ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pierādījumu iesniegšanas un pārliecināšanas pienākums un pierādījumu nepietiekamība

Pierādīšanas jautājumi jāsalāgo ar Administratīvā procesa būtību, kas administratīvajai tiesai – iepretim civilās jurisdikcijas tiesai – tiesvedībā paredz aktīvu lomu un ka procesa vadmotīvs ir objektīvās izmeklēšanas princips.

Profesors Vaness Vandenbise (Wannes Vandenbussche) izsaka tēzi, ka deliktiesiskās attiecībās pierādīšanas nepietiekamība nav nejaušība, bet gan atspoguļo strukturālu problēmu.² Viņš piedāvā trīs pierādījumu nepietiekamības veidus, kuros būtu attaisnojami, ka tiesa iejaucas, lai nodrošinātu taisnīguma intereses. Pirmais veids ir informācijas asimetrija, proti, situācija, ka kādus pierādījumus, kas nepieciešami, lai nodibinātu argumenta faktisko bāzi, tur otra puse vai kāda cita persona.³ Otrais veids ir neiespējamība iegūt pierādījumus, proti, situācija, ka, lai gan vispārīgi pierādījumus iegūt varētu, konkrētajā kontekstā vai lietas apstākļos tos no pusēm neatkarīgu iemeslu dēļ nav iespējams iegūt.⁴ Trešais veids ir nenoteiktība, kas izriet no apstākļiem, kas liedz iegūt ticamus pierādījumus.⁵ Aplūkojot vairāku Eiropas valstu augstāko tiesu praksi, V. Vandenbise secina, ka tiesas pierādīšanas nepietiekamību risina dažādi un bieži izšķirošas ir nianses konkrētās jurisdikcijas pierādīšanas noteikumos. Viens no ierastākajiem paņēmieniem ir pierādīšanas standarta pavājināšana.⁶

Šādu paņēmienu pielietošanas doktrinālo pamatu var rast kontinentālās Eiropas modelī, kas pieskaņots pierādījumu brīvas novērtēšanas principam⁷ un tādēļ ļauj tiesai salīdzinoši brīvi organizēt to, kā norit pierādīšanas process. Šī brīvība, kā apliecina, piemēram, Šveices Federālās Augstākās tiesas judikatūra,⁸ neliedz arī konkrētāk nodefinēt pierādīšanas pienākuma prasības, pierādīšanas standartus un to, kā tiesa pārvalda pierādīšanas procesu. Kā apliecina minētās tiesas prakse, šim aspektam ir nozīme, arī apsverot to, kā risināma pierādījumu nepietiekamības problēma, proti, vai var būt situācijas, kurās pierādījumu nepietiekamība ir attaisnojama kādai pusei par labu.⁹

Arī Administratīvā procesa likums, tāpat kā pārējie procesuālo tiesību likumi Latvijas tiesību sistēmā, paredz pierādījumu brīvas novērtēšanas principa modeli, kurā profesionāla tiesa, nevis zvērinātie ir faktu konstatētāji. Šajā modelī pierādīšanas procesa centrā ir tiesnesis un tādēļ uzsvars tiek likts uz tiesneša kompetenci un autoritāti.¹⁰ Proti, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154. panta pirmajai daļai tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības un vadoties “no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem”, tādējādi paredzot, ka pierādīšanas mērķis ir tiesas pārliecināšana par faktu esību vai vērtējumu saprātīgumu.

Lai gan pierādījumu nepietiekamība pēc tās būtības ir pierādīšanas standarta problēma, jo definējama kā argumenta faktiskās bāzes neatbilstība mērauklai, to, kādai jābūt tiesas attieksmei pret šo neatbilstību un tādēļ tiesvedības rezultātam, regulē pierādīšanas pienākums. Teorijā¹¹ pierādīšanas pienākumu ierasts sadalīt divās tā šķautnēs, kas ir noderīgas šajā ziņā: pierādījumu iesniegšanas pienākumā un pārliecināšanas pienākumā.