Publiskajā telpā arvien biežāk pret advokātiem un advokatūru kopumā tiek raidīti ne sevišķi glaimojoši izsacījumi, veltot dziļdomīgu kritiku par varbūtējiem negodprātīgas tiesību izlietošanas gadījumiem, pietātes trūkumu pret procesuālajiem oponentiem un vēl citiem “grēkiem”, tostarp “atļaušanos” slimot, tādējādi “novilcinot” tiesvedības procesus. Iespējams, daļa kritisko viedokļu vietumis ir pamatoti, tomēr vairums izteikumu, tostarp no tiesu sistēmai piederīgo profesiju pārstāvju puses, rosina pārdomas par to, vai Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) 2. pantā nostiprināto ideālu – advokatūru kā tiesiskas valsts justīcijas neatņemamu sastāvdaļu – tiesneši, prokurori, tiesībsargājošo iestāžu un valsts pārvaldes struktūru pārstāvji, galu galā paši advokāti un sabiedrība kopumā izprot ja ne vienādi, tad vismaz līdzīgi.
Šajā publikācijā autore iecerējusi aplūkot advokāta profesionālās misijas būtību kā ideālu, uz kura īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī arvien būtu jātiecas, tamlīdzīgu nepieciešamību pamatojot ar atziņu, ka konstruktīva polemika, tajā skaitā par advokatūras vietu un lomu Latvijas justīcijas sistēmā, “nav iespējama bez vienprātības pamatpremisās, respektīvi – zināmās sākotnējās idejās, [bet, ja tā nenotiek, tad] labākajā gadījumā tāda polemika pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā”.1
Advokatūras pastāvēšanas un advokātu profesionālās darbības esences raksturojums
Ikvienas tiesiskas demokrātiskas valsts iekārtas fundamentu veido neatkarīga un taisnīga tiesa. Lai šo tiesisko garantiju īstenotu arī praktiskā dimensijā, vēsturiski veidojies advokatūras institūts prāvnieku tiesību un interešu pārstāvju un aizstāvju veidolā, advokātiem (ar šo jēdzienu Advokatūras likuma 4. panta izpratnē saprotot zvērinātus advokātus, zvērinātu advokātu palīgus, Eiropas Savienības dalībvalstu advokātus un ārvalstu advokātus, kas Latvijā var praktizēt saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību) uzņemoties sniegt juridisko palīdzību.
Līdztekus tiesneša amatam advokāts ir vienīgā juridiskā profesija, kuru kā tiesu sistēmai piederīgu personu un vienlaikus arī kā garantiju individuālo pamattiesību un brīvību aizsardzībai un realizēšanai expressis verbis izceļ Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme).2 Vienlaikus Satversmes tiesas vērtējumā jēdziens “advokāts”, raugoties izprast Satversmes 92. panta ceturtā teikuma būtību, ir tulkojams paplašināti, proti, apzīmējot ne tikai advokātam ekskluzīvi uzticēto aizstāvības funkcijas īstenošanu kriminālprocesā,3 bet arī ietverot procesuāltiesisku garantiju personai izvēlēties juridiskās palīdzības sniedzēju arī no citu personu vidus.4 Taču attiecībā uz kriminālprocesa praktisko organizācijas formu šādai izpratnei – aizstāvības funkciju paredzot īstenot vienīgi advokātam kopā ar aizstāvamo personu – piemīt sevišķa nozīme, ielāgojot apsvērumu, ka kriminālprocesam kā atsevišķam tiesisko attiecību regulēšanas ietvaram ir raksturīga visaugstākā iejaukšanās pakāpe indivīda personīgajās tiesībās un brīvībās.5
Būtībā, ievērojot Latvijas tiesiskā regulējuma īpatnības un kontinentālajā Eiropā sastopamo advokatūras institūtu modalitāšu evolūciju, advokāta procesuālais statuss, funkcijas un rīcības ietvari primāri būtu uzlūkojami, ielāgojot tieši krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma panākšanu.
Lai gan kriminālprocesā daudzi procesa dalībnieki, tostarp liecinieks un cietušais, ir tiesīgi uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai,6 principiāli visbūtiskākā nozīme advokāta institūtam piemīt saistībā ar personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiesību aizsardzības garantēšanu kriminālprocesā. Šāds vērtējums sakņojas arī Satversmes tiesas uzskatā, ka aizstāvamā tiesību garantēšanas aizsardzība kriminālprocesā primāri ir uzticama kvalificētam juristam – advokātam, kura profesionālais statuss apliecina pietiekamu juridisko zināšanu esību kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanai.7
Tiesību vēsturē arvien pastāv viedokļu atšķirības jautājumā par advokatūras un aizstāvības institūtu vēsturisko izcelšanos un laika periodu, ar kuru šie procesi būtu saistāmi. Krietni plašāk pārstāvēts uzskats, ka advokatūras institūta pirmsākumi ir saistāmi jau ar Romas Republikas periodu (509.–27. g. p.m.ē.), tolaik tai kļūstot par institūciju, bez kuras nav iespējams taisnīgs tiesvedības process.8 Lai gan Senās Romas advokatūru pielīdzināt mūsdienu advokatūras modeļiem, kas veidojušies kopš 19.–20. gadsimta reformām, būtu ne vien sarežģīti, bet arī metodoloģiski aplami, tieši antīkajā pasaulē iedibinātie pamatprincipi un ētiskās vērtības ir pamats advokāta prakses būtības vērtējumam.9
To, kādu attīstības vektoru ieguva katrā valstī eventuāli izveidojušies advokatūras modeļi, ietekmē dažādi faktori,10 tostarp konkrētā valstī funkcionējošais kriminālprocesa modelis, ar to saprotot inkvizitoriālo, akuzatoriālo vai jaukto modeli.11 Šis apstāklis maina dinamiku tajā aspektā, vai advokāts kā aizstāvis kriminālprocesā vispār tika uzskatīts par procesa dalībnieku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes