Šis būs stāsts par to, kā lasīšana aizveda mani līdz rakstīšanai un kāda bijusi manas pirmās profesijas loma manā jaunajā dzīvē, jo pēc desmit gadu pieredzes juristes darbā es šo profesiju pametu. Šis būs arī stāsts par to, kā ieklausīties sevī un uzdrīkstēties mainīt savu dzīvi, pat ja reiz ar lepnumu varēju teikt: “Esmu juriste!”
Vidusskolas 12. klasē ikvienam skolēnam pienāk brīdis, kad atbildīgi jāizvēlas, kas būs viņa profesija. Kāds skolu vairs nevēlas redzēt un alkst sākt jebkādas darba gaitas, cits vaiga sviedros pūlas iekļūt izvēlētajā augstskolā, jo jau no bērna kājas zinājis, kas vēlas būt, tikmēr vairums gudro un prāto, kas gan būs tā viņa īstā profesija – pilda visādus testus un uzklausa viedokļus, bet tā arī līdz absolūti skaidrai izvēlei nenokļūst. Es piederēju pēdējai grupai.
Vēlējos būt gan ginekoloģe, gan ķīmiķe, gan ģeogrāfe, gan ekonomiste, gan policiste, pat pētniece un žurnāliste. Saraksts bija garš. Taču izvēlējos kļūt par juristi. Mana loģika bija šāda: ja reiz nezinu, kas vēlos būt, tiesību pārzināšana un likumu izpratne netraucēs nākotnē darīt to, ko vēlēšos, ja gadījumā jurista darbs nepatiks. Astoņpadsmitgadīgajai Zanei bija taisnība – pēc desmit gadu pieredzes juristes amatā es šo profesiju pametu. Tas, ko daru šodien – es rakstu un runāju. Šobrīd esmu deviņu romānu, vienas bērnu grāmatas, viena autobiogrāfiskā darba un viena TV seriāla “Praktiskā kokvilna” scenārija autore, vadu nodarbības skolēniem programmā “Latvijas skolas soma”, kā arī esmu biedrības “Laiks lasīt” valdes locekle. Šis būs stāsts, kā lasīšana aizveda mani līdz rakstīšanai un kāda bijusi manas pirmās profesijas loma manā jaunajā dzīvē.
Jau pirmajā mācību nedēļā Latvijas Universitātē es iemīlēju jurisprudenci. Pat tiesību teoriju, par kuru, pirmajā kursā klausoties, nevarēju saprast, vai nodarbība patiešām notiek latviešu valodā – it kā visus vārdus atpazinu, bet neko no dzirdētā nesapratu. Atceros, ka pasniedzēja teica: “Jūs lasīsiet materiālus un domāsiet, ka neko nesaprotat. Turpiniet lasīt! Pienāks brīdis, kad viss izlasītais sāks kļūt loģisks.” Un tā arī notika. Sajūta bija fantastiska, kad informācija beidzot sāka kļūt saprotama. Šo padomu izmantoju vēl šodien, cenšoties iemācīties kaut ko jaunu.
Katra jauna diena mācību solā man iemācīja par pasauli daudz jauna, un es uzsūcu šīs zināšanas kā sūklis. Diezgan drīz uzsāku pirmos ar profesiju saistītos darbus. Man ļoti paveicās – strādāju patīkamos kolektīvos, ar daudzveidīgiem darba pienākumiem, un man ļoti patika piektie datumi, kad izmaksāja algu. Par to vairāk man patika prestižs, kas nāca līdzi šai profesijai, lepnums, ar kādu varēju teikt: “Esmu juriste!” Un tomēr – es nejutos savā vietā.
Man patika apgūt zināšanas par tiesībām, tomēr šīs zināšanas neizmantoju darbā. Mainīju darbavietas, bet visur mani atrada iekšēja neapmierinātība. Turklāt juristes amata pienākumi man allaž sagādāja milzīgu stresu, jo atkal un atkal pārcilāju prātā katru mazāko niansi – vai neko neesmu palaidusi garām, vai neesmu kļūdījusies un kaut ko sajaukusi?
Vienā no reizēm, kad atnācu mājās, pārnervozējusies un pārstresojusies, paņēmu no draudzenes kādu tobrīd ļoti populāru vieglās literatūras romānu. Es nebiju čakla grāmatu lasītāja. Daiļliteratūru pēdējo reizi lasīju vidusskolā un arī tad nelabprāt. Turklāt skolas obligātajā literatūrā iekļautie darbi nebija no tiem, ko mēdz dēvēt par vieglu vai izklaidējošu lasāmvielu. Tāpēc pat nenojautu, ka grāmatas var būt vienlaikus gan muļķīgas un naivas, gan aizraujošas. Tā es iegrimu grāmatas pasaulē un atklāju sev ko jaunu – lasīšana nomierina, lasīšana ļauj aizmirst par pārdzīvojumiem, lasīšana paver durvis uz pasaulēm, kurās problēmas atrisinās visdīvainākajos veidos. Pabeigusi lasīt, nodomāju, ka tik muļķīgu grāmatu nekad dzīvē neesmu lasījusi, un vienlaikus prasījās vēl. Un, pats interesantākais, man pašai sagribējās uzrakstīt kaut ko tikpat izklaidējošu. Lasot varēju uzkavēties svešā pasaulē vien dažas stundas, bet rakstot šī pasaule pieder man vienmēr!
Tā es pirmo reizi sāku rakstīt, mērķtiecīgi cenšoties sacerēt izklaidējošu romānu. Mans mērķis nebija radīt darbu, kuru liks slavas zālē vai par kuru pasniegs balvas. Es vēlējos radīt atpūtu. Gribēju atpūsties un smaidīt, darot savu darbu, un vēlējos, lai lasītājam šī grāmata dotu mirkli atelpas no ikdienas dzīves, tāpat kā man šo atslodzi sniedza tālaika dižpārdoklis. Sāku rakstīt un atklāju, ka man bez piepūles birst vārdi uz lapas, stāsts sakārtojas galvā, rodas idejas, sajūtu tēlus, turklāt baudīju katru mirkli, kuru pavadīju rakstot, līdz kādā brīdī sāku raizēties: “Ko par mani padomās kolēģi vai kursabiedri, ja patiešām šādu nenopietnu literatūru izdošu?”, “Vai mani kāds vēl uztvers nopietni?” un citi līdzīgi jautājumi.
Es jutos laimīga rakstot, bet nelaimīga juristes darbā. Un tomēr mani šie jautājumi paralizēja pietiekami, lai tolaik iesākto romānu nepabeigtu un neizdotu. Nomainīju darbu, cerot, ka tas palīdzēs atgūt prieku par profesiju, un pārtraucu rakstīt. Savu pirmo grāmatu pabeidzu vien vairākus gadus vēlāk, kad pēc bērna piedzimšanas pametu profesiju pavisam.
Man ir visādi stāsti par to, kāpēc publicējos ar pseidonīmu “Nuts”, nevis īsto uzvārdu “Riekstiņa”, bet, ja esmu pavisam godīga, viens no svarīgākajiem iemesliem – man joprojām bija neērti rakstīt savus nenopietni asprātīgos stāstus, kā arī izdot romantiskas un erotiskas literatūras grāmatas, parakstoties ar savu īsto uzvārdu. Galu galā, biju cītīgi mācījusies un strādājusi, lai kļūtu par cienījamu juristi, bet tagad, laimi meklējot, sākusi rakstīt nenopietnus rakstudarbus.
Iespējams, daudzi man nepiekristu, bet domāju, ka literatūra nav slikta vai laba. Jā, ir nekvalitatīvi uzrakstītas grāmatas, ir grāmatas ar dziļāku jēgu, labākām mācībām, noderīgāku informāciju un citām kvalitātēm, taču arī izklaidējošajai literatūrai ir sava vieta būt, arī tā sniedz pa kādai svarīgai domai, atziņai vai dzīves mācībai. Turklāt māksla ir subjektīva – kas vienam šķitīs augstvērtīga literatūra, citam liksies slima suņa murgi; kas vienam – sekli ūdeņi, citam – vispiemērotākā vieta, lai mācītos peldēt.
Rakstot romantiskus attiecību romānus, juridiskās zināšanas man īpaši nenoder, stāsts tiek veidots par un ap tēla iekšējo pasauli, tajā nav vietas tiesībām, kas regulē fiziskās pasaules norises. Agrāk reizēm pat iesmaidīju par ironiju, ka mācījos par juristi, lai šīs zināšanas noderētu ikvienā darbā, kuru nākotnē izvēlētos, bet tagad daru ko tādu, kur universitātē iegūtās zināšanas nenoder itin nemaz.
Reiz, tiekoties ar lasītājiem, kāds manu grāmatu kvēls fans kaismīgi apgalvoja, ka mani romantiskie romāni atšķiras no citiem šā žanra darbiem ar viscaur jūtamu juristes domāšanu, tēli esot reālistiski, izanalizēti, notikumi īsti un neapstrīdami. Piemēram, ja jaunieši manā grāmatā laimē loterijā, tad es nepārlecu stāstā uz naudas tērēšanu, bet gan smalki aprakstu to, kā notiek laimesta izmaksa, kādi dokumenti jāparaksta un cik no laimesta jāsamaksā nodokļos, turklāt šādas “īstās” dzīves reālijas manos romānos bieži vada un ietekmē cilvēku dzīves tieši tāpat, kā tas notiek īstajā dzīvē.
Nekad nebiju par to tā domājusi. Es rakstu komēdijas un sadzīviskus, romantiskus romānus, kuriem piedienas daļa pārspīlējumu, kā arī lērums pārspriedumu par jūtām, tāpēc nebiju pati pamanījusi, ka mani varoņi atšķiras no citu autoru radītajiem. Kopš lasītājs man to norādīja, protams, vairs nevarēju neredzēt, ka viņam tik tiešām ir taisnība. Manos darbos no tiesas bieži ir aprakstītas tādas nianses, kādu citos nav, savukārt trūkst cita rakstura izvērstu aprakstu, piemēram, nemēdzu detalizēti atainot dabu.
Katram autoram ir sava dzīves bāze un bagāža, zināšanu kopums un veids, kā smadzenes analizē informāciju. Pieņemu, ja ārsts rakstītu romantisku romānu, tajā būtu daudz lielāks uzsvars uz anatomiju pāru attiecībās, savukārt es neizbēgami iekļauju to, kādas tiesiskās attiecības valda starp viņiem. Beigu beigās sanāk, ka jurists manī ir klātesošs arī rakstnieces profesijā. Mana jaunības intuīcija izrādījusies pareiza – jurists nav profesija ar slēgtiem rāmjiem, tas ir domāšanas instruments!