Šogad aprit 85 gadi kopš 1940. gada vasaras, kad Latvijas Republika de facto beidza pastāvēt. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā jau ir sarakstīts daudz pētījumu,1 grāmatu,2 un šos notikumus ir skatījusi un analizējusi arī Satversmes tiesa.3 Režisors Toms Treinis un dramaturgs Matīss Gricmanis Dailes teātrī ir iestudējuši lielisku izrādi “Kur pazuda valsts?” (pirmizrāde notika 2023. gada 6. janvārī). To papildināja Dailes teātra izdotais buklets ar tādu pašu nosaukumu, kurā vizuāli ar tekstu, fotogrāfijām un dokumentiem tiek sniegts ieskats 1940. gada notikumos. Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu par šiem notikumiem nedaudz no cita rakursa: ko tā laika politiskā elite varēja izdarīt labāk, lai mums pēc Latvijas Republikas de facto atjaunošanas ar Krievijas Federāciju nebūtu jāstrīdas par tik vienkāršu jautājumu: bija vai nebija okupācija?
Jau studējot doktorantūrā, šī raksta autors pastiprināti iedziļinājās Latvijas Republikas 20. gadsimta tiesību vēsturē, īpašu uzmanību pievēršot 1940. gada vasaras notikumiem. Toreiz, vēl būdams Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants, autors jau publicēja vienu nelielu rakstu par šiem jautājumiem.4
Mēs parasti vairāk akcentējam sava lielā kaimiņa agresiju, bet mazāk esam veltījuši uzmanību pašu kļūdām. Pamatkoncepcijā Kārlis Ulmanis ir kļuvis par “svēto govi” – kritiku presē tauta nepieņem, jo pārlieka ir bijusi viņa slavināšana un atzīšana par mocekli 1940. gadā. Mūsu gadsimtā viens no pirmajiem, kas veltīja asāku kritiku K. Ulmanim, bija Rihards Treijs.5
Taču, pirms ķerties pie 1939./1940. gada notikumiem, jāapskata Latvijas un Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, savstarpējās attiecības iepriekšējo divdesmit gadu laikā, kā arī K. Ulmaņa ceļš uz absolūto varu.
Latvija un PSRS – divas draudzīgas kaimiņvalstis
1920. gada 11. augustā Rīgā tika parakstīts “Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju” (turpmāk – Miera līgums), kura II pantā noteikts: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat brīvu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē spēku uz nākošajiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”6
Savukārt, turpinot stiprināt draudzīgās attiecības starp abām suverēnajām valstīm, 1932. gada 5. februārī Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas līgums (turpmāk – Neuzbrukšanas līgums), kura preambulā bija atsauce uz 1920. gada Miera līgumu, vēlreiz apstiprinot, ka Miera līgums ir spēkā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā un tā noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu augsto līdzēju pušu attiecībās. Tāpat preambulā bija atsaukšanās uz 1928. gada 27. augusta Vispārējo paktu par atteikšanos no kara. Neuzbrukšanas līguma 1. pantā tika noteikts, ka “Augstās līdzējas puses savstarpēji apņemas atturēties no jebkāda veida uzbrukuma viena pret otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzēja puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot vai nepieteicot karu”.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes