[1] Katru gadu piejūras pašvaldībās notiek Jūras svētki, Carnikavā un Salacgrīvā – Nēģu svētki, bet Valmierā – teātra festivāli. Pašvaldības rīko arī pilsētu un novadu svētkus, Ziemassvētku tirdziņus un Miķeļdienas gadatirgus. Šādi pasākumi ir pašvaldību brīvprātīgās iniciatīvas, kas balstītas vietējā politikā, nevis obligāti pienākumi, kas izrietētu no likumā noteiktām autonomajām funkcijām.
Sabiedrībā brīvprātīgās iniciatīvas vienmēr ir bijušas karsts diskusiju objekts. Piemēram, apspriežot 2022. gada Rīgas pilsētas svētkus, tika asi kritizēts fakts, ka to organizēšanai iztērēti 1,3 miljoni eiro, daudziem uzskatot, ka šo naudu varētu izmantot lietderīgāk.1 Šogad diskusijas raisīja jautājums par mūziķu atlīdzībām pilsētu svētkos, jo pašvaldības būtiski paaugstināja tirgus cenas, tādējādi sarežģījot situāciju privātajiem koncertu rīkotājiem.2 Tāpat regulāri tiek diskutēts arī par svētku salūtiem, kad nodokļu maksātāju nauda burtiski tiek “izšauta gaisā”.3 Neviennozīmīgi tiek vērtētas vēl arī citas pašvaldību brīvprātīgās iniciatīvas. Piemēram, ja tās nozīmē pašvaldības iesaisti komercdarbībā, konkurējot ar privātajiem uzņēmumiem, kā tas savulaik bija Rīgas pašvaldības mēģinājumā attīstīt dzeramā ūdens ražošanu.4
Arī tiesību piemērošanas jomā brīvprātīgās iniciatīvas rada daudz jautājumu un neskaidrību. Piemēram, pašvaldību pārraudzībā problēmas sagādā nepietiekami skaidri noteiktās robežas starp pašvaldību autonomajām funkcijām un brīvprātīgajām iniciatīvām, kas apgrūtina objektīvu atbildi uz jautājumu – kur beidzas vienas un sākas otras. Turklāt pastāv arī acīmredzama likuma prasību neievērošanas problēma, jo Pašvaldību likuma 5. panta trešā daļa expressis verbis nosaka, ka brīvprātīgās iniciatīvas īstenojamas tikai tad, ja tās netraucē pašvaldības autonomo funkciju un deleģēto pārvaldes uzdevumu izpildei. Tomēr praksē nereti ir grūti noteikt, vai konkrētā iniciatīva šim kritērijam atbilst, īpaši situācijās, kad pašvaldība vienlaikus rīko dārgus izklaides pasākumus un vienlaikus saņem finansējumu no finanšu izlīdzināšanas fonda.
Šajā kontekstā raksta mērķis ir analizēt brīvprātīgo iniciatīvu būtību un tiesisko regulējumu, izvērtēt tā piemērošanas praksi pašvaldību darbībā, kā arī piedāvāt priekšlikumus pilnveidošanai, lai nodrošinātu līdzsvaru starp vietējo kopienu individuālajām interesēm un pašvaldību atbildību par autonomo funkciju izpildi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes