2025. gada 8. februārī Baltijas valstu elektroenerģijas sistēmas tika neatgriezeniski atvienotas no Krievijas sinhronās zonas IPS/UPS,1 bet nākamajā dienā, pēc sekmīgas izolētās darbības programmas izpildes, Baltijas valstis tika pievienotas kontinentālās Eiropas sinhronajai zonai. Savukārt 2025. gada 25. novembrī tika pabeigta arī juridiskā sinhronizācija – Baltijas pārvades sistēmas operatori (turpmāk – PSO) kļuva par pilntiesīgiem Eiropas sinhronās zonas dalībniekiem. Rakstā aplūkots, kā Baltijas valstis izveidoja juridisko pamatu sinhronizācijai, kādi izaicinājumi bija jāpārvar un kā nodrošināt sistēmas stabilu darbību nākotnē.
Viss šis sinhronizācijas process bija ne tikai tehnisks, bet arī juridisks un institucionāls transformācijas projekts gandrīz divdesmit gadu garumā, kas izbeidza strukturālo atkarību no Krievijas energosistēmas, nodrošināja Baltijas valstu pilnu atbilstību Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību telpai un radikāli pārveidoja mūsu reģiona energodrošības modeli. Projekts vienlaikus ir daļa no plašākas Eiropas enerģētikas drošības stratēģijas un stratēģiski nozīmīgākais infrastruktūras projekts Baltijas reģionā kopš neatkarības atjaunošanas.2
Sākotnējā Baltijas elektroenerģijas tirgu integrācija ES telpā bija pakāpeniska, taču pēc 2019. gada un īpaši pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tā ieguva izteiktu drošības dimensiju, paātrinot sinhronizācijas termiņus un nosakot nepieciešamību sagatavot arī ārkārtas pieslēguma scenāriju gadījumam, ja Krievija veiktu vienpusēju atslēgšanu no IPS/UPS.
Sinhronizācijas iznākumu iespējams vērtēt visās piecās Eiropas Enerģētikas savienības dimensijās – energoapgādes drošumā, tirgus integrācijā, energoefektivitātē, dekarbonizācijā un konkurētspējā. Vienlaikus tai ir arī politiska un simboliska nozīme, kas saistīta ar Baltijas valstu neatkarības pilnīgu nostiprināšanu.
Tagad, kad sinhronizācija ir pabeigta, ir svarīgi izvērtēt tās nozīmi un sekas, kas iezīmē jaunu posmu, kurā īpaša uzmanība jāpievērš tiesiskajam regulējumam, tirgus izmaiņām, drošības riskiem un nepieciešamajām investīcijām sistēmas noturībai. Rakstā aplūkots, kā Baltijas valstis izveidoja juridisko pamatu sinhronizācijai, kādi izaicinājumi bija jāpārvar un kā nodrošināt sistēmas stabilu darbību nākotnē.
Sinhronizācijas tiesiskā arhitektūra
Baltijas sinhronizācijas politiskā un institucionālā attīstība
Baltijas valstu stratēģiskā virzība prom no IPS/UPS sākās 2007. gadā 11. jūnijā pēc Baltijas valstu ministru prezidentu noslēgtā Komunikē (Communique) par pakāpenisku Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus integrēšanu Eiropas tirgū.3 Šis politiskais lēmums radīja priekšnosacījumus Baltijas elektroenerģijas sistēmu nākotnes sinhronam darbam ar kontinentālās Eiropas valstu energosistēmām.
Turpmākajos gados integrācija noritēja salīdzinoši pakāpeniski un ārēji mazāk pamanāmi: tika pārņemti ES tiesību akti elektroenerģijas tirgus jomā, veikti dažādu veidu tehniskie un ekonomiskie pētījumi, kā arī notika Baltijas tirgu integrācija reģionālajā Nord Pool elektroenerģijas biržā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes