ŽURNĀLS Redaktora sleja

2. jūnijā Latvija ir parakstījusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) XVI protokolu. Šis protokols paredz iespēju augstākā līmeņa tiesām vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), lai saņemtu konsultatīvu atzinumu par “principiāliem jautājumiem” saistībā ar Konvencijā un tās protokolos garantēto tiesību interpretāciju un piemērošanu.

Minētais protokols stājās spēkā 2018. gada 1. augustā, šobrīd to ir ratificējušas 24 no 46 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Nepilnu septiņu gadu laikā šī tiesu dialoga iespēja ir izmantota 11 reižu,¹ no tām četros gadījumos ECT ir atteikusies sniegt atzinumu, piemēram, tādēļ, ka, ECT ieskatā, uzdotajam jautājumam “nav principiālas nozīmes”, proti, jautājumam ir jābūt tādam, kas sava rakstura, svarīguma, novitātes vai sarežģītības dēļ iesniedzējai tiesai rada nepieciešamību saņemt ECT skaidrojumu.²

Līdz šim zināmākā atzinuma procedūra ir ļāvusi atrisināt gandrīz 20 gadus ilgu tiesvedību visā Eiropā plaši komentētā lietā par vecāku tiesībām ierakstīt civilstāvokļa aktos bērnu, kas ir dzimis ārvalstīs, izmantojot surogātmāti.³ Lietā pastāvēja ilgstošas domstarpības, kas saasinājās pēc tam, kad ECT parastās tiesvedības kārtībā taisītā spriedumā bija konstatējusi, ka Francija ir pārkāpusi Konvenciju. Savukārt Francija uzskatīja, ka ir pieņēmusi risinājumu ar likumu “vispārējās gribas izpausmi”. Tieši konsultatīvais atzinums ļāva nogludināt asumus starp tiesām un atrast ceļu, kas apmierina pieteicēju.

Likumdevējam būs jāsniedz galīgā atbilde, kuras Latvijas augstākā līmeņa tiesas varēs vērsties ECT. Nav šaubu, ka šāda līmeņa tiesas ir Satversmes tiesa un Augstākā tiesa, tomēr Ministru kabinetam sagatavojot likumprojektu,⁴ tika norādīts, ka šo jēdzienu var saprast arī plašāk. Tieslietu ministrija piebilda, ka “administratīvā pārkāpuma procesā augstākā līmeņa tiesa ir apgabaltiesa. Tā pārbauda administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā nolēmuma tiesiskumu un pamatotību. Kasācijas institūts administratīvā pārkāpuma procesā nepastāv, un Augstākā tiesa šajā procesā nekādi nav iesaistīta”. Arī Augstākā tiesa sniedza atzinumu, ko sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja Anita Zikmane. Šajā atzinumā norādīts, ka “arī rajona un apgabaltiesas citās lietu kategorijās, piemēram, Administratīvā rajona tiesa lietās par bēgļa statusa piešķiršanu, apgabaltiesas jautājumos par noziedzīgi iegūtu mantu” pieņem nolēmumus, kas nav pārsūdzami. Tādējādi, “Augstākās tiesas ieskatā, [augstākās tiesas] būtu visas tiesas un būtu veidojams detalizēts lietu kategoriju, kurās nolēmums nav pārsūdzams, uzskaitījums”.

Ārēji šī procedūra atgādina prejudiciālā nolēmuma tiesvedību ES tiesībās. Vadlīnijās šī protokola piemērošanai ir norādīts, ka valsts tiesa izlemj procesuālo stadiju, kurā vērsties ar šādu lūgumu, un tā sniedz detalizētas ziņas par lietas faktiem, tiesisko regulējumu un izskaidrojamo Konvencijas aspektu. Tomēr ECT sniegtie atzinumi atbilstoši XVI protokolam arī būtiski atšķiras no ES tiesībās paredzētā mehānisma. Šie atzinumi nav saistoši iesniedzējai tiesai. Turklāt nav arī pienākuma lūgt šādu atzinumu.

Atzinuma nesaistošais raksturs patiesībā ir relatīvs – “ir maz ticams, ka iesniedzēja tiesa ignorēs tās lūgto atzinumu. Šādā gadījumā pēc valsts tiesas nolēmuma lietas pusēm nav šķēršļu vērsties ECT ar tiešu prasību atbilstoši Konvencijas 34. pantam. Var pieņemt, ka prasītājam ECT šādā lietā būtu labas izredzes. Turpretī, valsts tiesai pieņemot atzinumam atbilstošu spriedumu, vēlāka prasība ECT tiks noraidīta kā nepieņemama”.⁵

Kopumā XVI protokols ir vēl viens formalizēts veids, kā notiek Eiropā plaši praktizētais tiesu dialogs.⁶ Jāsaka, ka Latvijas tiesas nav pasīvi gaidījušas, kamēr politiķi izlems pievienoties šim protokolam. Gan Latvijas tiesu, gan pašas ECT spriedumi, citējot vienam otru, atklāj, ka tiesām ir zināšanas par otras tiesas judikatūru. Konsultatīvais atzinums būs noderīgs veids, kā Latvijas tiesas spēs taisīt argumentētus spriedumus nestandarta lietās.