ŽURNĀLS Juristu likteņi

Ilgu laiku pietiekami netika novērtēts Satversmes tēvu un māšu⁵ – valsts dibinātāju un Satversmes autoru (tostarp arī A. Berga) – ieguldījums Latvijas konstitucionālo tiesību zinātnes attīstībā – viņi ne vien uzrakstīja Satversmi, bet tās piemērošanas praksē un periodikā skaidroja Satversmes normu saturu un izpratni.⁶ Šobrīd situācija šajā ziņā ir krietni mainījusies, jo Latvijas valsts un Satversmes simtgades bija iemesls attiecīgo robu aizpildīšanai. Te īpaši izceļama izcilā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāde “Satversme 100+” un muzeja speciālistu ieguldījums Satversmes vēstures popularizēšanā.⁷ Savukārt “Rīgas Laika” lasītājiem pieejams lielisks vēsturnieka Kārļa Sila pētījums par A. Berga attiecībām ar demokrātiju un Satversmes pilnveidi.⁸

Caurlūkojot Valsts prezidenta runu birumu Satversmes simtgadē, var redzēt, ka A. Bergs ir minēts bieži. Satversmes sapulces sasaukšanas simtgadē A. Bergs piesaukts kā viens no lielajiem demokrātiem, kas veidojuši Latviju kā demokrātisku republiku un tiesisku valsti.⁹ Satversmes simtgades pasākumā Saeimā tika atgādināts A. Berga teiktais, ka tieši parlamentārisms ir Latvijai piemērota un vajadzīga valdīšanas forma.¹⁰ Līdzīgi Valsts prezidenta institūcijas simtgadē A. Bergs izcelts kā viens no valsts pamatu licējiem, kas sarunājas cauri laikiem ar nākamajām paaudzēm Satversmes vārdos un idejās.¹¹ No šādām referencēm svinīgās ceremonijās izriet loģisks secinājums, ka A. Berga dzīves gājumam un veikumam vajadzētu būt plaši zināmam un atpazīstamam. Lai gan šajā ziņā ir paveikts daudz un A. Bergam veicies kā ar vēsturnieku, tā arī juristu uzmanību, nevarētu teikt, ka viņš būtu tikpat pašsaprotami zināms un pazīstams, cik pašsaprotami ir viņu piesaukt vārdā, runājot par Latvijas valsts dibinātājiem.

Šā raksta mērķis ir sniegt ieskatu A. Berga politiskās dzīves gājumā un viņa nozīmīgākajos tiesībpolitiskajos sasniegumos. Šajā ietvarā noteikti izceļami un detalizētāk aplūkojami četri darbības virzieni – darbs iekšlietu ministra amatā Kārļa Ulmaņa trešajā pagaidu valdībā un pirmajā Satversmes sapulces laika Ministru kabinetā (1919–1921), darbs Satversmes komisijā un Satversmes sapulces debatēs pie Satversmes izstrādāšanas (1920–1922), aizrautība ar Satversmes neiešanu un dažādu konstitucionālās reformas priekšlikumu ģenerēšana (1922–1934) un visbeidzot – atvērtība konstitucionālajām inovācijām Satversmes tapšanas un piemērošanas praksē (1922–1934). Šādos blokos arī rakstā tiks strukturēts pārskats par A. Berga mūža devumu Latvijai, pirms tam sniedzot arī nelielu politiskās darbības kopsavilkumu.¹²

Politiskās dzīves gājums

Kārļa Kristapa Arveda Berga (13.09.1875.–19.12.1941.) biogrāfijas galvenie pieturas fakti detalizēti izvērsti profesora Ērika Jēkabsona sagatavotajā enciklopēdijas šķirklī.¹³ Ē. Jēkabsons arīdzan uzsvēris, ka A. Bergs ir “viens no redzamākajiem un nozīmīgākajiem Latvijas Republikas parlamentārā posma politiķiem un valstsvīriem”.¹⁴ Biogrāfijas fakti izvērsti arī vairākās Ē. Jēkabsona, Dr. Valtera Ščerbinska un Dr. Ginta Zelmeņa gatavotajās enciklopēdiskajās vārdnīcās.¹⁵

Ceļu jurisprudencē A. Bergs sācis, jurista izglītību iegūstot Tērbatas Universitātē no 1894. gada līdz 1898. gadam. No 1898. gada līdz 1900. gadam kā jaunākais ties­amatu kandidāts stažējies Pēterburgas apgabaltiesā un Tiesu palātā. Pēc atgriešanās Rīgā no 1901. gada – zvērināta advokāta palīgs, no 1904. gada – zvērināts advokāts. Aktīvi darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, bijis vairāku laikrakstu redaktors un aktīvs publicists.¹⁶ 1905. gadā dibinājis Latviešu demokrātisko partiju, piedāvājot liberālu konstitucionālās attīstības alternatīvu Rīgas pilsoniskajām latviešu aprindām.¹⁷

Pirmā pasaules kara gados A. Bergs iesaistījies Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas darbā, kopā ar Jāni Čaksti bijuši komitejas priekšsēdētāja Viļa Olava biedri.¹⁸ Tāpat A. Bergs ir ļoti aktīvs Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes organizēšanā un tās darbā.¹⁹ Ceļā uz Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanu A. Bergs orientējās uz sabiedrotajiem – Apvienoto Karalisti un Franciju.²⁰ Latviešu Pagaidu Nacionālajā padomē A. Bergs tika ievēlēts tās Ārlietu komisijas un Satversmes projekta izstrādāšanas komisijas sastāvā.²¹ Latvijas idejas propagandēšanai A. Bergs sagatavoja brošūru “Latvijas starptautiskais stāvoklis”, kuru izdeva latviešu, vācu, franču un angļu valodā, kā arī brošūru “Latviešu pārdomas par nākotni” vācu valodā.²² Mazliet vēlāk A. Bergs publicēja arī apcerējumu par Latvijas un Krievijas attiecībām, lai Parīzes miera konferences norisēs popularizētu Latvijas neatkarības ideju.²³

Latvijas Republikas proklamēšanai bija nepieciešama Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes vienošanās ar Rīgā esošajiem politiķiem, kas veidoja t.s. Demokrātisko bloku. K. Ulmanis un Miķelis Valters bija gatavi uzņemties atbildību par valsts proklamēšanu un valdības darbā iesaistīt arī sociāldemokrātus un citas kreisās partijas. Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes politiķi šajā ziņā bija neizlēmīgāki un vēlējās nogaidīt.²⁴ Ja tiktu veidota valdība ar vadošo Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes dalībnieku piedalīšanos, A. Bergs tika apsvērts kā iespējamais ārlietu ministra amata kandidāts.²⁵ Arī paliekot opozīcijā K. Ulmaņa ceļam uz valsts proklamēšanu, A. Bergs jo­projām tika apsvērts kā ārlietu ministrs (Zigfrīdam Annai Meierovicam tiekot vērtētam kā iespējamam finanšu ministram).²⁶ Šodien grūti iedomāties, ka pirmais ārlietu ministrs būtu varējis nebūt Z.A. Meierovics. Pret vienošanos ar K. Ulmani un kreisajām partijām kategoriski bija Voldemārs Zamuels, kuru atbalstīja arī A. Bergs (lai gan viņš bija vairāk gatavs kompromisam).²⁷ Viņu galvenais arguments bija, ka Latviešu Pagaidu Nacionālā padome jau ir proklamējusi Latvijas neatkarību un panākusi tās atzīšanu de facto, līdz ar to jaunas organizācijas veidošana nav nepieciešama. Tāpat Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes vadība orientējās uz sabiedrotajiem, un viņus piesardzīgus darīja M. Valtera un sociāldemokrātu taktiskā sadarbība ar Vāciju. Var arī pieļaut, ka jaunas organizācijas dibināšana bija nepieciešama K. Ulmanim, lai varētu pretendēt uz ministru prezidenta posteni. Ja valsts veidošana paliktu Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes pārziņā, vadošā loma drīzāk būtu padomes priekšsēdētājam V. Zamuelam vai tās Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Jānim Goldmanim. V. Zamuels un A. Bergs atteicās piedalīties Latvijas Tautas padomes dibināšanā un Latvijas Republikas proklamēšanā, 1918. gada 17. novembrī aizejot no Latvijas Tautas padomes dibināšanas sanāksmes.²⁸ Nacionālajā teātrī, kad tika proklamēta Latvijas Republika, viņš gan bija klātesošs – bet attālās skatītāju vietās.²⁹

A. Bergs tomēr nepalika malā un iesaistījās jaunās valsts veidošanā. Pagaidu valdība viņu 1918. gada 19. decembrī iecēla par Tiesu palātas priekšsēdētāju, un šajā amatā viņš palika līdz 1919. gada 12. decembrim, kad viņu atbrīvoja no amata saistībā ar kļūšanu par iekšlietu ministru K. Ulmaņa pagaidu valdībā.³⁰ Iekšlietu ministra amatu A. Bergs saglabāja arī K. Ulmaņa Ministru kabinetā, kas tika izveidots pēc Satversmes sapulces sanākšanas, vienlaikus esot ievēlētam par Satversmes sapulces locekli. Lielāko daļu no Tiesu palātas priekšsēdētāja amata laika A.