ŽURNĀLS Redaktora sleja

Pagājušajā ceturtdienā, 27. martā, Saeimā sākās process, ar kuru Latvija gatavojas izstāties no tā sauktās Otavas konvencijas – Ārlietu komisija saņēma valdības izstrādāto likumprojektu “Par pievienošanās atsaukšanu Konvencijai par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”. Parlamentāriešu kaislīgajās debatēs šī soļa atbalstītāji vairākkārt norādīja – ņemot vērā Krievijas un Baltkrievijas agresivitāti un militarizāciju, kājnieku mīnas kalpos kā pēkšņa uzbrukuma atturētāji vai vismaz bremzētāji.

Analoģija nāk prātā, vērojot vairākās pasaules valstīs notiekošos demokrātijas “erozijas” procesus un tiesu varas lomu tajos (par autoritārām valstīm šeit nav runa – tur tiesas ir paklausīgs represīvā aparāta zobrats, kuru “neatkarība” ir pilnīgi fiktīva).

Gadu desmitiem jurisprudences studenti ir mācījušies klasiskās teorijas par varas dalīšanu tiesiskā demokrātiskā valstī un tiesas lomu gan pārējo varas zaru kontrolēšanā, gan konstitucionālās iekārtas aizsardzībā pret apvērsumiem. Mācību grāmatās gari un plaši ir iztirzāts Eiropas demokrātiju 20. gadsimta 20.–30. gadu vājums, kas, ļaunprātīgi izmantojot demokrātiskus mehānismus, ļāva pie varas nākt autoritāriem vadoņiem. Un gadu desmitiem valdījusi pārliecība – ka mūsdienās tas vairs nevar atkārtoties, jo visi ir mācījušies no pagātnes kļūdām. Bet izrādās, ka nav.

Jau ilgāku laiku gan stabilajās “vecajās”, gan mazāk pieredzējušajās “jaunajās” demokrātijās spēkā pieņemas dažāda spektra populistiski un ekstrēmi spēki, kas atklāti apšauba demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtības, un biedējoši liela sabiedrības daļa šādiem saukļiem ir gatava sekot. Protams, vienlaikus jāatzīst, ka sabiedrības neuzticēšanās valsts varai un “tradicionāliem” politiskiem spēkiem nav bez iemesla un to objektīvi veicina valsts pārvaldes neefektivitāte, sociālā nevienlīdzība, pandēmija u.c. krīzes, sociālie tīkli, izglītības problēmas utt., taču tas nenozīmē, ka no vanniņas reizē ar ūdeni ir jāizlej arī bērns.

Gan iekšēju, gan ārēju apdraudējumu dēļ aizvien biežāk dažādas demokrātiskas valstis nonāk situācijās, ko varētu saukt par valsts iekārtas X stundu. Šajos brīžos konstitucionālajai teorijai būtu jāpārvēršas par praksi, proti, “uz skatuves” būtu jāuznāk tiesu varai kā pēdējam demokrātijas sargam, ja pats konstitūts (tauta), likumdevējs un izpildvara vairs nespēj rīkoties vai arī ir nolēmis rīkoties neprātīgi un prettiesiski.

Taču tas nekādā gadījumā nav nedz viegls, nedz patīkams uzdevums: nostāties pret agresīviem politiķiem, kas draud ar atcelšanu no amata, vai pret pūli, kas sociālajos tīklos un ielu demonstrācijās draud tiesnešiem ar fizisku izrēķināšanos.

Piemēram, britu tiesnešiem “spilgtus” piedzīvojumus pirms gandrīz desmit gadiem sagādāja tā brīža sabiedrības vairākumam šķietami nepatīkamie lēmumi saistībā ar Brexit – tabloīdi publicēja tiesnešu portretus un burtiski sauca viņus par tautas ienaidniekiem. Savu pieredzi par šo situāciju “Jurista Vārdam” savulaik izstāstīja viens no tiesnešiem – lords Tomass.¹ Tiesneši tomēr saglabāja spēju izspriest “politizētus” jautājumus saskaņā ar savu juridisko pārliecību.

Tiesu varas neatkarība Latvijā pēdējās desmitgadēs ir institucionāli labi nostiprināta, un tiesu vara ir arī ļoti labi finansēta (stipri virs vidējā ES un Baltijas valstu līmeņa). Vai šie tiesu varas stiprināšanai veiktie pasākumi būs pietiekami, lai tiesas pildītu savu pienākumu Latvijas demokrātiskajai valsts iekārtai kritiskā brīdi, ja tāds pienāks, – rādīs laiks. Galu galā viss tomēr būs atkarīgs no konkrētā tiesneša individuālās personības un drosmes.