Aizvadīto nedēļu notikumu biezoknī pagaidām bez plašākas ievērības ir palicis Saeimā pieņemtais lēmums "Par Krimināllikuma 132.1 panta piemērošanu", taču nav šaubu, ka tā unikalitāti tiesībnieki vēl daudz analizēs. Saeimas lietu pārzinātāju atmiņā nav cita šāda gadījuma, kad parlaments ar īpašu paziņojumu būtu izteicies par spēkā esošas normas sastāvu tās piemērošanas vajadzībām. Kā līdz tam nonāca?
Šim Saeimas Juridiskās komisijas iniciētajam paziņojumam ir sava priekšvēsture. Tā aizsākās ar 2017. gada 8. jūnijā pieņemtajiem grozījumiem Krimināllikumā, to papildinot ar 132.1 pantu par vajāšanu. Dažus gadus vēlāk Senāta Krimināllietu departaments pieņēma lēmumu lietā Nr. SKK-[P]/2021, kas ietver arī skaidri formulētu tēzi attiecībā uz vajāšanas nolūka noskaidrošanu: "Krimināllikuma 132.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturo speciāls nolūks – iedvest bailes upurim. [..]" Tā kā šis lēmums ir pievienots gan judikatūras nolēmumiem Augstākās tiesas mājaslapā, gan pie attiecīgā Krimināllikuma panta tiesību aktu vietnē likumi.lv, tas nav palicis bez tiesību piemērotāju ievērības.
Ar šādu faktoloģisko bāzi jautājums par vajāšanas speciālo nolūku šogad jau ir ticis vairākkārt aplūkots gan Saeimas Juridiskajā komisijā, gan arī izvērstā publikācijā "Jurista Vārda" 25. marta izdevumā, secinot, ka tas nepamatoti sašaurina normas piemērošanas iespējas, turklāt vajātāju var vadīt arī citi dzinuļi, piemēram, vēlme kontrolēt vai atriebties, greizsirdība vai pat liela mīlestība, un ne tikai nolūks iedvest bailes. Pēc jautājuma iztirzāšanas vairākās sēdēs un jomas ekspertu uzklausīšanas tapa Juridiskās komisijas skaidrojoša vēstule dažādām institūcijām, kurā vērsta uzmanība uz radušos situāciju un pēc būtības ietverts aicinājums nesašaurināt normas piemērošanu.
Vēstule punktu šim stāstam gan nepielika, un cerībā ievirzīt normas piemērošanas praksi "pareizā virzienā" šā gada 7. oktobra Saeimas Juridiskās komisijas sēdē tika lemts iet vēl tālāk – noformēt attiecīgu paziņojumu Saeimas lēmuma veidā, neaprobežojoties vien ar pašas komisijas viedokli. Kā tas izlasāms šīs sēdes protokolā, "konkrētajā gadījumā tiesu prakse attīstījusies atšķirīgi no likumdevēja sākotnējās gribas, tāpēc būtu pamats vienreizējam paziņojumam, kas precizē interpretāciju".
16. oktobra sēdē šādu unikālu lēmumu Saeima faktiski vienbalsīgi arī pieņēma. Tajā izteikts aicinājums "ņemt vērā, ka likumprojekta anotācijā minētais nolūks – iedvest bailes – nav obligāta Krimināllikuma 132.1 pantā ietvertā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīme un tas nav uzskatāms par priekšnoteikumu izdarītā kvalificēšanai saskaņā ar Krimināllikuma 132.1 pantu". Tādējādi stāsts par kriminālsodāmas vajāšanas sastāvu, iespējams, ar šo noslēgsies, bet to parādīs prakse. Taču jebkurā gadījumā ar šo notikumu ķēdi ir radīts pamats citai diskusijai, kurā aplūkojami vairāki tiesību jautājumi.
Protams, Saeima var pieņemt tādus lēmumus, kādus uzskata par nepieciešamiem. Tomēr tiesībniekiem savos akadēmiskajos pētījumos šim lēmumam būtu jādod arī analītisks un zinātnisks novērtējums. Piemēram, atbildot, vai ar šādu lēmumu ir runa par Saeimas dotu oficiālu normas skaidrojumu, kā uz to debatēs norādīja deputāts Ph.D. Gunārs Kūtris. Reaģējot uz šādas rīcības kritiku, viņš no tribīnes kolēģiem arī vaicāja pēc alternatīviem risinājumiem, "kādā veidā var izlabot likuma nepareizu piemērošanu, ja nepareizo piemērošanu vai varbūt neprecīzo piemērošanu ir izdarījusi augstākā tiesu iestāde". Ierastā prakse ir tāda, ka likumdevējs šādus labojumus veic ar grozījumu un jaunu normu palīdzību, taču šajā reizē tas neesot iespējams, jo, pēc Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Dr. iur. Andreja Judina debatēs paustā, "mēs nevaram no panta izslēgt to, kas tur nav rakstīts. Pantā nav norādīts, ka nolūkam ir jābūt. Tāpat mēs nevaram grozīt 2017. gadā iesniegto anotāciju likumprojektā. Tāpat mēs nevaram prasīt, lai Augstākā tiesa kaut ko pārskatītu un, teiksim, mainītu savu viedokli. Viņi, citējot anotāciju, šo secinājumu izdarīja."
Lai gan šo lēmumu Saeima atbalstīja vienprātīgi un tikai viens deputāts atturējās lemt, ne visi pirms balsojuma ar to bija mierā. Izskanot tādiem epitetiem kā "šī nama sienas kliedz pēc kvalificētu juristu atgriešanās šajā Saeimas zālē" un "šo sauc par juridisku analfabētismu", deputāts Edvards Smiltēns kategoriski iebilda pret šādu praksi, sakot, ka tas ir bīstams precedents, kas var nest līdzi neprognozējamas sekas jeb vilinājumu arī turpmāk šādi iztulkot likumus. Viņaprāt, tas bija raksturīgi padomju laikiem un rupji pārkāpj varas dalīšanas principu, jo likumdevējam nav jāiejaucas tiesību piemērošanā. Tiesa, arī lēmuma iniciatori ar kolēģi E. Smiltēnu bija vienprātīgi tajā, ka "tā nevar kļūt par tradīciju un droši vien tas būs viens un varbūt arī pēdējais gadījums".
Kā būs, to rādīs laiks, bet tikmēr ir vietā argumentēta diskusija par šo paziņojumu.