ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

[1] Saskaņā ar Civillikuma (turpmāk – CL) 1067. panta pirmo daļu kopīpašums ir tāda īpašuma tiesība uz vienu un to pašu nedalītu lietu, kas vienlaikus pieder vairākām personām (kopīpašniekiem) nevis reālās, bet gan tikai domājamās daļās, proti, domājamā daļa atspoguļo katra kopīpašnieka līdzdalību attiecīgās īpašuma tiesības piederībā un šīs līdzdalības apmēru. Līdz ar to pēc vispārīgā principa katrs kopīpašnieks ir tiesīgs kopīgi ar visiem pārējiem kopīpašniekiem valdīt un lietot visu kopīgo lietu visā tās sastāvā, lai gan šāds principiāls risinājums kā tāds ne visai atbilst praktiskās dzīves vajadzībām.

[1.1] Tāpēc ne velti viens no praksē aktuāliem lietu tiesību jautājumiem ir kopīpašumā esoša nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtības noteikšana, kas regulēta CL 1070. panta pirmajā daļā: “Kopējās lietas dalīta lietošana pielaižama tikai tad, kad šo lietu var dalīt, bet arī šajā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu.” Turklāt ne mazāk aktuāls ir jautājums par to, vai vispār un kādā veidā zemesgrāmatā ir iespējams nostiprināt nekustamā īpašuma kopīpašnieku starpā ar līgumu vai tiesas spriedumu noteikto dalītas lietošanas kārtību, lai to padarītu spēkā esošu arī pret trešajām personām.

Abi minētie jautājumi ir vienlīdz aktuāli gan attiecībā uz tādu kopīpašumā esošu nekustamo īpašumu, kas nav sadalīts vai arī saskaņā ar likumu juridiski nav sadalāms dzīvokļu īpašumos (piemēram, dzīvokļu īpašumos nesadalīts namīpašums vai lauksaimniecībā izmantojams zemesgabals), gan attiecībā uz dzīvokļu īpašumos sadalītu nekustamo īpašumu, jo arī šādā gadījumā dzīvokļu īpašniekiem nereti ir pamatota interese noteikt viņu “kopīpašumā esošās daļas” dalītas lietošanas kārtību (skat. Dzīvokļa īpašuma likuma 4. pantu), lai tādējādi savā starpā sadalītu, piemēram, kopīgajā zemesgabalā izvietoto autostāvvietu vai ēkas pagrabtelpās izbūvēto glabātavu (noliktavu) lietošanu.

[1.2] Šā raksta uzdevums ir aplūkot CL 1070. panta pirmās daļas normas piemērošanas juridiskos aspektus, ieskicējot dalītas lietošanas tiesiskā regulējuma vēsturisko attīstību Latvijā no 19. gadsimta otrās puses līdz mūsdienām un īpašu uzmanību pievēršot padomju civiltiesību ietekmei uz šobrīd valdošo viedokli jautājumā par kopīgā nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtības noteikšanu un tās nostiprināšanu zemesgrāmatā, kā arī aktualizējot jautājumu par veidu, kādā no zemesgrāmatu tiesību viedokļa šāda kārtība ir nostiprināma zemesgrāmatā.

1. Dalītas lietošanas izpratne un juridiskā nozīme

[2] Kā jau norādīts iepriekš, pēc vispārīgā principa katrs kopīpašnieks ir tiesīgs kopīgi ar visiem pārējiem kopīpašniekiem valdīt un lietot visu kopīgo lietu visā tās sastāvā. Ievērojamais pandektists Bernhards Vindšaids (Bernhard Windscheid, 1817–1892) savulaik akcentējis katra kopīpašnieka pienākumu atļaut pārējiem kopīpašniekiem lietot kopīgo lietu tiktāl, ciktāl ar to netiek kaitēts lietai un paša šī kopīpašnieka iespējai lietot kopīgo lietu.¹ Līdzīgi arī, piemēram, Vācijas Civilkodeksa² 743. paragrāfa otrajā daļā noteikts, ka ikviens kopīpašnieks ir tiesīgs lietot kopīgo lietu tiktāl, ciktāl ar to netiek aizskarta pārējo kopīpašnieku īstenotā koplietošana.

Tāpēc jo īpaši nekustamā īpašuma kopīpašnieki parasti ir ieinteresēti ne tikai faktiski, bet arī juridiski “savstarpēji norobežot” jeb “nodalīt” katra kopīpašnieka tiesisko iespēju lietot kopīgo lietu, nosakot t.s. “dalītas lietošanas” kārtību (skat. CL 1070. panta pirmo daļu), kurai atbilstoši katrs kopīpašnieks ir tiesīgs viens pats ekskluzīvi lietot un izmantot (augļu gūšanai) noteiktu viņa atsevišķā lietošanā nodotu kopīgā nekustamā īpašuma daļu (sastāvdaļu), piemēram, zemesgabala daļu, ēkas stāvu vai atsevišķu dzīvokli, palīgēku vai tās daļu u.tml.³

Līdz ar to šādu katra kopīpašnieka subjektīvo tiesību, kas izriet no kopīpašnieku starpā noteiktās kopīgā nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtības, var nodēvēt par “atsevišķās lietošanas tiesību”.

[2.1] Ja kopīpašnieku starpā ir noteikta dalītas lietošanas kārtība, tad – atšķirībā no CL 1068. panta pirmās daļas noteikumiem (par iespēju rīkoties ar visu kopīgo lietu vai tās daļu tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu) un CL 1069. panta noteikumiem (par augļu un citu labumu, kas gūti no kopīgās lietas, sadalīšanu starp visiem kopīpašniekiem samērīgi ar katra domājamo daļu) – katrs kopīpašnieks ir tiesīgs viņa atsevišķā lietošanā nodoto daļu lietot un izmantot nošķirti no pārējiem kopīpašniekiem, tostarp katrs kopīpašnieks ir tiesīgs šo daļu patstāvīgi iznomāt vai izīrēt un saņemt visus ienākumus, kas gūti tieši no šīs daļas izmantošanas (iznomāšanas, izīrēšanas).⁴

Būvniecības veikšanai kopīpašumā esošajā nekustamajā īpašumā pēc vispārīgā principa nepieciešama visu kopīpašnieku piekrišana (skat. CL 1068. pantu). Taču līgumā par dalītas lietošanas kārtības noteikšanu kopīpašnieki var vienoties arī par atšķirīgiem nosacījumiem būvniecības saskaņošanai, un šāds līgums var saturēt iepriekš dotu piekrišanu zināmai būvniecībai, tostarp noteikta veida būvniecībai katra kopīpašnieka atsevišķā lietošanā nodotajā daļā.⁵ Vienlaikus jāņem vērā, ka ikviens kopīpašnieks viens pats ir publiski tiesiski atbildīgs par viņa atsevišķā lietošanā nodotajā daļā īstenotās patvaļīgās būvniecības novēršanu.⁶

[2.2] Tas, ka ar līgumu vai tiesas spriedumu kopīpašnieku starpā ir noteikta kopīgā nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtība, pats par sevi neietekmē katra kopīpašnieka tiesību katrā laikā prasīt kopīpašuma izbeigšanu ar dalīšanu (skat. CL 1074. panta pirmo daļu).⁷

Taču, sadalot kopīgo nekustamo īpašumu reālās daļās vai dzīvokļu īpašumos (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 1. un 5. punktu), tiesai pēc iespējas jāņem vērā tas, kādas kopīgā nekustamā īpašuma daļas atsevišķi jau lieto katrs no kopīpašniekiem (ja viņu starpā ir noteikta kopīgā nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtība), tādējādi vērtējot arī to, kuram no kopīpašniekiem ir pamatotāka interese saņemt vienu vai otru reāli atdalāmo daļu vai jaunizveidojamo dzīvokļa īpašumu.⁸ Proti, tas kopīpašnieks, kura atsevišķā lietošanā nodots, piemēram, konkrēts dzīvoklis vai nedzīvojamā telpa, primāri gādā tieši par šīs kopīgā nekustamā īpašuma daļas (sastāvdaļas) uzturēšanu labā kārtībā un tās uzlabošanu, izdarot atbilstošus ieguldījumus. Tāpēc, piespriežot reāli atdalāmo daļu vai jaunizveidojamo dzīvokļa īpašumu kopīpašniekam, kurš līdz tam ir atsevišķi lietojis un izmantojis attiecīgo kopīgā nekustamā īpašuma daļu (telpu grupu), būtībā tiek ņemti vērā arī konkrētā kopīpašnieka izdarītie ieguldījumi viņa atsevišķā lietošanā nodotajā daļā, kas savukārt atbilst nepieciešamībai izraudzīties tādu kopīpašuma izbeigšanas risinājumu, kas konkrētā gadījuma apstākļos ir vispiemērotākais un vistaisnīgākais.⁹

2. Dalītas lietošanas tiesiskā regulējuma vēsturiskā attīstība

2.1. Laikposms no 1864. gada līdz 1940. gadam

[3] No dalītas lietošanas tiesiskā regulējuma vēsturiskās attīstības viedokļa jāņem vērā, ka CL 1070. panta pirmās daļas normas priekštece ir 1864. gada Baltijas guberņu Vietējo likumu kopojuma III daļas jeb Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) 935. panta norma, kuras pamata redakcijā¹⁰ bija noteikts: “Kopīpašumā esošās lietas kopīga lietošana pielaižama tikai tad, ja lieta ir dalāma, kā, piemēram, mežs, smilšu bedre, kapsēta utt., bet arī šādā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu.”

[3.1] Komentējot VCL 935. pantu tā pamata redakcijā, 19.