![1935. gadā izsniegts diploms, kas apliecina, ka 1932. gadā Konstantīns Ozoliņš "ļoti sekmīgi beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas pilnu kursu ar visiem praktiskiem darbiem un pārbaudījumiem, izturējis akadēmisko gala eksāmenu, iesniedzis apmierinošu zinātnisku darbu un ieguvis tiesību zinātņu kandidāta grādu ar visām paredzētām tiesībām". Uz diplomu ir 1939. gada izdarīta oficiāla atzīme, ka "saskaņā ar pārgrozījumiem un papildinājumiem Izglītības un kultūras nolikumā [..] šai diplomā apzīmētais kandidāta grāds pārdēvēts par maģistra grādu"](/wwwraksti/FOTOREPORTAZAS/PHPGRTKVQ_02.JPG)
![Vācu okupācijas laika notikumu liecība. Tieslietu ģenerāldirektora p.i. Alberta Kvieša 1944. gada 7. janvāra vēstule Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētājam Konstantīnam Ozoliņam ar atzinību par veikto darbu: "[..] Uzskatu Daugavpils apgabaltiesas noorganizēšanu un darbības izveidošanu tajos grūtību pilnos apstākļos, kādos to nācās veikt, galvenokārt par Jūsu personīgo nopelnu. Jūsu pašaizliedzība, enerģija un lietpratība, ar kādu Jūs veicāt savus pienākumus, noderēs par priekšzīmīgu paraugu plašajai tiesu darbinieku saimei arī pēc Jūsu aiziešanas no apgabaltiesas. [..]"](/wwwraksti/FOTOREPORTAZAS/PHPS1BLMK_11.JPG)
Nepadoties! Šāds vadmotīvs raksturo tiesneša un sabiedriskā darbinieka Konstantīna Pētera Ozoliņa (1902–1987) sarežģīto un negribētām grūtībām piepildīto mūža gājumu. Viņa dzīves rītausmu aptumšoja Pirmais pasaules karš, kam sekoja cerību pilns laiks: tika nodibināta Latvijas valsts, uzvarēts Neatkarības karš, piedzīvots Latvijas uzplaukums. Pēc tam – valsts neatkarības zaudēšana Otrajā pasaules karā, padomju – vācu – padomju okupācija, kuras dēļ mūža otro pusi K. Ozoliņš pavadīja trimdā un no šīs pasaules aizgāja vēl tad, kad daudziem likās, ka nav nekādu cerību uz Latvijas neatkarības atgūšanu.
Vēstures grieži neizbēgami noteica K. Ozoliņa dzīves ceļu, bet viņa individuālā rīcība un attieksme pret notikumiem savukārt apliecina – savus ideālus ir iespējams aizstāvēt arī cilvēkam, valstij un tautai bezcerīgos brīžos. Piemēram, saglabājot mugurkaulu nacistu režīma laikā (un tāpēc zaudējot tiesneša un Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētāja amatu), burtiski līdz pēdējai bēgļu laivai atbalstot latviešu karavīrus – Kurzemes cietokšņa aizstāvjus, bet trimdā faktiski vienatnē veidojot Zviedrijas latviešu kopienas dokumentu arhīvu, kā arī izdodot augstas kvalitātes juridisko žurnālu "Latviešu Juristu Raksti" (1959–1973) – ar mērķi saglabāt liecības par Latvijas juridisko kultūru, kā arī sagatavoties tiesiskas valsts atjaunošanai pēc padomju okupācijas beigām, kam pēc K. Ozoliņa domām neizbēgami bija jāpienāk.
Šī publikācija ir veltījums tiesneša un Latvijas patriota Konstantīna Ozoliņa mūžam un aicinājums atcerēties katru kluso varoni – ideālistu, kurš nepadevās Latvijas vēstures tumšākajās stundās.
K. Ozoliņa dzīves un darba gaitas
Konstantīns Pēteris Ozoliņš1 ir dzimis 1902. gada 28. jūnijā Rugāju pagastā, Jaundaudzenes pusmuižā, lauksaimnieku Gustava un Annas (dzim. Šmite) Ozoliņu ģimenē. Kaut arī Rugāji atrodas Latgalē, Ozoliņi bija luterticīgi un nerunāja latgaliski. Visticamāk, šī ģimene Rugājos bija ienākusi muižu zemes izpirkšanas laikā no tuvīnās Vidzemes.
K. Ozoliņš bija jaunākais no sešiem ģimenes bērniem. Viņa tēvam Rugājos piederēja ne vien lauksaimniecības zeme, bet arī dzirnavas un ķieģeļu ceplis. Vēlāk Gustavs Ozoliņš kā vienīgais Zemnieku savienības pārstāvis no Latgales bija trešās Saeimas (1928–1931) deputāts.
Vecāku rocība un pasaules uzskats acīmredzot bija pamats tam, ka visi seši Ozoliņu ģimenes bērni mācījās augstskolās – 20. gadsimta sākuma lauksaimnieka ģimenei netipiska situācija. K. Ozoliņa nekrologā viņa jaunības laiku paziņa Fricis Danga raksturo šīs ģimenes bērnu izglītības ceļu un likteņus.2 Konstantīna vecākā māsa Marija uzsākusi ķīmijas studijas, ko nav pabeigusi, jo bijis jāpalīdz jaunākajiem brāļiem un māsai. Otrā pasaules kara nobeigumā viņa palikusi Latvijā, lai aprūpētu vecākus. Konstantīna vecākais brālis Jānis ieguvis kara inženiera kvalifikāciju, līdz okupācijai strādājis Kara būvniecības pārvaldē pulkvežleitnanta pakāpē, miris trimdā ASV, Vašingtonā. Brālis Gustavs ieguvis agronoma izglītību, kopā ar sievu saimniekojis Rugāju pagastā, bet trimdā dzīvojis ASV, Čikāgā. Brālis Paulis, būdams inženierzinātņu students, kā Krievijas armijas virsnieks kritis kaujās pret boļševikiem 1919. gadā. Māsa Anna, ieguvusi medicīnas izglītību, strādājusi par ārsti Ilūkstes apriņķa Eglainē, padomju represijās deportēta uz Sibīriju, pēc atgriešanās okupētajā Latvijā turpinājusi ārstes darbu līdz 80 gadu vecumam.
K. Ozoliņa skolas gaitas Rīgā aizsākās 1911. gadā, kad viņš turp kopā ar brāļiem mācību nolūkā pārcēlās no Rugājiem. 1913.–1914. gadā mācījās Serkova ģimnāzijā, bet slimības dēļ bija spiests izstāties un atgriezties vecāku mājās. Pirmā pasaules kara laikā dzīvojis Maskavā, mācījies Šamoņinas privātģimnāzijā, pēc tam uz Maskavu evakuētajā Varšavas 6. ģimnāzijā. 1918. gada pavasarī atkal atgriezies vecāku mājās Rugāju pagastā, ko tobrīd bija okupējuši vācieši. Sākot ar 1918. gada rudeni, mācījies Latviešu izglītības biedrības vidusskolā Rīgā, ko absolvēja 1921. gadā jau ar jaunu nosaukumu – kā Rīgas pilsētas 2. vidusskolu. Šajā laikā, no 1919. gada 29. oktobra līdz 21. novembrim, brīvprātīgi piesakoties "pilsoņu apsardzes dienestā", piedalījās Rīgas aizstāvībā pret Bermonta karaspēku.
1921. gadā K. Ozoliņš uzsāka tieslietu studijas Latvijas Universitātē, ko 1932. gadā pabeidza ar tiesību zinātņu kandidāta grādu (1939. gadā šis grāds oficiāli pārdēvēts par maģistra grādu, un tas apliecināts ar attiecīgu zīmogu K. Ozoliņa izglītības diplomā). Viņa mazdēli Pēteris (Peter Anneroth) un Mikaels (Mikael Anneroth) Zviedrijā šobrīd glabā ne vien K. Ozoliņam 1935. gadā izsniegto Latvijas Universitātes diplomu, bet arī 1949. gadā Vācijā, Getingenes Universitātē, izdotu un kādreizējā LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāna Lotāra Šulca parakstītu "sertifikātu" (Bescheinigung / Certificate) ar akadēmisko gaitu aprakstu (Curriculum Academicum) vācu un angļu valodā, kas apliecina Latvijā iegūto augstāko juridisko izglītību. Šo diploma tulkojumu K. Ozoliņš noteikti bija cerējis izmantot darba meklējumos trimdā, taču, kā vēlāk izrādījās, Latvijā iegūtā juridiskā izglītība ārvalstīs darbu tiesībnieka profesijā nodrošināt nevarēja.
Praktisko darbu jurisprudencē K. Ozoliņš uzsāka paralēli studijām – vispirms 1922. gadā zv. advokāta R. Lamstera birojā Rīgā, pēc tam 1926. gadā viņš kļuva par jaunāko tiesamatu kandidātu, bet 1928. gadā par vecāko tiesamatu kandidātu Rīgas apgabaltiesā. 1928. gada 13. janvārī Rīgas apgabaltiesas kopsapulce piešķīra K. Ozoliņam tiesības patstāvīgi iztiesāt lietas. Šai laikā viņš strādāja dažādu Rīgas iecirkņu miertiesnešu pakļautībā un aizvietojot tos slimības laikā. No 1928. gada bija papildu miertiesnesis Latgales apgabaltiesā, no 1929. gada – miertiesnesis Grīvas iecirknī. Ar Ministru kabineta lēmumu 1930. gadā tika iecelts par Latgales apgabaltiesas locekli (1934. gadā pārdēvēta par Daugavpils apgabaltiesu). Ar Saeimas 1933. gada 20. jūnija lēmumu apstiprināts tiesneša amatā, tiesneša svinīgo solījumu devis 1934. gada 29. septembrī.
1931. gada 27. jūnijā K. Ozoliņš apprecējās ar tieslietu studenti Liliju Emīliju Grīntāli (1908–2002), 1932. gada 2. aprīlī viņiem piedzima meita Ingrīda.
Strādājot Daugavpilī, K. Ozoliņš dažādos veidos iesaistījās sabiedriskajā dzīvē: viņš aktīvi darbojās ne vien aizsargu organizācijā, kuras biedrs viņš bija kopš 1929. gada, bet kļuva arī par vienu no Daugavpils Latviešu biedrības vadītājiem (padomes loceklis, apgāda komisijas priekšsēdētājs, vēlāk vācu okupācijas laikā arī biedrības priekšsēdētājs), kā arī bija Latvijas Sporta biedrības Daugavpils nodaļas, Latgales patronāta, Daugavpils latviešu krājaizdevu sabiedrības, Latvijas Zemnieku savienības Daugavpils nodaļas biedrs. Līdztekus viņš bija arī Latvijas Juristu biedrības (1929–1934) un biedrības "Aleksandra Būmaņa piemiņas fonds" loceklis.
F. Danga no Daugavpils laikiem atceras,3 ka K. Ozoliņš "darbojās kādā interesentu grupā, kurai rūpēja Daugavpils kulturālā un sabiedriskā dzīve, it īpaši latviskuma pacelšana šai sveštautiešu dominētā pilsētā". K. Ozoliņš esot centies pierunāt viņu uzņemties laikraksta "Daugavpils Vēstnesis" redaktora pienākumus un padarīt to par dienas laikrakstu. Danga no piedāvājuma atteicies, bet K. Ozoliņa plāns tomēr esot īstenots – "Daugavpils Vēstnesis" sācis iznākt nevis pāris reizes nedēļā, bet katru dienu. F. Danga arī apraksta Daugavpils Vienības nama atklāšanas balli 1937. gadā, kurā K. Ozoliņš kopā ar savu kundzi vadījis mazurku: "Man gadījās tai brīdī būt balkonā, no kurienes varēju labi pārredzēt, cik eleganti un veikli viņš dejoja sarežģīto deju. Tikai nedaudzi pāri sekoja pirmam pārim, bet viņi visi saņēma skaļus aplausus no apkārtstāvošiem. Varēju apbrīnot K.O. vispusību. Laimīgs cilvēks!"
No 1937. gada līdz padomju okupācijai 1940. gadā K. Ozoliņš bija Rīgas apgabaltiesas loceklis un strādāja ar civillietām.
Padomju okupācijas laikā K. Ozoliņš pēc tam, kad 1940.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes