ŽURNĀLS Redaktora sleja

Šī gada 9. jūlija spriedumā¹ Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) vienprātīgi² atzina Krievijas atbildību reisa MH17 notriekšanā un daudzos citos pārkāpumos Austrumukrainā. 2014. gada 17. jūlijā ar Krievijas armijas pretgaisa aizsardzības raķeti tika notriekts reiss MH17, bojā gāja visi pasažieri un apkalpes locekļi. Tā kā ar šo reisu ceļoja arī 196 Nīderlandes pilsoņi, šī valsts cēla prasību pret Krievijas Federāciju, un ECT prasības apvienoja.

Tiesa 9. jūlija spriedumā galvenokārt atzina³ Krievijas atbildību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 2. panta (tiesības uz dzīvību); 3. panta (spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai pazemojošas rīcības aizliegums) u.c. pantu pārkāpumos.

Zīmīgi, ka jau pirmajā sprieduma punktā, kurā ir sniegts Tiesas vērtējums par lietu,⁴ tā ir ietvērusi atsauci arī uz Baltijas valstīm, norādot: “veids, daudzums un draudu maniere, kādā tiek izteikti [Krievijas] paziņojumi par Ukrainas valstiskumu un neatkarību un tiesībām pastāvēt, apdraud mierīgu līdzāspastāvēšanu, kas Eiropā ilgu laiku tika pieņemta kā pašsaprotama. Šī bīstamā retorika tiek vērsta arī pret citām Eiropas Padomes dalībvalstīm: Poliju, Moldovu un Baltijas valstīm”.

Šis fragments skaidri norāda, ka ECT labi izprot dzīves apstākļus mūsu reģionā. To vēlreiz apliecināja šīs slejas tapšanas rītā pasludinātais spriedums, kurā Tiesa, pārbaudot Latvijas iestāžu atteikuma piešķirt atļauju sarīkot pulcēšanos pie Uzvaras pieminekļa Rīgā tiesiskumu, norādīja, ka “protestu patiesais mērķis bija [..] noniecināt latviešu nāciju un valodu [..] apstākļos, kur pastāv spriedze Latvijā un draudi no Krievijas”.⁵

Atgriežoties pie sprieduma lietā “Ukraina un Nīderlande pret Krieviju”, jāizceļ daži no intriģējošiem tiesvedības jautājumiem.

ECT paplašināja Konvencijas 1. panta (dalībvalstu jurisdikcija) piemērošanu. Šis aspekts bija būtisks tādēļ, ka agrākā judikatūrā, piemēram, spriedumā par Krievijas uzbrukumu Gruzijai 2008. gadā, ECT atzina, ka dalībvalsts rīcība saistībā ar militāru operāciju citas valsts teritorijā karadarbības aktīvajā fāzē liedz piemērot teritoriālo vai personisko jurisdikciju.⁶ Nākamais jautājums, kas, šķiet, ir atvērts arī pēc šī sprieduma (un tādējādi ļaus dalībvalstīm, kas savos apsvērumos par 1. panta apmēru bija piesardzīgas, turpināt uzturēt savu pozīciju) ir: vai lietā aplūkotā situācija ir “izolēta rakstura” un tādējādi ECT secinājumi būtu aprobežojami ar izņēmuma gadījumu? Protams, atbilde uz šo jautājumu ietekmē arī Latviju, kas nesen ir izstājusies no Otavas konvencijas. Proti, kādas ir kara vešanas iespējas, ja tiek atzīts, ka valstīm ir pienākums garantēt cilvēktiesības arī karadarbības aktīvajā fāzē, ne tikai, piemēram, pēc okupācijas vai savas teritorijas atgūšanas. Šos un citus spriedumā izlemtos jautājumus par attiecībām starp Konvenciju un starptautiskajām tiesībām aplūkosim sīkāk nākamajos “Jurista Vārda” laidienos.

Noslēguma jautājums: vai Krievija maksās?

Kā zināms, valstij, kas zaudē ECT, ir pienākums veikt taisnīgu atlīdzinājumu. Ir zināms arī tas, ka Krievija 2022. gada 16. martā ir paziņojusi, ka tā neizpildīs ECT spriedumus un nemaksās kompensācijas. ECT vēl nav aplūkojusi konkrētu apmēru “taisnīgam atlīdzinājumam” ne pret Ukrainu, ne Nīderlandi. Saistībā ar Ukrainu Eiropas Padome ir izveidojusi kopīgu mehānismu – zaudējumu reģistru Ukrainai, un domājams, ka šī lieta tiks atzīmēta pie Krievijas pasīviem minētajā reģistrā. Vēl jānorāda, ka ECT izskatīšanā pašlaik atrodas aptuveni 9500 pieteikumu pret Krieviju saistībā ar tās iebrukumu Ukrainā un ap 500 pieteikumu, ko ir iesnieguši notriektā avioreisa tuvinieki. ECT vispirms izskata starpvalstu prasību, pēc šī sprieduma pievērsīsies individuālajām prasībām.