ŽURNĀLS Diskusija

Sarunā ekspertiem jautājām par to, kā saprotam Satversmi šodien. Cik lielā mērā veids, kā to piemērojam ikdienā, atšķiras no Satversmes pirmsākuma, un kas ir palicis nemainīgs? It īpaši vēlējāmies noskaidrot ekspertu viedokli par nesenajiem priekšlikumiem veikt uzlabojumus demokrātijas mehānismu darbībā. Vai jauna Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga un Valsts kontroliera izraudzīšanās kārtība ietekmētu Satversmē noteikto varas dalīšanu starp Valsts prezidentu un Saeimu? Vai šādi grozījumi prasītu veikt izmaiņas Satversmē? Kādi praktiski uzlabojumi būtu veicami vēlēšanu sistēmā, un cik jēdzīgas ir runas par pilnīgu vēlēšanu sistēmas nomaiņu, piemēram, līdzšinējās proporcionālās vēlēšanu sistēmas vietā ieviešot jauktu vai pilnībā tikai mažoritāro vēlēšanu sistēmu? Sabiedrībā valda neuzticība politiskajām partijām. Bet vai demokrātija ir iespējama bez tām?

Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet triju ekspertu savstarpējā diskusijā, kas maija sākumā noritēja žurnāla “Jurista Vārds” redakcijas telpās. Jautājumus uzdeva redakcijas locekļi Dina Gailīte un Uldis Krastiņš, sarunu videoformātā ierakstīja Alīna Kļaviņa. Diskusiju iespējams noskatīties “Jurista Vārda” Youtube kontā un portālā juristavards.lv.

4. maijā atzīmējām 35 gadus kopš Satversmes darbības daļējas atjaunošanas. Vai varam būt droši, ka šodien saprotam un piemērojam Satversmi tāpat, kā to bija iecerējuši tās autori? Vai Satversmes nepārtrauktība ir saprotama arī šādā aspektā?

Gunārs Kusiņš. Vispirms ir jāvienojas, ko nozīmē Satversmes nepārtrauktība. Nepārtrauktība nenozīmē nemainību vai negrozāmību. Satversmes grozījumi kā tādi nav pretrunā nepārtrauktībai. Runājot par Satversmes izpratni, būtu jāpatur prātā, ka tai bija vairāki autori, kuriem pašiem dažos jautājumos nebija vienprātības par to, kādai ir jābūt Satversmei. Ir lietas, kas nav mainījušās, piemēram, Saeimā joprojām ir 100 deputāti. Taču jautājumā, ko nozīmē neatkarīga demokrātiska republika, redzējums ir ļoti attīstījies, un arī varas dalīšanas izpratne ir stipri mainījusies. Kādreiz, piemēram, tiesnesis varēja pa dienu strādāt tiesā, bet vakarā būt Saeimas deputāts.

Edgars Pastars. Satversmes uzdevums bija nodrošināt Satversmes nepārtrauktību. Satversme ir tilts. Ja 20. gadsimta 20. gados tā ir valsts izveidošana un nostiprināšana, 90. gados tā ir valsts atjaunošana. Skaidrs, ka mūsu iekārtas pamatprincips ir parlamentārisms. Tomēr ir dažas nianses. Ja kāds no tā laika prezidentiem paskatītos, ko dara esošie prezidenti, proti, pēc 1993. gada ievēlētie, viņiem liktos, ka tie ir nevis valsts prezidenti Satversmes izpratnē, bet patvaldnieciski monarhi salīdzinājumā ar sākotnējo izpratni par Valsts prezidenta pilnvaru aploku, 20. gadu terminoloģijā runājot. Ja skatās uz Satversmes praktisku īstenošanu, protams, daudzas lietas mūsdienās krietni atšķiras, tomēr Satversmes pamata funkcija ir saglabājusies nemainīga – nostiprināt valstiskumu; un pēc neatkarības atjaunošanas – nostiprināt atjaunoto valstiskumu. Jāteic gan, ka arī 20. gados bija juristi, kas teica: “Satversme neiet!”¹ Bija arī izmisīgi mēģinājumi to mainīt, tai skaitā ar ne pārāk konstitucionālām metodēm. Tādēļ nepārtrauktība tik tiešām pastāv, vienlaikus ir krietni papildinājusies arī Satversmes jēdziena izpratne.

Edvīns Danovskis. Kopš laika, kad Satversme tika pieņemta, ir būtiski augusi politiskā un juridiskā kultūra, un šobrīd gan politiķi, gan juristi ir sapratuši, ka Satversmē paredzētās iekārtas darbībai ir nepieciešams sīkāks likuma noregulējums. Satversme paredz tikai pamatnoteikumus, kuri nudien pārāk bieži nav jāmaina. Salīdzinot ar laiku, kad Satversme tika pieņemta, daudz plašāka ir kļuvusi iedzīvotāju iesaiste valsts pārvaldes procesos. Pastāv dažādi instrumenti, kā iedzīvotāji var līdzdarboties valsts pārvaldē, ierosināt jautājumus, tikt uzklausīti. Šādā ziņā tagadējā situācija, protams, radikāli atšķiras no valsts sākumposma. Satversme nav vienīgais un pat ne galvenais instruments, kā vēlētāji var līdzdarboties valsts pārvaldē. Taču tauta nevar ikdienā piedalīties valsts lietu lemšanā. Varas dalīšanas princips izpaužas arī darba dalīšanā. Katrs veic savu uzdevumu, tauta piedalās vēlēšanās, lielāko daļu no darba paveic parlaments. Satversmē paredzētie tautas līdzdalības mehānismi ir paredzēti kā galējs līdzeklis sabiedrībā ļoti būtisku, nevis ikdienišķu jautājumu risināšanai. Arī likumprojekta iesniegšana Satversmē nav iecerēta kā ikdienas instruments. Tas ir galējais līdzeklis kādam jautājumam, kas ir ārkārtēji sasāpējis tādā apmērā, ka tas ir aktuāls vismaz vienai desmitajai daļai vēlētāju.

Sociālajos tīklos ir ļoti populāra tēze, ka partijas nesaprot, kas tautai vajadzīgs, partiju demokrātija nedarbojas, ir jāmeklē citas demokrātijas formas. Vai partijas ir atrāvušās no tautas?

G.K. Latvijā ir ieviests kolektīvais iesniegums Saeimai, tas tiek īstenots, izmantojot portālu “Mana balss”. Tā tomēr ir tikai viena no iespējām, kā pievērst likumdevēja uzmanību. Jāpiekrīt, ka bieži vien dzirdam, ka politiskās partijas ir sliktas, viedoklis sabiedrībā patiešām tāds ir. Ja skatāmies sabiedriskās aptaujas, ir redzams, ka uzticēšanās mūsu partijām ir zema. Partiju nepopularitāte neizbēgami ietekmē arī citas norises, piemēram, ja amatpersonu kandidatūru izvirza partija, tas uzreiz uzliek šādai kandidatūrai partijas zīmogu; jebkāda partijas aktivitāte šajā jomā tiek uztverta negatīvi. Te izpaužas arī pašas sabiedrības izpratne par politisko partiju lomu demokrātijā un arī pašu partiju izpratne par savu lomu. Tas ir jautājums par to, vai partiju iekšējā demokrātija ir nevainojama. Partijas pašlaik saņem ļoti būtisku valsts budžeta finansējumu, tādēļ mēs varētu cerēt, ka tās apzināsies to, kā tās sevi pasniedz, jo partijas ir sabiedrības pārstāvji. Viens no negatīvisma iemesliem ir arī tas, ka Latvija, šķiet, ir vienīgā valsts Eiropā, kur kandidātiem Saeimas vēlēšanām obligāti ir jābūt virzītiem no politiskām partijām. Saprotams, ka partijas izmanto to, ka tās atrodas šādā monopolstāvoklī, un tās nevēlas no tā atteikties, līdz ar to citi kandidāti un konkurenti neparādās.

E.P. Es tomēr nebūtu tik skeptisks pret tagadējo partiju sistēmu. Pat ja partijas var nepatikt – biedru skaits ir pārāk mazs, lai pārstāvētu ievērojamu sabiedrības daļu, tajās mēdz būt fiktīvi biedri, neaktīvi biedri, un tomēr partija ir organizācija, tā ir aktīva sabiedrības šūniņa, kas prasa laiku un pūles, lai to izveidotu, noformētu savas prasības. Tā vietā lai teiktu, ka partijas ir sliktas, metam tās malā, darīsim ko citu, jādomā, kas būtu darāms, lai partijas kļūtu atvērtākas un cilvēki tajās iesaistītos.

G.K. Kādas būtu alternatīvas partiju sistēmai? Tie var būt individuālu kandidātu saraksti, un tādā gadījumā partijām rastos konkurence.

E.D. Nozīme nav masai, nozīme ir personībām. Tas, ka mums ir salīdzinoši mazāks politisko partiju biedru skaits nekā citviet, pati par sevi nav problēma. Ja cilvēks ir gatavs sevi veltīt noteiktai idejai un ir tiešām pārliecināts, ka ilgu laiku spēs šai idejai sekot, visi ceļi ir vaļā apvienoties ar domubiedriem, pievienoties kādai politiskajai partijai. Es pieļauju, ka lielai daļai iedzīvotāju nav svarīgi būt aktīviem noteiktas politiskās partijas līdzjutējiem. Patiesībā visu laiku atbalstīt vienu un to pašu politisko partiju vai pat vienu un to pašu politisko virzienu var nebūt saprātīgi. Demokrātija ir līdzsvars, kur svari visu laiku mainās no vienas puses uz otru. Katrās vēlēšanās notiek šādas svārstības. Vinstons Čērčils trīs reizes nomainīja partijas piederību. Tas ir lieliski, ka ir cilvēki, kas iesaistās politiskajās partijās, kuri šai nodarbei var veltīt lielāko daļu sava laika, bet tas nav jādara visiem.

E.P. Domājot par to, kādēļ tauta ir atrāvusies no partijām un kādēļ iedzīvotājiem nav īstas intereses piedalīties, – mēs visi esam aizņemti savā personīgajā dzīvē. Vienlaikus mani nepārliecina tie, kuri saka, ka partijas esot pārāk atrautas no tautas. Tām tomēr ir savs ļoti jutīgs sensors, kā viņi mēra savu vēlētāju apmierinātību. Viņiem ir izveidots savs process, kura laikā notiek konsultēšanās ar vēlētājiem, izmantojot dažādu veidu paņēmienus. Kopumā mūsu partiju sistēmā ir daudz izaicinājumu, taču teikt, ka tās ir atrautas no realitātes vai nav vajadzīgas, ir pārspīlējums.

E.D. Ne vienmēr tas, kas šķiet aktuāls parlamentāriešiem, tāds šķiet arī vidusmēra vēlētājam un otrādi.

G.K. Es arī esmu novērojis interesantu kopsakarību. Piemēram, nesen 12 mēnešus notika parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē, lai ieviestu tautas vēlētu Valsts prezidentu. Lai gan sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vairākums gribētu tautas vēlētu prezidentu, tomēr savākto parakstu skaits izrādījās pavisam neliels. Sabiedrībā pastāv neticība – mūsu savāktie paraksti jau neko nemainīs. Te es saskatu problēmu. Vēlētājs grib, taču vairs netic, un tā vairs nav politisko partiju vaina. Šajā situācijā ir jāmeklē citi instrumenti, kas stiprinātu uzticību varas realizēšanai.

Kas tie būtu par instrumentiem?

E.D. Problēma, par kuru ir runāts gana ilgi tieši attiecībā uz pašiem Saeimas deputātiem, ir tāda, ka cilvēkiem ir maza vēlme kļūt par Saeimas deputātiem. Galvenokārt ļoti stingro amatu savienošanas ierobežojumu dēļ. Tas ir tīri praktisks jautājums, jo šībrīža regulējums, protams, atgrūž savā jomā spēcīgus cilvēkus, kuriem arī būtu ko teikt un kuri vēlētos līdzdarboties, bet ļoti stingrais amatu savienošanas regulējums, kāds tas ir šobrīd Saeimas deputātiem, faktiski nozīmē, ka cilvēkam ir jāatsakās no visa, ko viņš līdz šim ir darījis, izņemot, piemēram, pedagoga darbu. Runājot par citiem amatiem, tas nozīmē uz četriem gadiem pamest savu pamata nodarbošanos. Jo pēc četriem gadiem tā nereti ir tīrākā loterija – vai Saeimas loceklis tiks pārvēlēts. Mēs labi zinām, ka pirmās neatkarības posmā nebija šādu stingru ierobežojumu. Mūsdienu regulējums lielā mērā samazina konkurenci to cilvēku vidū, kuri vēlētos kandidēt uz Saeimu.

E.P. Ne visiem jaunajiem Saeimas deputātiem jaunais darbs šķiet aizraujošs, arī pieredzes trūkuma dēļ ne visi saprot, kur viņi ir nokļuvuši. Protams, ir arī deputāti, kur no viņu valsts amatpersonu deklarācijām redzam, ka viņu rocība izveidojās, tikai esot Saeimas deputātu amatā. Var jau būt, ka spējam atgriezties laikā, kad būtu Saeima, kur deputāti sanāk pa vakariem – cilvēki pa dienu strādā un vakarā nāk uz parlamentu. Neatkarīgi no tā, ir jāskatās, cik ir līderu, cik lokomotīvju, salīdzinot ar pasažieru skaitu. Cik daudz cilvēku vēlas šajā amatā nokļūt? Vai viņi saredz deputāta amatu kā laika izšķiešanu, dzīves izniekošanu un karjeras pārtraukumu, pēc kura būs grūti atgriezties pamatkarjerā? Atalgojums jau nav slikts deputātam, bet ir četru gadu pārrāvums profesionālajā dzīvē. Skatoties uz esošo partiju kalvi, jāievēro, ka tieši otrā rinda ir tāda stipri patukša, tas parāda, ka nav pieprasījuma nedz elektorātā, nedz profesionālajās aprindās. Iespējams, ka veiksmīgi profesionāļi nevēlas vēl doties politikā, īpaši četrdesmitgadnieki.

Jūs labi identificējāt problēmas mūsu demokrātijā. Tas liek jautāt par uzlabojumiem. Valsts prezidents ir ierosinājis divas reformas.² Pirmā no tām ir par dažu amatpersonu – Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera – izraudzīšanas un izvirzīšanas kārtību. Vai priekšlikums, ka šīs amatpersonas izvirzīs Valsts prezidents 10 Saeimas deputātu vietā, ir tāds, kas maina Satversmē iedibināto varas dalīšanu?

E.P. Šī ideja pati par sevi man šķiet laba, bet ir aspekts, kas mani dara piesardzīgu. Ja Saeima ar likumu var sākt noteikt prezidenta pilnvaras, tad nekas neliedz noteikt arī tādas pilnvaras, kuras prezidentam var nepatikt. Par to debatēts arī ASV konstitūcijas izstrādes laikā, ko parlaments var darīt attiecībā uz prezidentu viņa pilnvaru laikā vai tikai pēc pilnvarām konkrētajam prezidentam. Līdzīgi šeit, ja šis koncepts līdz šim vēsturiski ir ticis saprasts tā, ka tikai Satversme nosaka prezidenta pilnvaras vai tām vismaz ir jāizriet no Satversmes, tad, to grozot, nebūs šķēršļu likumos paredzēt, ka prezidentam būs slaucīt Rīgas pils pagalmu. Vai viņam tas patiks? Šī ir priekšlikuma bīstamā daļa. Par varas dalīšanas principa aspektu un kā tas izpaužas. Kā Valsts prezidents reaģēs, ja viņam Saeima sāks sūtīt dāvanas uz pili šādā veidā ar papildu pilnvarām, kuras viņam nešķitīs pareizas un varbūt pat kādreiz tādas, kas ir pretrunā Satversmei. Var vērsties Satversmes tiesā. Tomēr var jautāt: vai pilnīgi visas šādas jaunas pilnvaras būs apstrīdamas saskaņā ar tiesas kompetenci, lai gan nebūtu piemērotas prezidenta institūcijai, ja būtu viena pēc otras ilgākā laikā? 

G.K. Es pilnīgi piekrītu, ka pamatjautājums ir par to, vai prezidenta pilnvaru uzskaitījums Satversmē ir izsmeļošs. Amatpersonu izvirzīšanu Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija pētīja 2012. gadā.³ Jāsāk ar jautājumu – vai ir problēma?

Pašlaik grūtības atrast piemērotus kandidātus rada tas, ka 10 Saeimas deputātu izvirzītu kandidātu gadījumā profesionāļi var nevēlēties tapt apzīmogoti ar izvirzītāja partijas zīmogu. Šo problēmu izvirzītais priekšlikums varētu atrisināt. Taču toreiz, 2012. gadā, kad mēs šo lietu pētījām ar pārējiem komisijas kolēģiem, mūsu secinājums bija tāds, ka šāda veida reformas prasa veikt grozījumus Satversmē. Piemēram, attiecībā uz Valsts kontroli kā konstitucionālu institūciju man ir grūti iedomāties, kā mēs varētu pateikt, ka Valsts prezidenta ierosinātā jaunā izvirzīšanas kārtība nemaina varas līdzsvaru, ja konstitucionālās institūcijas vadītāju nominē nevis Saeimas deputāti, bet Valsts prezidents. Jāievēro, ka šim priekšlikumam ir arī citas konsekvences. Šobrīd 10 deputāti izvirza kandidatūras, un tādējādi var būt vairākas kandidatūras vienam amatam. Savukārt, ja Valsts prezidents virzīs – viņš taču nevirzīs vairākas, bet tikai vienu kandidatūru. Tad rodas jautājums: vai process, kura rezultātā Valsts prezidents izvēlēsies vienu kandidatūru, būs atklātāks? Kā Valsts prezidents nonāks līdz vienam kandidātam? Es pieļauju, ka sabiedrībai tas nebūs tik atklāti, kā tas ir šobrīd, kad 10 deputāti izvirza kandidātus un, piemēram, ir pieci kandidāti uz vienu amatu un iespējama publiska vairāku kandidatūru apspriešana.

E.D. Mums ikdienā ir tik daudz nieku un trokšņu, kas ar laiku aizmirsīsies. Arī šis sīkais, nebūtiskais atgadījums ar Latvijas Bankas prezidenta izvēli aizmirsīsies visnotaļ ātri. Ja Saeimas sēdē sakausies divi deputāti un par to runās: “Šausmas, kas par cilvēkiem ir ievēlēti!”, vai tādēļ mainīsim Saeimas vēlēšanu likumu un teiksim, ka nedrīkst ievēlēt tādu, kurš māk kauties? Arī jauno Vācijas kancleru ar pirmo balsojumu neievēlēja.⁴ Vai tādēļ kāds teiks, ka jāmaina Vācijas parlamentārisma sistēma, tikai tādēļ, ka no 1949. gada pirmo reizi ar vienu balsojumu neievēlēja kancleru? Viens gadījums neatspoguļo fundamentālu problēmu. Arī attiecībā uz šo it kā šķietamo kandidātu apzīmēšanu vai iezīmēšanu – mēs jau esam vairāk nekā 30 gadus pie esošās sistēmas nodzīvojuši, un arī paši kandidāti jau ir iemācījušies zināmu dzīves gudrību – ja viņus uzrunā šādiem amatiem, parasti viņi piekrīt tikai ar nosacījumu, ka ievēlēšanai būs garantētas balsis. Ja cilvēks piekrīt, ka viņu izvirza tikai viens politiskais spēks, ir jārēķinās, ka balsu var nepietikt. Vai nepieciešams paredzēt plašāku, daudzveidīgāku izvirzīšanas kārtību? Es nesaku nē, bet nudien ir jāsaprot, vai tagadējā kārtība ir nelabojami slikta, tajā tomēr pastāv ļoti plašas iespējas kandidātiem tikt izvirzītiem, un parlaments atrodas labā pozīcijā, lai uzrunātu profesionāļus.

E.P. Nav pareizi nekādi grozījumi, kas garantētu ievēlēšanu. Tā nedrīkst būt. Es piekrītu, ka problēma šeit ir tāda, ka varam iegūt kandidātus, kas ir avantūristi un oportūnisti, nevis profesionāļi. Profesionālu un politisku amatu gadījumā pieeja ir citāda. Nebūtu vajadzīgs domāt par partiju savstarpējām attiecībām un veikt jebkādu kandidātu apzīmogošanu. Arī parlamentā pastāv sava veida fair play. Kandidātam nav visiem jāpatīk, viņš var tikt noraidīts, bet tam nevajadzētu atstāt politisku pēcgaršu, kad ne kandidātam, ne sabiedrībai nav skaidrs, pret ko viņš ir ticis iemainīts. Savukārt, vai prezidents būs tēvs vai māte, pie kura pleca kandidāts turēsies un tiks izvests sekmīgi vai nesekmīgi cauri apstiprināšanai parlamentā? Iespējams. Vismaz vairāk uzticams.

G.K. Šeit ir vēl viens aspekts. Tas, ka Valsts prezidents virza, nenozīmē, ka Saeimai šis kandidāts ir jāapstiprina. Bieži varam dzirdēt, ka šādi tiek samazinātas Saeimas tiesības. Saeimas tiesības tiek samazinātas tādā ziņā, ka Saeima nevarēs izvēlēties vienu kandidātu no vairākiem izvirzītajiem. Tas, kas tiek samazināts, un tam es piekrītu, tiek samazinātas Saeimas deputātu tiesības izvirzīt kandidātus. Pašlaik tie ir 10 deputāti, iespējams, vajadzētu noteikt, ka šādas amatpersonu kandidatūras virza 20 vai, piemēram, 34 Saeimas deputāti. Varbūt tās ir tās īstās zāles, kas ļautu paplašināt izvirzīšanas bāzi, likt sadarboties politiskajām partijām.

Kas notiktu situācijā, ja prezidents izvirza kandidātu, taču Saeima viņu noraida? Vai prezidentam ir jāvirza kandidāts vēlreiz? Ja prezidents iespītējas un nevirza?

G.K. Kandidātu virzīšana šādā gadījumā nav jāuztver kā prezidenta tiesības, tas ir arī prezidenta pienākums.

E.P. Mums jau pašlaik likumos ir paredzētas dažādas padomes, kur prezidentam ir jādeleģē pārstāvji. Bieži vien tās ir diezgan lielas zobu sāpes, to es saku no savas pieredzes, atrast šādu kandidātu. Prezidentam attiecīgais jautājums var arī neinteresēt un nebūt politiskajās prioritātēs, bet ir pienākums atrast cilvēku. Varbūt prezidents pat nevēlas šādas tiesības, ka ar likumu viņam piešķir pilnvaras izvirzīt amatpersonu, piemēram, žūpības apkarošanas padomē. Katram prezidentam ir savas prioritātes un vērtības.

Cik lielā mērā šis priekšlikums sasaucas ar sabiedrībā diezgan populāru noskaņojumu par vilšanos parlamentārismā? Ir bijuši centieni arī ar jau minēto balsu vākšanu par tautas vēlētu Valsts prezidentu ar cerību, ka būtu viens stingrais baltais tēls. Vai priekšlikums mūs virza prezidentālisma virzienā?

E.P. Šis priekšlikums nav par prezidentālu republiku. Turklāt cik reižu nav mēģināts savākt parakstus, ieskaitot ar viltojumiem un kriminālprocesiem par šiem viltojumiem. Nav sanācis savākt parakstus šādiem grozījumiem. Es nezinu, kam būtu jātiek, lai savāktu. Prezidentālisma stāstu varam nolikt malā un aizmirst. 

E.D. Ja arguments ir tāds, ka šādas pilnvaras ir nododamas Valsts prezidentam tādēļ, ka politiskās partijas bauda zemu uzticību, var rasties situācija, ka arī Valsts prezidentam ir zems atbalsts sabiedrībā. Mums ir bijuši arī tādi prezidenti. Raugoties uz Valsts prezidenta institūciju, man bija cerība, ka iedibināsies tradīcija, ka Valsts prezidents ir patiesi bezpartejisks. Uz Valsts prezidentu Latvijā ideālā gadījumā es raugos kā uz Anglijas monarhu, tikai vēlētu. Šāds prezidents ievērotu politisku neitralitāti, stāvētu pāri ikdienas trokšņiem un savā darbībā tos nevairotu. Kā zināms, šī cerība nav piepildījusies. Realitātē valsts galva, protams, var izvēlēties savu politisko darba kārtību, uzsvarus. Arī Valsts prezidents var būt pieskaitāms noteiktam politiskam virzienam, politiskam spēkam. Tādēļ, ja kāds saka, ka izvairīsies kandidēt, jo tiks Saeimā apzīmogots ar noteikta politiskā spēka simpātijām, tikpat labi tas notiktu, arī Valsts prezidentam izvirzot kandidātus. Valsts prezidenta iesaiste vien nenozīmē, ka process iegūst svētuma oreolu.

G.K. Šofera dēla izvirzīšanas iespējamība ar šiem grozījumiem nav izslēgta.

E.P. To mēs varam redzēt arī pēc prezidenta komandām. Ir bijuši prezidenti, kuri savā komandā izvēlas draugus vai radiniekus, citi izvēlas vēsturiskos līdzgaitniekus. Tā ir iekšējā virtuve, kā prezidenti veido savu komandu. Tajā ir redzētas dažādas tendences – gan labas, gan arī ne tik labas. No tā būtu secināms, ka arī amata kandidātu izvirzīšana ne vienmēr būs izcila.

E.D. Izstrādājot Satversmi, Valsts prezidenta institūcija tika ļoti daudz apspriesta un vairākuma atbalstu guva koncepcija, ka tas ir simbolisks amats, bez reālām valsts varas izpausmēm, izņemot tās, kas ir iezīmētas un paredzētas Satversmē. Tas neizslēdz, ka likumā var paredzēt arī zināmas simboliskas, ceremoniālas, nebūtiskas pilnvaras, kuras nemaina valsts varas līdzsvaru. Kandidātu izvirzīšana, jo īpaši tad, ja Valsts prezidents ir vienīgais izvirzītājs, ir ļoti būtiskas tiesības, nevis sīkums. Šādi notiktu būtiska valsts varas koncentrēšana, kas Satversmē noteikti nav bijusi paredzēta tās izstrādes laikā.

E.P. Ja tā būtu paredzēta, mēs to redzētu Satversmes 53. panta redakcijā, kas paredz, ka prezidents nes sava veida politisko atbildību.

G.K. Ja Satversmes autori tās izstrādāšanas laikā gribētu, ka valsts kontroliera amata kandidātu virza Valsts prezidents, tas būtu tur ierakstīts melns uz balta.

E.D. Šeit jāpiebilst, ka Satversmes 58. pantā ir paredzēts, ka Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes. Satversmes tiesa⁵ ir uzsvērusi, un arī no Satversmes izstrādes materiāliem izriet, ka šīs normas mērķis bija uzsvērt arī to, ka valsts pārvaldes iestādes nav padotas Valsts prezidentam. Tādējādi katram valsts varas orgānam ir sava pamatkompetence, tā var būt iezīmēta ar lielāku vai mazāku precizitāti. Ir tiesa, ka Valsts prezidenta gadījums ir īpašs, jo tik tiešām tika apsvērts, ko būtisku uzticēt Valsts prezidentam. Ja tagadējā iecere ir palielināt Valsts prezidenta pilnvaras, tad tai ir jābūt konstitucionālai diskusijai un līdz ar to arī grozījumam Satversmē. Ja likumā tiek ierakstīta vienīgi ceremoniāla rakstura izvirzīšanas iespēja, tas vēl neko būtiski neietekmē, taču, tiklīdz tiek skartas būtiskas pilnvaras tik nozīmīgā apmērā, tad man ir jāpiekrīt, ka ir nepieciešams grozīt Satversmi.

E.P. Līdzīgi ir Līguma ar Svēto Krēslu ratifikācijas likumā, kurā ir minēts, ka Valsts prezidenta uzdevumā tiek publicēts paziņojums par to, ko, pāvests ir deleģējis par bīskapu Latvijā. Tā parasti ir formāla darbība, kas izriet no iesniegtās notas. Vai arī bruņoto spēku komandiera izvirzīšana Saeimā, diplomātu akreditācijas vēstuļu parakstīšana – balstās uz Valsts prezidenta statusu, kas noteikts Satversmē, un dažādām konsultatīvām institūcijām, kuras veidotas ap prezidenta institūciju. Citiem vārdiem, tā nav kreatīvā funkcija, bet defektīvā funkcija – atbildība par funkciju. 

Mūsu lasītāju vidū ir arī studenti. Kā jūs paskaidrotu lasītājiem Satversmes spriedumā ietverto vispārīgo atziņu par valsts varas dalīšanu, ka šis princips “garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli, lai novērstu varas uzurpācijas tendences un sekmētu varas mērenību”?⁶

G.K. 2012. gadā Konstitucionālo tiesību komisijā mēs pētījām dažādu valstu prezidentu pilnvaru apjomu. Ir valstis, kurās tautas vēlēta prezidenta pilnvaru ir pat mazāk nekā Latvijas Valsts prezidentam. Vienlaikus Konstitucionālo tiesību komisija konstatēja, ka tad, ja Valsts prezidentam būtu šādas atsevišķu amatpersonu kandidatūru izvirzīšanas pilnvaras, tas nemainītu Latvijas parlamentāro iekārtu. Tomēr galīgo atbildi uz jautājumu, vai šādā gadījumā obligāti nepieciešami Satversmes grozījumi, var sniegt tikai un vienīgi Satversmes tiesa. Ir iespēja šos grozījumus apstrīdēt. Tomēr no sprieduma citā lietā nevar izdarīt secinājumu, un likums vēl nav arī pieņemts. 

E.P. Runa ir par tā saukto Radio un televīzijas lietu. Pirmkārt, jāatceras, ka tā bija par Satversmes 58. panta interpretāciju. Būtībā Satversmes tiesa norādīja, ka izpildvara nav pakļauta monarhveidīgam Valsts prezidentam, lai gan līdz tam par šī panta jēgu diskutējām citā gaismā. Tā ir valdība, kas ir saņēmusi demokrātisku leģitimitāciju, kas nodarbojies ar izpildvaras vadību. Tādā veidā tiek nodrošināts, ka attiecības starp vēlētāju, parlamentu, valdību un izpildvaru ir zināmā mērā balstītas uz koleģialitāti. Tas ir sakāms par veidu, kā tiek pieņemti lēmumi Ministru kabinetā, izskatot dažādu ministriju jautājumus. Varas dalīšanas mehānisms atklāj duālismu izpildvarā un veidu, kā to novērst. Tas tiek darīts gan ar kontrasignācijas (līdzparaksta) institūta palīdzību – Valsts prezidentam ir jāiegūst arī premjera vai ministra kontrasignācija, līdzparaksts, lai darbotos izpildvaras jomā, šādi norobežojot valdības un prezidenta pilnvaras. Tāpat Valsts prezidentam nedrīkst ļaut būt pārāk dominējošam pār parlamentu. No otras puses, ir piemērs, kas gan neattiecas uz Latviju. Ir valstis, kurās ir aizliegts mainīt prezidenta atalgojumu viņa pilnvaru laikā, jo tas ir veids, kā parlaments ir mēģinājis viņu nomērdēt badā vai neļaut nopirkt skaistas drēbes. Varas mērenība izpaužas tā, ka katram ir iedota sava loma un savs pretspars. Piedāvātie grozījumi var radīt augsni tam, ka parlaments varēs ļaunprātīgi apieties ar prezidentu veidā, kā viņš to pats vēl nav iedomājies. Jautājums ir par lielākajiem riskiem, ko novēršam un iegūstam ar reformu.

Aplūkosim otru iniciatīvu,⁷ kas ir grozījumi likumā par tautas nobalsošanu. Valsts prezidenta paskaidrojuma rakstā tiek norādīts, ka šādi samazināta valsts līdzdalība...

G.K. Es neuzskatu, ka 2012. gadā tika samazināta valsts līdzdalība. Tieši pretēji – viens no būtiskākajiem jauninājumiem 2012. gadā bija tas, ka vēlētāju parakstus tiks ļauts vākt arī elektroniski, izmantojot valsts izveidotu un valsts uzturētu portālu latvija.lv. Arī Satversmes tiesa,⁸ vērtējot likuma grozījumu konstitucionalitāti, atzina, ka Saeimas noteiktās parakstīšanās iespējas ir vēlētājiem labvēlīgs risinājums, kas nodrošina likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu. Šobrīd parakstu vākšanā vairāk nekā 95 % parakstu ir savākti elektroniski, un šādi izpaužas valsts līdzdalība. Valsts piedāvā ērtu bezmaksas iespēju, kā vēlētājs var īstenot savas tiesības. Ja ar valsts līdzdalību saprot tikai to, ka ikvienā pašvaldībā ir jābūt telpai, uz kuru atnāks daži vēlētāji nedēļā un parakstīsies, tad, manuprāt, tā nav efektīva valsts līdzdalība, bet drīzāk valsts naudas izniekošana. Kopumā vēlētāju līdzdalībai šobrīd ir citas efektīvākas formas, un es, godīgi sakot, ne līdz galam saprotu šo Valsts prezidenta ieceri.

E.P. Saskaitāmo kārtība neietekmē summu – tāpat vajadzēs izpildīt prasību pēc vienas desmitās daļas vēlētāju. Tāpat ir jāsavāc viena desmitā daļa vēlētāju. Reizēm ir vienkārši jāatzīst, ka tauta gluži vienkārši nav vēlējusies piedalīties, jautājums nav bijis aktuāls. Iepriekšējā sistēma [pirms 2012. gada grozījumiem] nebūt nebija liberālāka. Lai savāktu vajadzīgos 10 000 parakstus tolaik, bija vajadzīga ievērojama naudas summa, vismaz 20 000 latu. Turklāt par ļoti populāriem jautājumiem paraksti tika viltoti, bija kriminālprocess. Tas rāda, ka parakstus bija grūtības savākt jau tolaik. Tagad tiek piedāvāts ilgāks laiks parakstu vākšanai un parakstus var vākt arī elektroniskā veidā. Tomēr ir jāpiesargās jaukt tautas intereses trūkumu ar matemātiskiem aprēķiniem. Ja paredzētu, ka 10 000 parakstus savāc elektroniski, vai tas nebūtu drusciņ par zemu? Lietojot Edvīna izmantoto terminu – ir jāpastāv darba dalīšanai. Tas nozīmē, ka tautai ir jābūt pasargātai no nemitīgas bombardēšanas ar dažādu veidu iniciatīvām. Tās būs traucējošas. Arī Federalist papers,⁹ kas atklāj ASV konstitucionālo tiesību doktrīnu, tika aizstāvēts viedoklis, ka nevajag tautu pārāk bieži traucēt. Turklāt Latvijā ir pārstāvnieciskā demokrātija, arī pēc Otrā pasaules kara tomēr ir tendence, ka tautai neprasa pārāk daudz lietu, jo ir redzams, kur tas var novest, it īpaši, ja tautu manipulē, tai skaitā ar ļauniem nolūkiem vai politisko bailīgumu pieņemt lēmumus. 

G.K. Šobrīd Satversmē ir ļoti pārdomāts balanss, ka partijas un deputāti nevar viegli novelt savu atbildību uz vēlētājiem. Ir jāsasniedz konkrēts vēlētāju parakstu skaits, un tikai tad parlaments izskata vēlētāju iniciatīvu. Atkarībā no tā, vai Saeima šo iniciatīvu pieņem vai noraida, notiek tautas nobalsošana. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad šis mehānisms tika izmantots priekšvēlēšanu laikā un politiskās partijas ir mēģinājušas aktualizēt sev un saviem vēlētājiem aktuālus jautājumus. Varam atcerēties parakstu vākšanu par grozījumiem Pilsonības likumā. Toreiz vēlētāju iniciatīva tika iesniegta, precīzi pieskaņojot termiņus, lai tautas nobalsošana notiktu kopā ar Saeimas vēlēšanām, tādējādi palielinot līdzdalību šādā tautas nobalsošanā. Bieži piesauktais arguments par to, ka nav iesniegts neviens šāds likumprojekts Valsts prezidentam beidzamo 10 gadu laikā, arī nav pārliecinošs. Vai ir jāuzņem saistības, ka, piemēram, reizi 10 gados jābūt tautas nobalsošanai? Tā būtu mākslīga prasība. Es pieļauju, ka Latvijas pašreizējais stāvoklis ir tāds, ka neviens no politiķiem nav spējis piedāvāt tādu jautājumu, kas sekmīgi virzītos pa parakstu vākšanas ceļu. Turklāt, kopš kolektīvais iesniegums ir iekļauts Saeimas kārtības rullī, tas ir izmantots jau vairāk nekā simts reižu. Tādēļ pašlaik vēlētājiem ir pieejami vieglāki ceļi, kā vēlētāja griba nonāk līdz Saeimai.

E.P. Es gribētu būt optimists un piekrist Edvīnam, ka apstāklis, ka mums padsmit gadu laikā nav ne reizi bijuši savākti vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti un nav bijuši šāda veida referendumi, gluži vienkārši ir tautas gudrības izpausme.

E.D. Iespējas tikt sadzirdētiem mums ir ārkārtīgi plašas, un tās tiek arī aktīvi izmantotas. Satversmē paredzētais likumprojekta iesniegšanas institūts, ka vēlētāji var iesniegt likumprojektu, un arī tie gadījumi, kad var notikt tautas nobalsošana, ir ārkārtas situācija. Protams, tautai vienmēr ir gala vārds. Tomēr tauta ir dusošs vulkāns. Izvirdīs tad, kad sakrāsies attiecīgs spiediens. Mēs varam būt priecīgi, ka šādu kataršu pēdējos padsmit gados nav bijis. Tā ir laime, nevis kaut kas slikts.

E.P. Atcerēsimies, kas bija pēdējais izvirdums. Tas patiesībā parādīja, ka sabiedrību var izmantot. Referendums [par otro valsts valodu] ļāva, tā teikt, “atcelt latviešu sabiedrību”, es šeit apzināti pārspīlēju ar formulējumu. Tomēr ar šo referendumu tika pateikts – mēs varbūt gribam pilnībā citādāk paskatīties uz visu sabiedrību un valsts pamatiem, kā mēs dzīvojam. Tas nekas, ka jūs negribat par šo balsot, jums nāksies par to nobalsot, būs jāapliecina vēlreiz savas vērtības. Lai gan tas bija demokrātiski, tomēr tā nav laba doma ik pa laikam rīkot šādus referendumus. Politiskais pieprasījums pēc šī referenduma bija atrisināt, lai mūs par šādām lietām netraucē. Ne jau politiķi paši sazvērējās pretēji tautas interesēm ierobežot referendumus, tad noziedzīgā vienošanās ceļā to panāca.

G.K. Jāatzīst, ka politiskās partijas ir iemācījušās ieraudzīt tās tēmas, kas vēlētājiem ir interesantas. Arī Saeimas komisijas uzaicina savās sēdēs piedalīties biedrības, organizācijas utt. Ir izveidojusies sistēma, kur ir vairākas iespējas, kā vēlētāju idejas var nonākt parlamentā ātrāk, nekā sagatavojot pilnībā izstrādātu likumprojektu parakstu vākšanai. Manuprāt, ar šiem Valsts prezidenta piedāvātajiem grozījumiem tiek piedāvāts mehānisms, kuru vēlētājs īsti nepieprasa. Vēlētājs vēlas un prasa ietekmi. Savukārt iesniegtais priekšlikums vēlētāju ierāmē un pat samazina parakstu vākšanas laiku. Vēlētājs grib ātrāku un vienkāršāku procesu. Raugoties plašāk, vēlētāju dalība politiskajos procesos nav atkarīga no vēlēšanu sistēmas – proporcionālas vai mažoritāras vēlēšanas. Šogad mēs svinējām 35 gadus, kopš atjaunojām Latvijas neatkarību, un nācies dzirdēt viedokli, ka vajadzētu pāriet no proporcionālās sistēmas uz mažoritāro sistēmu, jo Augstāko padomi taču ievēlēja mažoritārās vēlēšanās, un, re, cik viņi labi izdarīja, atjaunoja Latvijas neatkarību! Es šādu argumentu paudējiem jautāju: bet Satversmes sapulci, kas izstrādāja Satversmi, pēc kuras mēs dzīvojam vēl šobaltdien, ievēlēja proporcionālās vēlēšanās. Turklāt Satversmes sapulci ievēlēja ar negrozāmiem sarakstiem. Mēs tagad tādus arī piedāvāsim? Vēlētāji būs, es domāju, ļoti neapmierināti. 

Vēlēšanu sistēmas maiņa tik tiešām šobrīd ir populāra ideja. Atgriežoties pie sociālajiem tīkliem, tajos tiek plaši apspriesta vēlēšanu sistēmas maiņa, jo pašreizējā sistēma neļaujot mums izvēlēties labākos kadrus Saeimā. Vai problēma ir mūsu sistēmā?

E.P. Drīzāk ir jāskatās uz to, ko var uzlabot esošajā vēlēšanu iekārtā, lai tā kļūtu vēlētājam draudzīgāka vai piešķirtu vēlētājam lielākas iespējas ietekmēt politiku, padarīt vēlētāju varenāku. Nevajag uzreiz atcelt tagadējo sistēmu, nevajag teikt, ka mēs lēksim no proporcionālās uz mažoritāro sistēmu. Mažoritārajā sistēmā ir daudzi citi mīnusi, pat ja pozitīvais tur ir vien tas, ka uzvarētājs paņem visu [winner takes ir all], tas gan vienlaikus bieži izrādās arī mīnuss. Turklāt šādas izmaiņas var veikt tikai referendumā, un tās ir panākamas vienīgi ar konstitucionālo vairākumu. Līdz ar to runas par šāda apjoma vēlēšanu iekārtas reformām ir lieka un tukša laika tērēšana un gaisa tricināšana. Mēs iegūsim nevis labāku sistēmu, bet vienkārši citu sistēmu.

G.K. Lietuvieši saka – Dieva dēļ, neizvēlieties tādu sistēmu kā pie mums! Var redzēt, ka lietuviešiem ir mazāka dalība vēlēšanās, tātad mazāk vēlētāju tiek pārstāvēti parlamentā. Mažoritārās vēlēšanās vēlētāju pārstāvības procents parlamentā vienmēr ir zemāks, jauktās sistēmās tas ir nedaudz augstāks – taču proporcionālajās sistēmās tas ir vislielākais. 

Manuprāt, Saeimas vēlēšanu kārtībā ir problēmas, un labi, ka tās tiek apspriestas arī Saeimā. Pašlaik ārvalstīs dzīvojošie vēlētāji un arī šo vēlētāju balsis tiek pieskaitītas Rīgas apgabalam, tas noved pie tā, ka Rīgas apgabalam ir neproporcionāli daudz mandātu. Piekritīsiet – 36 mandāti Rīgā ir par daudz. Ārvalstīs dzīvo jau vairāk nekā 200 000 Latvijas pilsoņu, tādēļ šim jautājumam būtu jāpievēršas atsevišķi un tas jāizdiskutē. Es jautātu: vai nav pienācis laiks palielināt Saeimas vēlēšanu apgabalu skaitu no pieciem uz 10 vai 12? Tas varētu būt viens no risinājumiem. Partijām tad būtu jāpiedāvā nevis pieci, bet 10 vai 12 līderi, es pieļauju, ka tas veicinātu reģionu pārstāvību. Ja Kurzemes vēlēšanu apgabalu sadalītu divos apgabalos, tad kandidātu saraksta līderis Liepājā atšķirtos no kandidātu saraksta līdera Ventspilī.

E.P. Ārvalstīs dzīvojošo vēlētāju ietekme sākotnējo mandātu skaita noteikšanā tik tiešām ir problēma, jo šādi tiek izveidota kvota personu grupai, kura realitātē šo kvotu atdod izmantošanai kādam citam, jo faktiski vēlēšanās nepiedalās tik daudzskaitlīgi, bet kvotas noteikšanā gan. Šis ir steidzami risināms jautājums. Pilnīgi piekrītu par vēlēšanu apgabalu skaita palielināšanu, un es vēlreiz pārspīlēšu – es ieteiktu padomāt par tā sauktajām ārēji grozāmajām listēm vēlēšanās.

G.K. Igaunijā pēdējās parlamenta vēlēšanās startēja desmit neatkarīgie kandidāti. Nevienu no viņiem, protams, neievēlēja, tomēr šādi desmit neatkarīgie kandidāti bija.

E.P. Šādi ārēji grozāmi saraksti izpaužas tādējādi, ka vēlētājs izvēlas, piemēram, balsot, par sarakstu numur viens, bet ir iespēja izvēlēties kādu no saraksta numur divi kandidātiem, ielikt viņam krustiņu. Tas nozīmē, ka tas palīdz iejaukties citos sarakstos – iedot vairāk krustiņu citiem, kas patīk. Tiesa, būs grūtāk elektroniski saskaitīt, taču tam nav jābūt izšķirošajam iemeslam. 

G.K. Tomēr ir valstis, kas tā ir rīkojušās un pēc tam no šīs sistēmas atkāpušās, jo tika uzskatīts, ka bija pārāk daudz blakņu. Katrā valstī tomēr ir savas vēlēšanu sistēmas tradīcijas.

Kas notiktu, ja partija iesniedz Centrālajā vēlēšanu komisijā sarakstu ar 20 kandidātiem, taču Saeimā tā iegūtu lielāku deputātu skaitu? Kā tiktu aizpildīta Saeima?

G.K. Pirmkārt, nav pienākuma kandidēt visos piecos vēlēšanu apgabalos, var iesniegt sarakstu kaut vai tikai vienā apgabalā. Tomēr realitātē visi saprot, ka 5 % barjera ir jāpārvar un jāmeklē balsis visos vēlēšanu apgabalos. Tādēļ šobrīd politiskās partijas iesniedz kandidātus visos vēlēšanu apgabalos. Te izpaužas politisko partiju brīva izvēle. Noteiktā dalījuma sistēma Saeimas vēlēšanu likuma 38. pantā paredz, ka veic tik dalījumus, cik ir kandidāti. Piemēram, ja kandidātu sarakstam pienāktos astoņi mandāti, bet partija šajā apgabalā pieteikusi tikai trīs kandidātus, tad tikai tos trīs arī ievēlē, pārējie Saeimas locekļi šādā gadījumā nāks no citām partijām.

E.P. Paši vainīgi, jo nenovērtē tautas atbalsta iespējamību.

G.K. Igaunijā tiek pieļauts, ka var kandidēt gan individuāli, gan arī partiju pieteiktie kandidāti. Tādēļ mums šobrīd patiesībā ir vairākas iespējas, kur raudzīties pēc uzlabojumiem un pilnveidojumiem vēlēšanu regulējumā. 

Nobeigumā, lūdzu, izsakieties par Satversmes slodzes testu. Kādi ir aizsargmehānismi, lai novērstu nedemokrātisku spēku nostiprināšanos? Vai mūsu demokrātija tam ir gatava? Pastāv pētījumi, kas norāda, ka sociālajos tīklos daudz vieglāk izplatās materiāli, kurus varētu raksturot kā ekstrēmi labējus.¹⁰ Šāds saturs – caur algoritmu maģiju – maģiju, jo lietotājs nezina, kā tiek atlasīta piedāvātā informācija – skatītājam tiek piedāvāts prioritāri. Vai tas ir Satversmes jautājums, un vai mūsu demokrātija ir gatava šādam pavērsienam?

G.K. Tas ir jautājums, no kādiem avotiem vēlētājs iegūst informāciju, lai izvēlētos, par kuru partiju balsot. Ja kāds politiskais spēks popularizē, ka vienīgais informācijas avots ir sociālie tīkli, tad, es teiktu, ir ļoti liela bīstamība, ka vēlētājs var būt ļoti vīlies par savu izvēli. Kādreiz ar reklāmām radio un televīzijā bija tieši tas pats, jo bija tā sauktās pozitīvisma kampaņas. Es nedomāju, ka Latvijā ir tāda milzīga problēma. Tas pašnoregulēsies. Tiesa gan, beidzamajās Rumānijas vēlēšanās bija saskatāma sociālo tīklu milzīgā ietekme.

E.P. Skatoties tādā aspektā, cik sistēma ir droša, jāteic, ka no tautas sistēma nekad nav pilnībā pasargāta. Katrā konstitūcijā tiek ietverti elementi, kas aizsargā konstitūciju arī no tautas tādas patvaļas vai neprāta, bet tas nekad nav pilnībā iespējams. Tautai ir tiesības arī izvēlēties ideoloģijas, tai skaitā dažādu māņu ietekmē, vai izvēlēties pārstāvjus, kuri nav paši tālredzīgākie vai arī dara pilnīgas muļķības. Tā diemžēl ir, un tā ir demokrātijas cena. Tas nenozīmē, ka tādēļ varas dalīšanas principā nevar pastāvēt filtri. Tie nekad pilnībā neatturēs no parlamentārā vairākuma, kurš var izdomāt visdīvainākās idejas. Saeima to var izdarīt, ja ir stabils vairākums, diezgan ātri. Vienīgais, ka vēlēšanu sistēma ir veidota tādējādi, ka tomēr tās divas trešdaļas vienai partijai iegūt būtu ļoti grūti. Pat parastu vairākumu būtu ļoti grūti panākt. Ir jābūt milzīgam sajukumam sabiedrībā un vēlētāju prātos, lai mēs pie šādas situācijas nonāktu. Bet, ja nu mēs tomēr tur nonākam, šādam gadījumam prezidenta un Saeimas pilnvaras arī ir mazliet nobīdītas. Kurā brīdī sākas viena un otra pilnvaru termiņi? Tas ļautu arī prezidentam vērsties vairāk pret šādu vairākumu. Opozīcija var izmantot Satversmes tiesu kā pretstatu neprātīgam parlamentam. Tomēr arī tas būtu īslaicīgi, jo arī, kā mēs redzam, ir valstis, kur tiesnešus attiecīgi pielāgo un nomaina. Tāpēc arī svarīgi, ka Satversmes tiesā ne visiem tiesnešiem pilnvaras beidzas vienā laikā. Nevar izslēgt arī Eiropas Savienības Tiesu un Cilvēktiesību tiesu kā pārnacionālas organizācijas. Eiropas Komisija var kaut kādā mērā iesaistīties, izvest, ja demokrātija šeit kļūtu apdraudēta. Vēlētājs var arī rosināt parlamenta atsaukšanu. Ne pirmajā Saeimas pilnvaru termiņa gadā un ne pēdējā, jo pirmajā gadā vēlētājs var paļauties, ka prezidents viņus nosargās, bet pēc tam – tad nu turieties paši, tā teikt.

G.K. Satversmē ir diezgan netipisks risinājums – Satversmes 14. pants paredz, ka vēlētāji var ierosināt Saeimas atsaukšanu. Parasti, ja notiek šādi šķietami nedemokrātiski uzplaiksnījumi, ir vienmēr jājautā, vai tie tiešam ir nedemokrātiski. Vai arī tie vienkārši mums politiski nepatīk.

E.D. Katras politiskās partijas sapnis ir iegūt absolūto vairākumu. Ir demokrātiskas valsti, kurās regulāri parlamentā kāda partija iegūst absolūto vairākumu. Un atkal nekas slikts nenotiek, ja vien valstī kopumā ir augsts politiskās kultūras līmenis un arī, protams, tālredzīgi konstitūcijā ietverti mehānismi. Mums tādi ir. Izejot ārpus jurisprudences tēmas, man šķiet, galvenais aizsargmehānisms pret šādu prātu aptumsumu ir pašas tautas izglītošana, un tā ir mūsu izglītības sistēma, kuras stāvoklim es ieteiktu pievērst daudz lielāku uzmanību. Tas ir jautājums par standartvērtībām un zināšanām, kādas mēs ieliekam mūsu nākotnes vēlētājos, lai mēs esam droši, ka šie vēlētāji visupirms labi pārzina pagātni. Vēstures pārzināšana ļauj uzkrāt cilvēces pieredzi un rada kolektīvu imunitāti pret daudzām kaitīgām tendencēm un iecerēm. Tātad tā ir vēstures laba pārzināšana, kas izslēdz iespēju manipulēt – ar faktu izdomājumiem vai faktu interpretācijām. Tieši mazizglītoto vēlētāju daļas samazināšana – tai ir jābūt jebkuras demokrātiskas valsts un jo īpaši Latvijas prioritātei. Skolās šobrīd vēstures pasniegšana ir ļoti zemā līmenī. Juridiskajā fakultātē, mācot studentus, redzam, cik kritiski zems ir vispārējo zināšanu līmenis, jo īpaši vēsturē. Pat tālredzīgākie noregulējumi likumos nelīdzēs demokrātijas sardzē, ja negarantēsim, ka cilvēces un tautas svarīgākie notikumi un pārdzīvojumi tiek nepārtraukti mācīti un atgādināti.

Diskusijas dalībnieki pirms sarunas publicēšanas ir rediģējuši un papildinājuši savas atbildes, tāpēc drukas un videoieraksta versijas nedaudz atšķiras.