ŽURNĀLS Redaktora sleja

2025. gadā aprit četrdesmit gadi kopš Šengenas nolīguma parakstīšanas.¹ 1985. gada 14. jūnijā piecas valstis – Beļģija, Francija, Vācija, Luksemburga un Nīderlande – vienojās par pakāpenisku iekšējo robežkontroļu atcelšanu. Šis nolīgums kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas integrācijas soļiem, kas iezīmēja jaunu virzienu – dalībvalstu atteikšanos no robežkontroles uz Savienības iekšējās robežas, vienlaikus radot kopēju tiesisko regulējumu ārējām robežām.

1990. gada Šengenas īstenošanas konvencija iedibināja tiesisku sistēmu, kas paredzēja ne vien robežkontroļu atcelšanu, bet arī būtiskus kompensācijas mehānismus: pastiprinātu ārējo robežu aizsardzību, vienotu vīzu politiku, policijas un tiesu sadarbību. Konvencijā tika nostiprināts arī savstarpējās atzīšanas princips, kas nu jau vispārīgi atzīts par vienu no Savienības dalībvalstu savstarpējās sadarbības pamatiem. Savukārt ar Amsterdamas līgumu 1997. gadā Šengenas acquis tika iekļauts Eiropas Savienības tiesību sistēmā, padarot to par neatņemamu Savienības tiesiskās kārtības daļu. 2022. gadā tika izveidota Šengenas Padome – Šengenas pārvaldības sistēmas stūrakmens.

Mūsdienās Šengenas zona aptver 29 valstis – 25 Eiropas Savienības dalībvalstis un četras asociētās valstis: Norvēģiju, Islandi, Šveici un Lihtenšteinu. Kipra ir ceļā uz pilnvērtīgu dalību, bet Īrija izmanto līgumā paredzēto atkāpi, piedaloties tikai atsevišķās sadarbības jomās. 2025. gada 1. janvārī zonai pilnīgi pievienojās Bulgārija un Rumānija, kas apliecina Šengenas joprojām aktuālo nozīmi.

Katru dienu iekšējās robežas šķērso aptuveni 3,5 miljoni cilvēku, bet vairāk nekā 32 miljoni uzņēmumu izmanto priekšrocības, ko sniedz robežkontroļu atcelšana, – mazākas izmaksas, efektīvāka loģistika un pieeja vienotajam tirgum. Šengena ir kļuvusi par Eiropas konkurētspējas un identitātes stūrakmeni.

Šengena balstās līdzsvarā starp brīvību un drošību. Dalībvalstis ir atteikušās no daļas robežkontroles suverenitātes, taču vienlaikus apņēmušās ievērot kopīgus standartus, kas garantē ārējo robežu drošību. Šengenas regulējums paredz arī iespēju ārkārtas gadījumos atjaunot pagaidu kontroli pie iekšējām robežām. Praksē šis instruments tiek izmantots arvien biežāk. 2025. gada vasarā robežkontroli pagaidu kārtībā ir atjaunojušas Austrija, Vācija, Francija, Itālija, Nīderlande, Slovēnija, Dānija, Zviedrija, Norvēģija un Polija.² Iemesli ir dažādi: terorisma draudi, migrācijas spiediens, Krievijas agresijas radītās sekas un organizētās noziedzības darbība. Tas liecina, ka izņēmuma mehānisms ir kļuvis teju par ierastu praksi, kas rada jautājumus par brīvas pārvietošanās principa nākotni.

Šengenas stāvokļa ziņojums 2025. gadā³ šo spriedzi atzīst. Eiropas Komisija, atzīmējot nolīguma 40. gadadienu, uzsver, ka Šengena ir stratēģisks Savienības aktīvs, kas vienlaikus nodrošina brīvību un drošību 450 miljoniem iedzīvotāju. Ziņojumā norādīts, ka pastiprināta sadarbība pie ārējām robežām būtiski samazinājusi nelikumīgus robežšķērsojumus un palielinājusi trešo valstu pilsoņu atgriešanu. 2025.–2026. gada Šengenas cikla prioritātēs iezīmēta pārvaldības stiprināšana, tiesībaizsardzības sadarbības padziļināšana un digitalizācijas paātrināšana.

Jubilejas gads ir ne tikai iespēja atskatīties uz sasniegto, bet arī brīdis izvērtēt nākotnes izaicinājumus. Vai dalībvalstis spēs saglabāt uzticēšanos kopīgajam režīmam, ja iekšējās robežkontroles tiek atjaunotas? Brīvība bez robežām iespējama tikai tad, ja tā balstīta tiesībās un savstarpējā uzticēšanās starp dalībvalstīm.