ŽURNĀLS Viedoklis

Caveant consules ne quid respublica detrimenti capiat!

(Saskaņā ar vēsturiskiem nostāstiem Senās Romas Senāts mēdza ar pilnvarām apveltītajiem konsuliem valsts krīzes mirkļos atgādināt: “Gādājiet, konsuli, lai nekaitētu valstij!”)

● ● ●

Ātrs, efektīvs un procesuāli ekonomisks – tā 2005. gada pavasarī, jūsmīgi sagaidot jauno procesuālo regulējumu, tika raksturots Kriminālprocesa likums, apgalvojot, ka laiks no nozieguma izdarīšanas līdz personas sodīšanai būšot ne vien iespējami īsāks, bet arī “valstij izmaksā[šot] pēc iespējas lētāk”.¹ Tomēr mēģinājumi “paātrināt” un “efektivizēt” kriminālprocesa norisi nebūt nav sevišķa novitāte, ar ko būtu izcēlies vienīgi Latvijas likumdevējs, tolaik raugoties ieviest demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām atbilstošu kriminālprocesuālo kārtību.

Būtībā nedz ātruma, nedz efektivitātes prasības kriminālpolitikas jomā nav kāds īpašs jauninājums, kas būtu raksturīgs vienīgi kādam atsevišķam laikposmam vai kādai valsts pārvaldes sistēmai.² Kaut vai ielūkojoties tiesību vēstures avotos, kas jo īpaši korelē ar Latvijas teritorijā faktiski funkcionējošo kriminālprocesa modeli no 1940. gada līdz neatkarības atjaunošanai, kā arī pārejas periodā līdz 2005. gada 1. oktobrim, jāatgādina, piemēram, Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Tautas komisāru padomes 1928. gada 6. marta aicinājums “vienkāršot [..] un visiem veidiem paātrināt tiesvedības procesu” krimināllietās.³ Tamlīdzīgas nostādnes raksturoja padomju kriminālprocesu un tā adaptēto regulatīvo ietvaru Latvijas teritorijā arī pēc neatkarības atjaunošanas.⁴

Turklāt juridiskajā retorikā šādu kriminālpolitikas mērķu izcelšana nav gājusi mazumā arī šobrīd – justīcijas sistēmas pārstāvji ikgadējos atskatos par iestāžu darbu un prognozēs par vēl veicamajiem uzdevumiem allaž aplūko “ilgos lietu izskatīšanas termiņus”, “pārceltās tiesas sēdes”, savukārt Tieslietu padome atbilstoši likuma “Par tiesu varu” 27.¹ panta trešās daļas ietvaram apveltīta ar pilnvarām apstiprināt lietu izskatīšanas termiņu standartus.⁵ Vienlaikus jautājums par tiesvedības ilgumu attiecas uz vēl kādu tiesiski un sociāli jūtīgu tematu – procesa dalībnieku godprātību procesuālo tiesību izlietošanas praksē, tajā skaitā dzīves īstenību, tiesnesim, advokātam, prokuroram un galu galā arī pašam apsūdzētajam sastopoties ar nepieciešamību veselības stāvokļa dēļ atrasties darbnespējā. Arvien biežāk šādas situācijas negatīvā gaismā tiek izceltas plašsaziņas mediju materiālos, pārmetot negodprātīgu darbspējas zaudējuma “instrumentalizēšanu” tiesvedības procesa “novilcināšanai” vai ļaunticīgu “viltus slimnieka tēla” piesavināšanos, tomēr jāšaubās, vai tamlīdzīgu apgalvojumu paudēji paši nekad nav sastapušies ar akūtu respiratoro saslimšanu netīkamajiem simptomiem vai vēl citām dzīves likstām…

Procesuālajiem termiņiem kriminālprocesā, kā jau autori par to izteikušies iepriekš,⁶ piemīt divējāda loma – no vienas puses, tie it kā sekmē Krimināllikuma normu efektīvu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, savukārt, no otras puses, tie paredz konkrētas prasības procesuālo tiesību un pienākumu izlietošanai dažādos kriminālprocesa norises posmos.

Šoreiz autoru izklāsta nolūks ir aplūkot tieši pēdējā elementa praktisko funkcionalitāti mūsdienu Latvijas kriminālprocesā, rosinot diskusiju par jautājumu, ko nozīmē “saprātīgs” termiņš kriminālprocesā un vai apsūdzētais (vēlāk – notiesātais) patiešām var paļauties uz šīs tiesiskās garantijas efektīvu un jēgpilnu attiecināšanu uz savu individuālo tiesisko situāciju.