Aizvien biežāk no kolēģiem un līdzcilvēkiem dzirdu, ka straujajā darba nedēļā paliek maz laika sev, sava fiziskā un garīgā ķermeņa labsajūtas uzlabošanai, ka bieži pēc saspringtas darba dienas virsū gāžas trauksme, jo visu, ko vēlas, nevar paspēt. Tās ir tehnoloģiju laikmeta sekas, bet lasīšana ir tieši pretējais – tā nomierina ķermeni un prātu un liek aizmirst par ekrānos ātri slīdošo virspusējo informāciju, kura tikai kairina un uzbudina mūsu smadzenes.
Arī mani ik pa laikam pārņem šādas sajūtas, bet man liekas, ka šobrīd esmu atradusi vidusceļu, pa kuru kā cirka akrobāts cenšos iet un noturēties. Lasu kaut 15 minūtes dienā – vai nu agrā rīta stundā, vai īsi pirms gulētiešanas, un dziedu – tā pabarojot savu garīgo ķermeni ar minimālu piepūli, lai fiziskais ķermenis atslābtu un spētu izturēt ikdienas skrējienu.
Pie lasīšanas aktīvi atgriezos kovidlaikā, kad fiziskā ceļošana mums visiem tika liegta. Atvēru grāmatu un devos ceļojumā uz Franciju, uz maziem Provansas ciematiņiem, kur kāds angļu pāris, pārcēlies uz dzīvi, centās veikt remontu savās jaunajās mājās – iepazīstot atturīgo franču dabu, lēno darba tempu, naidīgo kaimiņu, bet priecājoties par dabas skaistumu, vīnogu ražu un Liberonu kalnu takām. Grāmatas iedvesmota, šīs takas izstaigāju arī dzīvē. Un ieguvu jaunu ieradumu – pirms ceļojuma lasīt nevis ceļvežus, bet daiļliteratūras darbu, kurā darbība notiek šai vietā. Piemēram, iesaku izlasīt Kristīnas Hārmelas romānu “Vīndara sieva”, ja plānojat apmeklēt Šampaņas reģionu Francijā.
Viena no manām pēdējā laika atklātajām sajūtām – man vieglāk ir lasīt, ja fonā skan klasiskā mūzika klavieru izpildījumā. Viegla un caurspīdīga, tāda, kura nenozog uzmanību, bet palīdz noklusināt fonu, kas novērš domas no lasīšanas. It sevišķi, ja lasīšanas laiks ir tikai vakaros, bet vēl nav tik vēls, lai mājinieki jau būtu devušies pie miera.
Bet ko vēl dod lasīšana, ja ceļot ar grāmatas starpniecību nav jūsu aktualitāte?
Kā norāda dažādi ārsti un liecina pētījumi, lasīšana var ne tikai aizkavēt dažādus procesus, piemēram, demenci, bet arī spēj sniegt psihoemocionālu atbalstu, attīsta empātiju un palīdz arī citādi. Psihiatre un medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa norāda, ka lasīšana palīdz smadzenēm lēnāk novecot, jo vingrina dažādas to daļas. Mēs paņemam grāmatu, iekāpjam mīkstā dīvānā, atveram lapu un, malkojot gardu tēju, piedzīvojam emocijas, kuras reālajā dzīvē, iespējams, apdraudētu mūsu dzīvību, veselību. Mēs redzam grāmatas varoņu krīzes, līdzcilvēku bailes, sāpes, situācijas nenovēršamību, bet, lai arī esam pašā situācijas epicentrā, tomēr neesam savas dzīves krīzē. Caur rakstīto piedzīvojam arī to, ko ceram, ka dzīvē nenāksies redzēt, sajust, un līdz ar to iemācāmies cienīt un novērtēt to, kas mums ir dots. Iemācāmies arī sajūtu līmenī reaģēt uz citu sāpēm, neveiksmēm, jo esam lasījuši, kā jūtas cilvēks šādā situācijā, kaut paši, iespējams, šādas sajūtas neesam savā dzīvē piedzīvojuši. Kā jūtas kolēģis, kurš uzdevumu izpildē izdedzis un kuram uzmācas trauksme, kā jūtas bērns, kuram izrādās ir obsesīvi kompulsīvi traucējumi, bet pieaugušais domā, ka sastapis kārtējo dīvaini. Lasot grāmatas, es sastopu šos kolēģus, bērnus, un tas bagātina manu pasaules uztveri, attīsta manas empātijas spējas, sniedzot man iespēju, kādam būt par atbalstu.
Lasīšana mazina ne tikai trauksmi, māca koncentrēties būt šeit un tagad, bet arī attīsta lasītāja spriestspēju, paplašina vārdu krājumu, māca analītisko domāšanu, kritisku attieksmi pret manipulācijām ar nepatiesām ziņām, attīsta radošo domāšanu. Tas viss mani bagātina arī kā juristi. Lasot tu atgūsti kontroli pār savu laiku.
Vecākus es aicinu atrast laiku un spēku pēc spraigās darba dienas pabūt kopā ar bērniem, iedot viņiem grāmatiņas, kas raisa interesi, ņemt un šķirstīt to un aicinu lasīt priekšā bērniem, tā attīstot bērnu domāšanu, vārdu krājumu un jūtu pasauli. Bet vispirms aicinu lasīt pašus vecākus, lai bērni redz, ka tā ir normāla ikdienas aktivitāte. Jo mēs esam piemērs saviem bērniem, mūsu rīcība noteiks, vai mūsu mazbērniem tas tiks rādīts. Lasīšana un fiziskas grāmatas turēšana rokās ir ieradums, un to tāpat kā jebkuru citu ieradumu nevar iemācīties vienā dienā. Mazam bērnam ieradumus iemāca vecāki, pieaugušajam ir dota iespēja apzināti tos veidot.
Kāpēc bērniem ir tik svarīgi labi lasīt? Jo lasīšana ir gandrīz visu mācību priekšmetu pamatā. Lai uzzinātu, kas uzdevumā jāpilda, tas vispirms ir jāizlasa un tad tas ir jāsaprot. Diemžēl bērni, kas slikti lasa, piemēram, matemātikas teksta uzdevumu var tikai izlasīt, bet bieži pietrūkst spējas arī saprast izlasīto. Tas saistīts ar cilvēka atmiņu – ja īstermiņa atmiņa nav trenēta, tad tā visu savu potenciālu novirza teksta lasīšanai, bet trenēta atmiņa to dara automātiski, dodot iespēju domāšanas potenciālu novirzīt izlasītā saprašanai.
Šīs spējas paliek arvien apdraudētākas, jo priekšplānā iznākušas digitālās tehnoloģijas, kas radītas, lai palīdzētu uzlabot mūsu darbu, bet tās palīdzību var sniegt tikai tādam cilvēkam, kuram ir spēja spriest pašam, kuram ir plašs vārdu krājums, kuram ir analītiskā domāšana, citādi tās rada citu efektu – pastiprina cilvēka trūkumus. Kaut vai tik vienkārši kā mākslīgā intelekta rīkiem uzdoto jautājumu atbildes pieņemot par absolūto patiesību bez papildu informācijas iegūšanas, analīzes.
Lai gan Latvijā bērnu un jauniešu lasītprasme, pasaules mērogā skatoties, ir tuva vidējam rādītājam, OECD publicētie dati norāda, ka Latvijas mērogā tā sasniegusi pēdējo 20 gadu laikā zemāko punktu. Aptuveni ceturtā daļa skolēnu, lasot vienkāršu uzdevumu, neizprot tā jēgu, kas nozīmē, ka ir apgrūtināta mācību vielas apguve visos priekšmetos, kas galu galā noved pie apgrūtinātas karjeras veidošana nākotnē.
Biedrības “Laiks Lasīt” dibinātāja sporta zālē sastapa vīrieti, kurš sportoja uz trenažiera un lasīja grāmatu. Uz jautājumu “Kāpēc lasa grāmatas?” viņa atbilde bija: “Es lasu grāmatas, lai nebūtu jālasa pudeles!” Kā pateikt vēl kodolīgāk?!
Kāpēc dažreiz tik ļoti rūpējamies par savu ārieni, ejam uz sporta zāli ik dienu, bet aizmirstam, ka jārūpējas arī par savām smadzenēm, par savu intelektuālo attīstību. Kāpēc bicepsa treniņš ir norma, bet smadzeņu treniņam – vienmēr ir atruna – tam man nepietiek laika.
Smadzeņu pētījumi liecina, ka lasošajiem ir lielāks daudzums pelēkās vielas pieres un deniņu daivas daļā – šīs daļas atbild par analīzi, problēmu risināšanu, emocionālo inteliģenci, atmiņu, uzmanības trenēšanu. Lasīšana ir vienkārši jāiekļauj ikdienas grafikā tāpat kā sporta zāles apmeklējums. Pietiek vien ar dažām lapām dienā, nepieciešams apzināti pieņemt lēmumu piešķirt laiku lasīšanai. Viens veids, kā sevi disciplinēt, ir pievienoties kādam grāmatu klubam, jo tad tu brīvprātīgi sev apsoli, ka izlasīsi grāmatu klubā kopā lasāmo grāmatu un būs vēl arī iespēja pārrunāt tur piedzīvoto ar citiem, kas rada patīkama gandarījuma un piederības sajūtu.
Draudzenes aicināta lasīt un iegūt jaunas grāmatu draudzības, es no 2022. gada janvāra esmu patstāvīga grāmatu kluba biedre. Esmu grāmatu vakaros satikusi tik daudz brīnišķīgus grāmatu lasītāju, autorus, tulkotājus, redaktorus, ilustratorus, izdevējus un šī gada rudenī pat esmu kļuvusi par vēl viena grāmatu kluba biedri. #LaiksLasīt grāmatu klubā, klausoties grāmatu draugu diskusijas, esmu sapratusi, ka laikā, kad biju pusaudze un neko daudz nelasīju, jo tad bija jāmācās spēlēt gammas un gremdēt bumbu, esmu izlaidusi klasisko literatūru. Tad nu no šī gada rudens esmu arī #LaiksLasīt grāmatu kluba “Klasika” biedre.
Kustība #LaiksLasīt akcentē, ka lasīšana ir sabiedrības ikdienas daļa – nevis elitāra nodarbe, bet dzīvesveids. Tām nav jābūt stundām, tas var būt tikai mirklis, trīs pieturas tramvajā vai vilcienā, gaidot bērnu no dejošanas mēģinājuma vai pie tasītes kafijas lietainā dienā kafejnīcā.
#LaiksLasīt vēstneši ir palīdzējušas skolās jauniešiem izveidot savus pirmos grāmatu klubus, regulāri dodas uz bibliotēkām visā Latvijā, lai iedegtu lasītājā lasīšanas degsmi un drosmi ar to dalīties tālāk, kā arī dodas pie uzņēmumiem, kuriem ir savs grāmatu klubs vai kuri tādus grib izveidot, stāstot par lasīšanas un rakstīšanas ieradumiem, savām grāmatām. Droši uzrunā #LaiksLasīt, ja tev tas ir aktuāli, ja redzi, kā vari mums palīdzēt, vai gribi veidot sadarbību.
Mēs vēlamies normalizēt lasīšanu, mēs vēlamies, lai cilvēki meklē savus žurnālus un grāmatas, autorus, savus grāmatu draugus, savus grāmatu klubus, grāmatu podkāstus, savas bibliotēkas. Mēs uzsveram, ka cilvēku nevar vērtēt pēc tā, kādas grāmatas viņš lasa, jo katram ir savs lasīšanas ceļš un tas nenosaka viņa vērtību sabiedrībā. Nenosodi! Mēs visi vēlamies, lai Latvijas sabiedrība ir kritiski domājoša, gudra un empātiska.
Statistikas dati liecina, ka valstis, kurās ir augsti attīstīta lasīšanas kultūra, ir bagātākas, inovatīvākas un iedzīvotāji ir laimīgāki, tauta ir saliedētāka.
Bet pats svarīgākais lasot ir atcerēties, ka tas ir par prieku, mieru, bez noteikta laika, noteiktu lapaspušu skaita dienā, bez sacensības, to visu mēs atstājam saviem digitālajiem rīkiem – soļu mērīšanu, termiņu ievērošanu, apstrādāto dokumentu skaitu, sociālo mediju like skaitu.
Kā raksta lieliskais Karloss Ruiss Safons: “Grāmatas ir spogulis: tajās tu redzi tikai to, kas tevī jau ir.”
Ieguldi sevī!