Likumdevēja izvēlētais atlīdzināšanas regulējums, ar zaudējumiem aptverot arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, nonāk pretrunā Latvijas tiesību sistēmā valdošajai jēdziena “zaudējumi” izpratnei un rada citas ar atlīdzinājuma procedūras izpratni un tiesiskuma izvērtēšanu saistītas problēmas. Juridiskās palīdzības izdevumu kategorizēšanā pastāv neviennozīmīga pieeja – no vienas puses tiesas, kas praktiski piemēro esošo regulējumu, saskaņā ar kuru šie izdevumi aptverti zem zaudējumu jēdziena, tos arī atlīdzina kā zaudējumus un piemēro zaudējumu atlīdzināšanas principus un atziņas. Savukārt, izvērtējot attiecīgo normu satversmību, Satversmes tiesa tos skata kā maksājumus, kas var ierobežot privātpersonas tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Neizpratne par juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanas kārtību atspoguļojas arī pieteikumos, kuros pieteicēji lūdz atlīdzināt faktiskos izdevumus, atsaucoties uz Satversmes 92. panta trešajā teikumā garantētajām tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Raksta mērķis ir izzināt juridiskās palīdzības izdevumu kā zaudējumu atlīdzināšanas problemātiku Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma kontekstā.
1. Juridiskās palīdzības sniegšanas izdevumi kā zaudējumi
Gan Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums1 (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums), gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums2 (turpmāk – Kaitējuma atlīdzināšanas likums), kuros izvērsti noregulētas privātpersonas Latvijas Republikas Satversmē3 (turpmāk – Satversme) un Administratīvā procesa likumā4 noteiktās tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu, ar jēdzienu “zaudējumi” aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Ņemot vērā, ka Administratīvā procesa likuma 97. pants kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikumu un atlīdzinājuma apmēra noteikšanā paredz piemērot civiltiesību principus, rodas jautājums, vai ir pareizi juridiskās palīdzības izdevumus traktēt kā zaudējumus.
1.1. Zaudējumu esība
Administratīvā procesa tiesību mācību grāmatā ietverta lakoniska norāde, ka mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, un šo izmaksu maksimālo apmēru nosaka Ministru kabinets.5 Arī citi autori maz pievērsušies juridiskās palīdzības izdevumu kā zaudējumu novērtējumam, aprobežojoties ar norādi, ka tie nav “īsti” zaudējumi, taču to atlīdzināšanas principu izzināšanai ir maza nozīme, jo ir normatīvi noteiktas konkrētas juridiskās palīdzības izdevumu izmaksas, kādas valstij jāatlīdzina, uzskatot tikai tās par saprātīgi vajadzīgām.6
Lai izvērtētu, vai Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 10. panta trešajā daļā pamatoti zem zaudējumu jēdziena ietverti arī juridiskās palīdzības izdevumi, jāaplūko zaudējumu civiltiesiskā izpratne. Civillikuma7 1770. pantā ar zaudējumiem tiek saprasts katrs mantiski novērtējams pametums. Arī Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 10. panta pirmajā daļā pārņemta šī definīcija. Profesors K. Torgāns piedāvāja modernāku un nedaudz plašāku zaudējumu formulējumu, zaudējumus definējot kā jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.8 Pastāv vilinājums zem papildu izdevumiem panest visai plašu izdevumu klāstu, kas citu starpā instinktīvi ietveru arī juridiskās palīdzības izdevumus, tomēr Civilprocesa likumā9 ir skaidri nodalīts, ka juridiskās palīdzības izdevumi, kas sašaurināti tikai līdz zvērināta advokāta palīdzības izdevumiem, ir ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kas ir atsevišķa no zaudējumiem nodalīta izdevumu kategorija.
Civilprocesa likuma 33. panta trešajā daļā noteiktie ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir no lietas dalībnieka vēlmes vērsties tiesā un tērēt savus līdzekļus sava prasījuma pamatotības pierādīšanai atkarīgi izdevumi. To starpā arī juridiskās palīdzības izdevumi atlīdzināmi kādai no pusēm atkarībā no lietas iznākuma, taču tās ir procesuāli tiesiskas izmaksas, nevis zaudējumi.
Satversmes tiesa, vērtējot Civilprocesa likuma 33. panta trešās daļas 1. punkta atbilstību Satversmes 91. un 92. pantam, norādījusi, ka juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanai jāskata Satversmes 92. panta pirmais teikums par privātpersonas tiesībām aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.10 Vērtējot normas satversmību, Satversmes tiesa to skatīja no tiesību uz brīvu pieeju tiesai skatpunkta un juridiskās palīdzības izdevumus – kā maksājumus, kas var ierobežot privātpersonas pieeju brīvai tiesai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes