ŽURNĀLS Redaktora sleja

Šīs otrdienas “Jurista Vārds” ir pēdējais iknedēļas žurnāls. Turpmāk tam būs mēneša izdevuma (140+ lappuses) dzīves cikls, ko joprojām papildinās regulāras iknedēļas publikācijas digitālajā žurnālā (JV+ saturs). Varam jautāt, vai žurnāla galvenajai redaktorei Dinai Gailītei šī Zeitenwende ideja par nepieciešamām pārmaiņām “Jurista Vārdā” nav radusies Stāmerienas pilī vai kādas muižas senā parkā, kas pārdzīvojis 1905. un katru nākamo gadu?

Ir viegli iedomāties, ka Stāmerienas pils vēsā viesu zāle vai ēnainais parks ir piemērota vieta, kur Džuzepe Tomāzi di Lampedūza¹ saprata, ka daži pagrieziena punkti, pēc kuriem viss mainās, ir neizbēgami. Viņa romānā “Gepards” (Il Gattopardo) un vēlākajā Viskonti tāda paša nosaukuma filmā, kuras notikumi risinās Itālijas apvienošanās laikā, galvenais varonis saka labi zināmos vārdus: “Lai nekas nemainītos, ir jāmainās pilnīgi visam.” Šī teiciena spēja pārliecināt ir salīdzināma ar horoskopiem. Ticībā nelokāmi gepardisti saskatīs iespēju šo teicienu attiecināt uz pilnīgi visām dzīves situācijām, savukārt skeptiķi tajā saskata citiem vārdiem izteiktu saukli – “Visu zemju priviliģētie – savienojieties!”.

Mūsu privilēģija ir dzīvot aizraujošā laikā – ANO Starptautisko tiesību komisiju, kuras uzdevums ir “veicināt starptautisko tiesību progresīvu attīstību un kodifikāciju”, vada mūsu pašu Mārtiņš Paparinskis. Šajā žurnālā lasiet no pirmavota, kādi ir spēki, kas pulē starptautisko tiesību normu saturu un iespēju tās piemērot, un to, kā šajā ANO institūcijā sarunājas ideālisti un tie, kuri atzīst vienīgi spēku.

Tikmēr jaunajā pasaulē Brazīlijā norisinās ANO klimata pārmaiņu konference (COP 30). Vai šis notikums jau ir nonācis Geparda ķetnās? Kādēļ pūlēties mainīt to, kas tāpat ir neizbēgams? Pirms dažām dienām laikrakstā Le Monde varēja lasīt, ka viens no galvenajiem strīdus āboliem šajā konferencē ir valstu uzstājība ņemt vērā tirdzniecības jautājumus. Kā laikrakstam atstāstīja kāds no konferences dalībniekiem, “starpvalstu tirdzniecības kari tiek pārnesti uz COP sarunām”,² tas nozīmē arī spiedienu pret Eiropas Savienību nepieņemt vai vismaz atlikt tā saukto Eiropas oglekļa ievedkorekcijas mehānismu.³

Tā ir 2023. gadā pieņemta regula, kuru piemēro vairākām preču kategorijām, kas rada daudz emisiju un tiek importētas ES, piemēram, cementam, mēslošanas līdzekļiem, dzelzij un tēraudam u.c. Strīdīgo regulas sadaļu ir iecerēts attiecināt uz lauksaimniecības produktiem, kas ir saistāmi ar pirmatnējās vides noārdīšanu – kakao un kafijas pupiņas, soja, palmu eļļa u.c. –, ja šīs kultūras audzē pēc 2020. gada atmežotās teritorijās. 19. novembrī ES dalībvalstis pēc Vācijas un Austrijas priekšlikuma ES Padomē vienojās vēlreiz atlikt daļas šīs regulas normu spēkā stāšanos līdz 2027. gada 1. janvārim. Zīmīgi, ka regulas kritiķi ES iekšienē savu nevēlēšanos pieņemt šādus noteikumus skaidro ar cīņu pret birokrātiju – mehānismiem, ar kādiem tiek paredzēts pārbaudīt, vai importējamās kakao pupiņas tik tiešām neesot audzētas tur, kur vēl nesen pastaigājās tapīri un lidinājās kolibri, – tā esot Eiropas uzņēmējam neizturama birokrātija.

Skatoties plašāk, šī ES dalībvalstu vairākuma vēlme iegrožot klimata pārmaiņu novēršanu, nevis ar tām sadzīvot, var iezīmēt tā sauktā “Briseles fenomena”⁴ beigu sākumu. Tas ir jēdziens, kuru 2010. gadu vidū kaldināja ES tiesību pētnieki, aplūkojot nesenos tiesību aktus un tiesu praksi, kas ļāva piemērot ES tiesību normas ārpus Savienības teritorijas tādās jomās kā konkurences tiesības, vides jautājumi, dzīvnieku labturība un gaisa pārvadājumi. Šīs parādības ideja bija vienkārša – ikvienam, kas vēlas piedāvāt preces vai pakalpojumus ES tirgū, ir jāizpilda šī tirgus prasības neatkarīgi no preces ražošanas vietas vai pakalpojuma sniegšanas sākotnējā punkta. Attiecīgi komersantiem būtu jāņem vērā arī Savienības izpratne par universāla rakstura jautājumiem, piemēram, klimata pārmaiņām.

Vai vienošanās iegrožot klimata ambīcijas apliecinās, ka pietiek neko nemainīt, lai nekas nemainītos?