Šī raksta mērķis ir aktualizēt jautājumu par atbildības sadalījumu starp valsti un pašvaldību, īstenojot izglītības funkciju Latvijā. Uzdevumu apjoms izglītības jomā ir teju neuzskaitāms, līdz ar to publikācijā apskatīto funkciju uzskaitījums nav izsmeļošs un reālo apjomu neatspoguļo, vien dod priekšstatu par situāciju un nevienlīdzību kopumā.
Izglītība kā pamattiesība
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 112. pants1 noteic, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību, vienlaikus šis pants paredz valsts pienākumu nodrošināt bezmaksas pamatizglītību un vidējo izglītību, turklāt nosakot pamatizglītības obligātumu. Minētā tiesību norma uzliek milzīgu pienākumu valstij un pašvaldībām nodrošināt izglītības pieejamību visiem bērniem neatkarīgi no bērna dzīvesvietas, sociālā stāvokļa un citiem apsvērumiem, kas var ietekmēt izglītības iegūšanu.
Izglītība dod cilvēkam iespēju sevi attīstīt, pilnveidot un dzīvot pašcieņas pilnu dzīvi, būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Izglītības mērķis ir cilvēka sagatavošana dzīvei sabiedrībā.2 No tā izriet, ka izglītība ir nācijas pamats, no tās pieejamības un kvalitātes ir būtiski atkarīga visas sabiedrības labklājība. Izglītības līmenis nosaka valsts ekonomisko attīstību, demokrātijas kvalitāti un sabiedrības spēju pielāgoties straujajām pārmaiņām. Pieejama un kvalitatīva izglītība veicina sociālo saliedētību, mazina nevienlīdzību un nodrošina, ka ikviena persona spēj pilnvērtīgi izmantot savas pamattiesības. Tādēļ valsts un pašvaldību institūcijām ir ne vien formāls, bet arī saturisks pienākums nodrošināt izglītības sistēmas efektīvu darbību, ievērojot gan Satversmē, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos nostiprinātos principus.
Likumdevējs Izglītības likuma 2. pantā3 ir iedzīvinājis no Satversmes 112. panta pirmā teikuma izrietošos ar tiesībām uz izglītību saistītos principus (vienlīdzība, pieejamība, kvalitāte, sadarbība, iekļaušana u.c.), nosakot Latvijas izglītības sistēmas mērķi nodrošināt Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas, tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt katra cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku tiesisko ietvaru brīvas, izglītotas personības attīstībai,4 līdz ar norādīto ir būtiski noskaidrot atbildību sadalījumu starp atbildīgajām institūcijām, tostarp pašu skolēnu un viņa vecākiem, lai Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības tiktu atbilstoši īstenotas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes