Jurists, meklējot atbildes uz saviem jautājumiem, instinktīvi tiecas pēc vienota kodificēta regulējuma. Taču Eiropas Savienībā nav nedz viena kriminālkodeksa vai kriminālprocesa kodeksa, nedz arī vienotas izmeklēšanas iestādes, kas visu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā darbotos pāri valstu robežām. Un tomēr sistēma eksistē, funkcionē un kļūst arvien sarežģītāka, efektīvāka un nozīmīgāka dalībvalstu juristu ikdienā.
Eiropas Savienības krimināltiesību realitāte ir daudzslāņaina. Tā balstās nevis uz vienotu likumu, bet uz tiesību tuvināšanu (approximation) un savstarpējas atzīšanas principu (mutual recognition). Pirmais no tiem paredz minimālu prasību saskaņošanu attiecībā uz noziegumu definīcijām un sankcijām noteiktās jomās – piemēram, cilvēku tirdzniecībā, kibernoziegumos vai naudas atmazgāšanā. Savukārt savstarpējā atzīšana paredz, ka dalībvalstis, ja vien nav piemērojamas izņēmuma situāciju atkāpes, automātiski atzīst citas dalībvalsts lēmumus – no Eiropas apcietinājuma ordera līdz sprieduma izpildei. Tiek radīta “telpa bez iekšējām robežām”, kuru uztur juridiski delikāts, taču praksē nepieciešams princips – savstarpēja uzticēšanās (mutual trust).
Lai šī telpa nepaliktu tikai deklaratīva, tajā saskaņā ar lojālas sadarbības principu (sincere cooperation) darbojas arī Eiropas līmeņa institūcijas, kas kļūst par strukturāliem balstiem nacionālo tiesību sistēmām. Eiropas Prokuratūra (EPPO) ir salīdzinoši jauna, taču principiāli nozīmīga institūcija: tā pirmoreiz Eiropas Savienības vēsturē īsteno izmeklēšanu un kriminālvajāšanu Savienības līmenī. Tās kompetencē ir noziedzīgi nodarījumi, kas apdraud Savienības finanšu intereses, tostarp PVN krāpšana pārrobežu shēmās. Latvijā darbojas EPPO deleģēti prokurori, kuru ikdienas darbs cieši mijas ar nacionālajām iestādēm, veidojot precedentu sadarbībai, kur robežas vairs nav šķērslis, bet koordinācijas punkts.
Tikpat svarīga ir Eiropas Savienības Aģentūras tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) loma – tā koordinē dalībvalstu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestāžu darbu, īpaši lietās ar pārrobežu dimensiju. Eurojust nav izmeklēšanas pilnvaru, taču tā sniedz platformu, kas ļauj nacionālajām iestādēm sinhronizēt savu darbu. Savukārt Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) stiprina operatīvo sadarbību starp policijām – no informācijas apmaiņas līdz kopīgām operācijām pret organizēto noziedzību un terorismu.
Šīs trīs institūcijas – EPPO, Eurojust un Eiropols – neveido klasisku hierarhiju. Tās balstās uz dalībvalstu līdzdalību un pienākumu sadarboties. To efektivitāte ir tik spēcīga, cik stiprs ir nacionālais pamats, uz kura tās balstās – uzticēšanās mehānismi un likumdevēju izpratne par pārrobežu integrācijas nepieciešamību.
Tādējādi Eiropas Savienības krimināltiesību sistēma atgādina daudzcentru tīklojumu – bez kodificētas centrālās ass, bet ar strukturālu dziļumu. Tajā nav vienotas likumu sistēmas (jeb viens krimināllikums un kriminālprocesa likums, kas regulē krimināltiesiskās jomas galvenos aspektus) klasiskā izpratnē, taču ir mehānismi, kas veido vienotu praksi un virza nacionālās sistēmas arvien ciešākā mijiedarbībā. Mēs esam daļa no sistēmas, kuras spēks slēpjas tās loģiskajā decentralizācijā un vienlaikus mērķtiecīgajā savstarpējā integrācijā.
Šis “Jurista Vārda” tematiskais numurs iznāk 29. aprīlī – tieši Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai priekšvakarā. Kopš 2004. gada 1. maija esam kļuvuši ne tikai par dalībvalsti, bet arī par Eiropas tiesiskuma telpas līdzveidotājiem. Arī krimināltiesību jomā tas nozīmē ietekmi, atbildību un pienākumu izprast, kā šī daudzveidīgā, bet funkcionējošā sistēma darbojas.
Paldies tematiskā numura viesredaktorei Ievai Freijai-Pekati par iespēju ielūkoties šīs sarežģītās, taču aizvien aktuālās jomas saturā un attīstībā!