Konkurences tiesību pārkāpumu kriminalizācija ir jautājums, kas Latvijas juristu vidū ar dažādu intensitāti tiek apspriests vairāku gadu garumā. Jau 2018. gadā, ievērojot Satversmes tiesas spriedumu Moller lietā1 un tam sekojošo Latvijas juristu domapmaiņu, biedrība “Latvijas Tiesību institūts” rīkoja Līdsas Universitātes konkurences un krimināltiesību profesora Pītera Vīlana (Peter Whelan) vieslekciju par šo jautājumu.2 Profesors Vīlans ir uzrakstījis vadošo monogrāfiju par karteļu kriminalizāciju Eiropā3 – 2014. gadā to publicēja Oksfordas Universitātes izdevniecība. Viņš ir arī žurnāla Oxford Competition Law galvenais redaktors.
Saeimas pagājušā gada lēmums noraidīt priekšlikumu noteikt kriminālatbildību par dalību karteļos publisko iepirkumu jomā ir ar jaunu sparu aktualizējis šo diskusiju. Šīs intervijas mērķis ir sniegt kodolīgu un visaptverošu akadēmisku ieskatu konkurences tiesību kriminalizācijas pamatjautājumos.
Kādi ir konkurences tiesību pārkāpumu kriminalizācijas pamatelementi?
Kad runājam par kriminālatbildību par konkurences tiesību pārkāpumiem, parasti ar to saprotam brīvības atņemšanas (cietumsoda) piemērošanu tiem, kuri ir pieķerti vissmagākajā konkurences tiesību pārkāpumā, proti, noslēguši karteļa vienošanos ar saviem konkurentiem. Vismaz dažās jurisdikcijās uzņēmumiem var tikt piemērota kriminālatbildība naudas sodu veidā par konkurences tiesību pārkāpumiem. Tāpat ir jurisdikcijas, kurās indivīdiem par iesaistīšanos konkurences tiesību pārkāpumos piemēro ar brīvības atņemšanu nesaistītu kriminālsodu.
Tomēr konkurences tiesību pārkāpumu kriminalizācijas diskusijās parasti tiek apspriests cits, pretrunīgāks kriminālatbildības aspekts, salīdzinot ar tiem, kas minēti šajos divos piemēros. Proti, apskatot karteļu kriminalizāciju, tiesību zinātnieki un politikas veidotāji galvenokārt koncentrējas uz to, vai (un, ja jā, tad kādos gadījumos) indivīdiem būtu jāpiemēro cietumsods par viņu pārstāvēto uzņēmumu dalību karteļos.
Dalība kartelī ir konkurenci ierobežojošas vienošanās noslēgšana vai citu pasākumu īstenošana starp konkurentiem nolūkā fiksēt cenas, izdarīt fiktīvus cenu piedāvājumus, noteikt ražošanas ierobežojumus vai sadalīt tirgus. Šādas slēptas vienošanās uzskatāmas par “visaugstāko ļaunumu konkurences tiesību jomā” (supreme evil of antitrust), citējot Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) Augstāko tiesu,4 un, kā norādījusi bijusī Eiropas konkurences komisāre Nēli Krusa (Neelie Kroes),5 tās rada “nāvējošu triecienu veselīgas ekonomiskās darbības pamatam” (a killer blow at the heart of healthy economic activity). To potenciālās negatīvās sekas ietver paaugstinātas cenas patērētājiem, ražošanas apjomu samazināšanos, samazinātu motivāciju veikt inovācijas un “labklājības zudumu” (deadweight loss), kas iestājas tad, kad patērētāji, kuri būtu iegādājušies preces vai pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu, to nedara (jo cena ir palielināta) un līdz ar to viņu pieprasījums paliek neapmierināts. Atšķirībā no citiem tirgus pasākumu vai rīcību veidiem, kā, piemēram, vertikāliem izplatīšanas līgumiem, mūsdienu ekonomiskās domas sekotāju vidū karteļi lielā mērā tiek uzskatīti par gandrīz neattaisnojamiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes