ŽURNĀLS Redaktora sleja

Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, taču mēs neesam vienlīdzīgi, sastopoties ar diskrimināciju vai vardarbību. Apzināti vai neapzināti mēs visi mēdzam izturēties citādi pret noteiktām cilvēku grupām – sievietēm, iebraucējiem, invalīdiem, veciem cilvēkiem, kreiļiem. Šo sarakstu var turpināt. Valsts uzdevums ir turēt saprātīgos rāmjos mūsu indeves diskriminēt.

Aizvadītās nedēļas raidījums “Kas notiek Latvijā” bija aizraujošs ikvienam konstitucionālo un starptautisko tiesību interesentam. Raidījuma vadītāja nopelns bija tas, ka prominentie un augsti kompetentie sarunas viesi spēja nepacelties klausītājam neuztveramos stratosfēriskos augstumos, vienlaikus precīzi izskaidrojot likumdevēja un Valsts prezidenta attiecības un pilnvaru robežas, kā arī mūsu valsts uzņemtās saistības un universāli atzītos veidus, kā ir interpretējami starptautisko nolīgumu teksti atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31.–33. pantam.

Raidījumā izskanēja arī atsauce uz Eiropas Savienības (ES) 2024. gadā pieņemto Direktīvu 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu, izskanēja vairāki vērtējumi par šo tekstu, taču kopējā iezīme bija tāda, ka minētā direktīva, arī Stambulas konvencijas¹ atklāto pretinieku ieskatā, ir labs un derīgs dokuments. Kā norādīts direktīvas 49. pantā, valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, jābūt pieņemtiem līdz 2027. gada vidum. Jānorāda arī, ka pati ES 2023. gada 1. oktobrī kļuva par Stambulas konvencijas 38. dalībvalsti, pirms šīs pievienošanās ES saņēma Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 6. oktobra atzinumu par to, ka šī konvencija atbilst ES līgumiem.²

Jāpieņem, ka Latvijas tiesību pētnieki pievērsīsies sīkāk jautājumam par to, vai šī direktīva paredz pēc būtības atšķirīgu pieeju, lai cīnītos ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Kā norādīts Eiropas Komisijas, kam ES pieder likuma teksta iniciatīvas tiesības, sākotnējā paskaidrojuma rakstā – “priekšlikuma [Direktīvai] mērķis ir sa­sniegt tos Konvencijas mērķus, kas ir ES kompetencē, papildinot spēkā esošo ES acquis un dalībvalstu tiesību aktus jomās, uz kurām attiecas Konvencija”.³ Kopumā direktīva, šķiet, ietver precīzākas un šaurākas tiesību normas, lai Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu tiktu iedzīvināta praksē. Uz to norāda direktīvā dalībvalstīm izvirzītais “sasniedzamais rezultāts”: noziedzīgu nodarījumu definēšana un sodu noteikšana sieviešu un bērnu seksuālas izmantošanas un datornoziegumu jomās; no vardarbības cietušo sieviešu vai vardarbībā ģimenē cietušo tiesības kriminālprocesā, kā arī cietušo personu aizsardzība, atbalsts un profilakse. Vienlaikus direktīvā ietvertas arī nesen radušās noziedzīgas uzvedības – kibervardarbība pret sievietēm, kas Stambulas konvencijā nav īpaši aplūkota, proti, intīma rakstura vai manipulētu materiālu kopīgošana bez piekrišanas, it īpaši izmantojot “informācijas un komunikācijas tehnoloģijas”.

Latvijas sabiedrība nevēlas samierināties ar vardarbību pret sievietēm kā parastu, bezmaz vai leģitīmu ikdienas daļu.⁴ Jautājums nav par dokumentu mapēm, kas riņķo Komisijas un ministriju kuluāros, lai beidzot nonāktu starptautisku iestāžu atvilktnēs. Tas ir revolucionārs noskaņojums, kuru trāpīgi gandrīz pirms 100 gadiem analizējis Maksis Lazersons,⁵ rakstot šādi: “[Kā domā daudzi juristi,] revoluciju no tiesiskā viedokļa stādamies priekšā kā juridisku tukšumu. Pēc [juristu] domām pastāvošās ir tikai pozitivās, rakstītās, likumīgās tiesības. Bet pa tam aiz oficialās jurisprudences muguras nemanīti un apslēpti darbojas citas tiesības, kuŗas izpaužas uz ārieni tikai tad, kad likums kļūst bezspēcīgs ari turpmāk piespiest iedzīvotājus to atzīt un viņam padoties.” Uz ārieni ir skaidri izpaudusies griba, lai Latvija arī turpmāk būtu liberāla un cienījama Eiropas valsts, kas ir spējīga uz iekšēju kritiku un uzlabojumiem.