Ir grūti noticēt, ka vēl salīdzinoši nesen tiesu prakses publiska pieejamība bija problēma. Savulaik “Jurista Vārdā” ik nedēļu publicējām kādu nolēmumu ar tēzēm, un līdz zināmam tiesiskās sistēmas un domas brieduma brīdim tā bija ierasta prakse. Tagad tā ir pagātne, kurā noteikti negribētos atgriezties. Tiesu prakse kā tiesību avots pārliecinoši ir ieņēmusi un nostiprinājusi savas pozīcijas citu avotu vidū, bet vienlaikus gan šķiet, ka praktiskajā dzīvē tā kļūst par dziļāko un plašāko (nereti arī – vienīgo) avotu, no kura juristiem visvairāk gribas smelt.
Tiesu prakses plašā pieejamība likumsakarīgi arī veicina tempu un apjomu, kādā šis avots tiek izmantots. Piemēram, gan daudzās “Jurista Vārda” publikācijās, gan topošo juristu studiju procesā izstrādātajos darbos, kas redakcijai tiek iesniegti ikgadējā pētniecisko darbu konkursā, ir labi redzama izmantoto avotu proporcija un argumentācijas stūrakmeņi. Bieži vien tieši tiesu prakse un tās atziņas kļūst par autora galveno uzmanības centru un argumentu arsenālu, gandrīz vai novārtā atstājot citus tiesību avotus un zaudējot optimālo līdzsvaru to starpā.
Šīs tendences diezgan uzskatāmi ataino, kādu svaru juristi tai piešķir un kādu varu jautājuma izlemšanā faktiski iemieso tiesu prakse. Tādēļ arī aizvien ierastāka kļūst publiskā apspriešanās par tiesu nolēmumiem kā kopumu vai pat par konkrētiem gadījumiem, ja tie ar kaut ko piesaista plašāku uzmanību. Arī “Jurista Vārdā” stabili ir iedzīvojusies rubrika, kas veltīta tieši tiesu prakses komentāriem. Galvenokārt tajā nonāk tiesu prakses gadījumi, kuros jau ir spēkā esošs galīgais noregulējums. Tā ir ierasta uzvedības etiķete. Taču šajā “Jurista Vārda” izdevumā ir tas retais izņēmums, kad gala noregulējuma pašā strīdā vēl nav, bet komentāri jau tiek publicēti. Konkrēti runa ir par plašu sabiedrisko rezonansi ieguvušo Senāta spriedumu lietā Nr. SKA-170/2025 saistībā ar Konkurences padomes iespējām izmantot operatīvās darbības rezultātā tiesiski iegūtus pierādījumus, ko tai nodevusi cita institūcija.
Šis nolēmums ir pamanīts juridiskajā sabiedrībā, un arī tajā raisījis zināmu mulsumu, jo ir pavēris konceptuālus jautājumus, kas ir svarīgi ne tikai konkrētajā tiesvedībā, bet vispār. Paturot prātā tiesu prakses kā avota lomu un vietu tiesiskajā sistēmā, un jo īpaši, ja runa ir par Senāta nolēmumu, tieši uz šiem konceptuālajiem jautājumiem arī bija paredzēts fokusēties, taču ne visi, kas sākotnēji piekrita un vēlējās plašāk izteikties, tomēr dalījās savās pārdomās. Uzrunāto loks bija plašāks, bet žurnālā nonāca tie, kas iesūtīja savu viedokli, tostarp ar skatu no malas un no Eiropas Savienības tiesību piemērošanas perspektīvas.
Šis noteikti nav mēģinājums publiski izspriest konkrēto lietu, jo tas ir tikai pašas tiesas kompetencē. Tāpat šie komentāri nebūtu uzlūkojami kā centieni ietekmēt tiesu, jo tiesu, kura jau ir neatkarīga, profesionāla un argumentēta diskusija negatīvi ietekmēt nevar.