Šī raksta mērķis ir analizēt praktiskos apsvērumus no darba devēju skatpunkta, kas varētu veicināt vai kavēt koplīguma aptvēruma palielināšanu Latvijā.
2022. gada 19. oktobrī pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2041 par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (turpmāk – Minimālās algas direktīva)1 ir ne tikai instruments darba samaksas noteikšanai, bet arī pavērsiena punkts sociālā dialoga stiprināšanā visā Eiropā. Tās tvērums ir ievērojami plašāks, nekā tās nosaukums varētu likt noprast. Minimālās algas direktīva regulē likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu un vienlaikus paredz pienākumu dalībvalstīm, kurās koplīgumu aptvērums ir zemāks par 80 %, nodrošināt koplīguma sarunu veicinošu nosacījumu ietvaru un izstrādāt rīcības plānu šādu sarunu veicināšanai.2 Šāda prasība balstās uz vienu no Minimālās algas direktīvas mērķiem – stiprināt adekvātu minimālo algu aizsardzību koplīguma sarunu ceļā.3 Turklāt atbilstoši 3. panta 3. punktam "koplīguma sarunas" ir sarunas, kas notiek starp darba devējiem un arodbiedrībām, atstājot darbinieku pilnvarotus pārstāvjus ārpus koplīguma sarunu tvēruma. Svarīgi gan atzīmēt, ka, lai dalībvalsts varētu demonstrēt, ka koplīgumu aptvērums pakāpeniski palielinās, nav obligāti nepieciešams nodrošināt, lai noslēgtie koplīgumi risinātu tieši algas jautājumus vai būtu noslēgti tieši ar arodbiedrībām. Tas ļauj rīcības plānam būt elastīgākam un pielāgotam nacionālajam kontekstam neatkarīgi no direktīvas mērķa.
Lai gan direktīva aktualizē valsts pienākumu veicināt koplīguma sarunas, šāds pienākums nav jauns. Darbinieka tiesības uz koplīgumu ir nostiprinātas vairākos starptautiska, Eiropas Savienības un nacionāla līmeņa cilvēktiesību dokumentos, tostarp Starptautiskās Darba organizācijas 1949. gada Konvencijā par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu (C98), Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Latvijas Republikas Satversmē. Vienlaikus no šiem cilvēktiesību dokumentiem izriet dalībvalsts pienākums veicināt šādu pamattiesību ievērošanu.4 Šo pienākumu vēl vairāk pastiprina citas jaunākas direktīvas, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/970 (2023. gada 10. maijs) par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu,5 kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/2831 (2024. gada 23. oktobris) par darba nosacījumu uzlabošanu platformu darbā,6 kurās noteikts dalībvalstu pienākums veicināt un sekmēt koplīguma sarunu norisi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes