Saistībā ar publiskā un privātā sektora centieniem uzlabot darba efektivitāti pēdējā laika aktualitāte ir darba nespējas lapu pamatotības kontrole. Kāds privāts uzņēmējs publiski paziņojis, ka darbinieki mēdz “saslimt” brīžos, kad atrod lētus lidojumus uz ārzemēm, turklāt negaidītās kaites viņus piemeklē “pa pāriem”, lai ģimene varētu ceļot kopā. Tiesu sistēmā savstarpējie pārmetumi par tiesu procesu apzinātu novilcināšanu ir sen zināms un bezgalīgi apspriests temats: saslimst tiesnesis, prokurors, advokāts vai apsūdzētais – pēcpusdiena brīva, bet nākamā sēde nozīmēta labi ja pēc pusgada…
Protams, “slimības lapu” problēmu risināšana vienmēr ir politiski jūtīga, jo likumdevējam jācenšas balansēt gan darba devēju ekonomiskās intereses, gan darbinieku pamattiesību aizstāvība. Pagaidām grūti paredzēt, kā attīstīsies notikumi tieši tiesu sistēmā un vai tiks īstenots Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša priekšlikums ieviest prasību darba nespējas lapās specifiski norādīt, vai slimība ļauj vai neļauj piedalīties tiesas sēdē (tai skaitā attālināti). Par šo ideju savu skepsi izteikušas arodbiedrības.
Tomēr “slimības lapu” problēma nav raksturīga tikai Latvijai. Pavisam nesen kurioza situācija atklājusies Vācijā. Tur kāda skolotāja “slimo” jau 16 gadus, vienlaikus turpinot saņemt algu (jo skolotāji šajā valstī ir ierēdņa statusā, kam paredzēta šāda privilēģija), taču ir pamatotas aizdomas par slimības īstumu. Šajā laika periodā skolotāja ar tiesas palīdzību izvairījusies no veselības stāvokļa pārbaudes, kas pamatotu viņas darbnespēju. Tikai nesen kāds izglītības sistēmas darbinieks pamanījis šo “īpatnējo situāciju” un pieprasījis apliecināt darbnespēju, ko skolotāja atkal centusies apstrīdēt tiesā kā iejaukšanos viņas privātajā dzīvē. Taču šoreiz tiesa lēmusi valstij par labu un pārbaude acīmredzot notiks.
Tikmēr sabiedrībā izplatījusies informācija, ka aizvadītajos 16 gados oficiāli sirgstošā skolotāja pati ir sniegusi alternatīvās medicīnas (!) pakalpojumus citiem, kā arī piedalījusies uzņēmēju atbalsta pasākumos, vismaz vienu reizi arī saņemot ievērojamu prēmiju par kāda roku krēma receptūru. Reaģējot uz to, attiecīgās iestādes uzsākušas pārbaudes par iespējamu ierēdņa disciplinārpārkāpumu, jo darbu savienošana ir pieļaujama tikai ar darba devēja atļauju, kas šai gadījumā nav tikusi piešķirta. Taču žurnālistiem un sabiedrībai daudz būtiskāks šķiet galvenais jautājums – vai skolotāja 16 gadus ir patiešām slimojusi vai arī tomēr bijusi vesela un tikai ļaunprātīgi izmantojusi Vācijas ierēdņu sociālās drošības sistēmu?