Jebkuras tiesvedības svarīga sastāvdaļa ir pierādījumi. Civilprocesa likuma kārtībā izskatāmie civiltiesiskie strīdi paredz pušu sacīkstes principu, proti, ka pusei pašai ir jāiesniedz pierādījumi par apstākļiem, kurus tā apgalvo. Taču mēdz gadīties, ka šādus pierādījumus puse pati iegūt nevar vai ir nepieciešama ātra rīcība pierādījumu aizsardzībai no to zušanas, tāpēc Civilprocesa likums paredz vairākus mehānismus šo tiesību nodrošināšanai. Taču praksē novēroti gadījumi, kad situācijai nekorekti tiek piemēroti divi dažādi institūti – pierādījumu nodrošināšana un pierādījumu pieprasīšana. Tā kā aizvien aktuālāks kļūst jautājums par tiesisku strīdu risināšanu starp dzīvokļu īpašniekiem vai dzīvokļu kopību un dzīvokļa īpašnieku, redzams, ka šie divi institūti var radīt neskaidrības to praktiskā pielietojumā. Raksta mērķis ir norādīt uz šo abu institūtu nošķiršanu un korektu pielietojumu atbilstoši Civilprocesa likuma mērķiem.
Tiesiskais regulējums
Civilprocesa likuma1 93. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus, pusei pašai iesniedzot pierādījumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes