratīvo aktu par policijas lēmumu par nošķiršanu. Vairumā gadījumu vardarbībai ir raksturīgs cikliskums ar tendenci eskalēties, tādēļ tiem, kas neievēro lēmumā noteiktos ierobežojumus un pārkāpj noteiktos aizsardzības līdzekļus, nākamais solis ir kriminālprocesa ierosināšana, kura laikā pret personu procesa virzītājam, iespējams, piemērot kriminālprocesā paredzētos speciālos līdzekļus.

Šeit gribētos būt nepielūdzamiem pret personām, kuras atkārto vardarbību pret citām vai tām pašām personām. Lai pasargātu personas no vardarbības, uz varmākām ir jāraugās ar īpašu piesardzību, iesaistot ie­stādes, kurām savā starpā ir jāsadarbojas un jāorganizē speciālas apmācības vardarbības atpazīšanai.

Noslēdzošais posms ir saukšana pie kriminālatbildības un paredzētie soda mēri. Likumdevēja iestrādes ir pietiekamas, lai pasargātu personas no varmākām, trūkumi ir to piemērošanā un izpratnē. Ņemot vērā atsevišķu varmāku visatļautību un nesodāmības sajūtu, aicinātu piemērot visas likumā paredzētās iespējas un vērsties pret vardarbību ar nulles toleranci. Varmākas ļoti labi apzinās savas rīcības nepareizību, bet nesodāmības sajūta un sabiedrības attieksme to kultivē.

Aktīvāk izmantot arī citas procesuālajās tiesību normās paredzētās iespējas, piemēram, pieņemt blakus lēmumus, iesaistot kompetentās iestādes. Ja, izskatot lietu, konstatēti apstākļi, kas liecina par iespējamu likuma pārkāpumu, tiesa ir tiesīga pieņemt blakus lēmumu, ko nosūta attiecīgajai iestādei.⁴³ Blakus lēmuma pieņemšanā nav obligāts nosacījums tiešu pierādījumu esamība, pietiek konstatēt apstākļus, kas liecina par iespējamu likuma pārkāpumu.

Lietās, kurās puses neievēro labas ticības principus, būtu jāvērtē lietas dalībnieku godprātība un Civilprocesa likuma 73.¹ pantā noteiktās naudas sodu piemērošanas iespējas personām, kuras negodprātīgi izmanto savas tiesības un pienākumus. Pušu tiesiskajos strīdos izkristalizējas iespējamā vardarbība pret bērniem, tādēļ jo īpaši papildu uzraudzība no valsts puses nepieciešama mājsaimniecībās, kurās dzīvo bērni. Ja no lietas materiāliem secināms iespējams tiesību aizskārums pret bērniem, vērtējot apstākļus papildus, iespējams pieņemt blakus lēmumu vai vērtēt jautājumu par pušu godaprātu Civilprocesa likuma 73.¹ pantā noteiktajā kārtībā.

Diemžēl jāatzīst, ka ir personas, ar kurām neizdodas sasniegt kriminālsoda preventīvo mērķi, kas jāņem vērā, piespriežot sodu par jaunu nodarījumu, tādēļ papildus vērts pievērst pastiprinātu uzmanību personu sociālajai rehabilitācijai.

Šobrīd Civilprocesa likuma 250.⁴⁷ panta pirmajā daļa uzskaitīti astoņi pagaidu aizsardzības līdzekļi, no kuriem pirmie septiņi ir ar aizliegumu vai pienākumu veikt kādas darbības, pieļaujot piemērot arī kādu citu aizsardzības līdzekli, kurš nav uzskaitīts minētajā pantā. Viens no aizsardzības līdzekļiem, kuram nav tūlītējas aizsardzības, bet kas kalpo ilgtermiņā un nodrošina personas iespējamo uzvedības maiņu, ir pienākums atbildētājam apgūt kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanā. Paralēli citiem aizsardzības līdzekļiem minētā līdzekļa piemērošana palīdz personai mazināt vardarbību pret apkārtējiem, uz ko būtu jātiecas globāli, izskaužot vardarbību.

Uzskatot, ka vardarbība ģimenē ir personīga problēma, ir iespējama situācija, ka persona, kura cietusi no vardarbības, vēlāk savu agresiju var izlādēt tiešā vai pastarpinātā veidā uz kādu, kurš uzskatīja, ka šī problēma ir personiska un viņu nesasniegs.