ŽURNĀLS No citas puses

Domāšana, lasīšana un rakstīšana ir trīs milzu vaļi, uz kuriem balstās visi mūsu iekšējā pasaulē norisošie procesi – idejas, kritika, iztēle, radošums, spriestspēja, apzinātība, loģika, vispārināšana u.c. Domāšana notiek ar valodas palīdzību, tātad ar vārdu palīdzību, kas mūsos savirknē izziņas elementus, veido jēdzienu ķēdes, slēdzienu konstrukcijas, radot unikālu, neaptveramu telpu, kurā nevienam nemanāmi un nepārtraukti norisinās komplicēts kognitīvs process.

Domāšanas un valodas attīstība ir abpusēja, proti, tās abas viena otru ietekmē – strukturē, pilnveido un attīsta. Attīstoties valodai (uzlabojot tās lietošanu, piedomājot pie savas runas, pie vārdu izvēles, audzējot vārdu krājumu, rūpējoties par runas labskanīgumu un precizitāti), mainās pats domāšanas process – cilvēks spēj analizēt, spriest, izdarīt loģiskus secinājumus, ātrāk un precīzāk noformulēt viedokli, argumentēt, pamatot, polemizēt, diskutēt utt. Jo efektīvāks domāšanas process, jo valoda izkoptāka – tā kļūst līdzīgi labi uzasinātam darbarīkam.

Raugoties no jurista profesijas viedokļa – valoda un prasme to precīzi pielietot ir veiksmīga darba pamats, jo jurisprudencē faktiski viss ir tikai lasīšana, rakstīšana un runa. Domājams, ka tieši šī iemesla dēļ vislielākais studentu atbirums augstskolās ir pirmajā mācību gadā, kad topošie juristi atskārst, cik ārkārtīgi daudz ir jālasa un jāraksta, turklāt tas būs jādara turpmāk visu atlikušo mūžu.

Droši vien, ka daudzi lasītāji atsauksies uz mākslīgo intelektu, kurš visu varot uzrakstīt mums priekšā, bet te uzreiz teikšu, ka tiesas zālē, kad juristam ir jāspēj zibenīgi reaģēt uz jebkuru situāciju, neapjukt, atbildēt uz jebkuru uzdoto jautājumu, nekavējoties oponēt, iebilst, izdarīt secinājumus, izteikt viedokļus saistībā ar iztiesājamo lietu, pa rokai nebūs mākslīgais intelekts un nāksies iztikt vien ar to, kas ir paša galvā.

Tieši šī mūsu iekšējā intelektuālā bagāža ir tas spēka centrs, kas ļaus labi darīt savu darbu un neapkaunot profesijas prestižu. Ne lielas ambīcijas, ne dārgs uzvalks, ne arīdzan jaunākais iPhone modelis ar maksas Chat GPT aplikāciju neizglābs juristu no neveiklas, sarežģītas vai mulsinošas situācijas, ja ikdienas un darba dzīve tikusi būvēta ciešā paļāvībā uz mākslīgo intelektu.

Tieši tāpēc mums ir jārūpējas par savu personīgo intelektu, inteliģences līmeni, iekšējām domāšanas norisēm, nepārtraukti jābagātina sava valoda un vārdu krājums. To izdarīt mēs varam tikai vienā veidā – lasot grāmatas. Nekā cita labāka un efektīvāka šajā pasaulē vienkārši nav. Arī mākslīgais intelekts kļūst tik vieds un erudīts, tikai pateicoties tam, ka tas mācās.

Un kā mācās mākslīgais intelekts? Vācot datus jeb lasot. Atbilde ir tik vienkārša. Mākslīgais intelekts neiegūst informāciju caur empīrisku pieredzi, bet gan visas savas zināšanas uzņem no datiem, respektīvi, no tā, kas jau ir ticis uzrakstīts. No cilvēku iegūtiem, savāktiem, apkopotiem datiem.

Neviļus rodas jautājums – tad kāpēc mūsdienu cilvēks tik vieglprātīgi atsakās no lasīšanas? Tas ir līdzīgi kā pēkšņi atteikties no ūdens vai gaisa. Piemēram, mēs varētu sākt elpot retāk. Cilvēki uzreiz teiktu – tas taču ir absurdi. Bet no kurienes tad radusies ideja, ka lasīt var retāk vai mazāk?

Tas ir līdzīgi. Pārstājot elpot, mūsu smadzenes netiek apgādātas ar skābekli pietiekamā daudzumā, kas raisa virkni fizioloģisku problēmu. Savukārt pārstājot lasīt (nereti dzirdēts, ka pēdējo reizi cilvēks grāmatu lasījis tikai skolā), ar laiku sarūk kritiskā domāšana un kognitīvās spējas kopumā, pieaug cilvēku ievainojamība caur to, ka viņi vienkārši vairs nespēj uztvert tekstu savā dzimtajā valodā (manā rīcībā nav datu par Latviju, bet piemēram, Austrijā grūtības ar rakstīta teksta uztveri esot 29 % pieaugušo). Tas savukārt padara cilvēkus vājus un manipulējamus, jo pazeminoties kritiskajai domāšanai, indivīds kļūst viegli vadāms, kontrolējams un padarāms par upuri.  

Grāmatas nelasošam cilvēkam neattīstās iztēle un radošums, kas ir vitāli nepieciešami komponenti jurista profesijā, jo tieši radoša pieeja palīdz atrisināt daudzas situācijas vislabākajā veidā. Iztēle un radošums ir tie, kas mūs aizved no divdimensionālās plaknes uz trīsdimensionālu telpu.

Pievēršoties savai personīgajai lasīšanas un rakstīšanas pieredzei, varu pastāstīt, ka lasīt iemācījos ļoti, ļoti agri. Tas bija apmēram trīs, četru gadu vecumā, kad vectēvs sāka mācīt man lasīt un rakstīt. Šajā mācību periodā pirmās grāmatas bija Dzidras Rinkules-Zemzares grāmata “Kā Ņauva meklēja draugu” un Alberta Kronenberga “Pieci kaķi”. Kad sāku iet pirmajā klasē, jau pratu tekoši lasīt un rakstīt.

Lasīšana man ir bijusi ļoti, ļoti svarīga kopš agras bērnības. Tajā laikā dzīvoju Ventspilī, kur biju lasītāja veselās trīs bibliotēkās. Atceros, ka pienāca brīdis, kad bērnu bibliotēkā biju izlasījusi pilnīgi visu, tad gāju tikai uz pieaugušajiem domātajām bibliotēkām. Zinu, ka tieši lasīšana un grāmatu pasaule ir dāvājusi man to lielo brīvības sajūtu, kas vienmēr manī mīt, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem, lai arī cik sarežģīti vai smagi tie būtu.

Skolā katra mācību gada sākumā klases audzinātāja mums lika uzrakstīt uz tādām speciālām kartītēm, par ko mēs vēlamies kļūt, kad izaugsim lieli. Atminos sevi rakstām, ka nākotnē būšu žurnāliste, tulce, rakstniece, dzejniece, bibliotekāre. Manas izvēles allaž bija saistītas ar valodu, ar lasīšanu un rakstīšanu. Tas vienmēr bija tāds sapnis no bērnības.

Jau agrā vecumā pati rakstīju dzejoļus, mazus stāstiņus, pasakas. Skolā ļoti labi rakstīju domrakstus un sacerējumus, reizēm tos skolotāja pat lasīja priekšā visai klasei, un man bija neērti. Taču vienlaikus jutu milzīgu prieku no tā, ka varu darboties ar tekstiem, ar vārdiem, sajūta bija brīnumaina. Atceros, ka dažus manus dzejoļus nopublicēja arī žurnālā “Zīlīte” un avīzē “Pionieris”.

Taču dzīvē notika vairāki traģiski pavērsieni, kuru dēļ nevarēju studēt to, kas mani interesēja, un sapnis par rakstniecību attālinājās. Astoņpadsmit gadu vecumā paliku viena pati deviņdesmito gadu epicentrā, un man bija jādomā ļoti racionāli, lai izdzīvotu.

Pilnīgi nejauši izlasīju darba sludinājumu, ka tiesā nepieciešams krievu–latviešu valodas tulks, aizgāju pieteikties un pēc valodas prasmju pārbaudes mani pieņēma darbā. Tas bija būtisks pagrieziena punkts manā dzīvē, jo, pateicoties šim darbam, man pavērās iespēja studēt Latvijas Policijas akadēmijā, kur ieguvu bakalaura grādu tiesību zinātnē. Pēc tam Rīgas Stradiņa universitātē ieguvu maģistra grādu, bet Latvijas Universitātē – doktora grādu krimināltiesībās.

Mans juridiskā darba stāžs dažādās specialitātēs un amatos kopumā ir divdesmit seši gadi. Šajā laikā ir bijis ārkārtīgi daudz jālasa un jāraksta. Esmu pateicīga šai milzīgajai pieredzei un uzkrātajām zināšanām, kas man palīdz ikdienas rakstniecībā.

Tūlīt būs gads, kopš esmu pilna laika rakstniece, jo izvēlējos sekot sirdsbalsij un padarīt rakstniecību par savu pamatnodarbošanos, lai tādā veidā piepildītu bērnības sapni. Par literatūras rakstīšanu sapņoju ilgi, un visus šos gadus tas bija dzīves caurviju motīvs, kas man ļāva uzturēt sevī radošo liesmu.

Atceros, ka pirms kādiem septiņiem astoņiem gadiem man jautāja, kas es būtu, ja varētu izvēlēties citu profesiju. Toreiz nešaubīgi atbildēju – rakstniece vai scenāriste. Atskārtu, ka bērnības sapnis joprojām ir dzīvs.

Internetā izlasīju par Literāro akadēmiju, uzzināju, ka tur var mācīties radošo rakstīšanu. Tajā brīdī biju uzsākusi studijas doktorantūrā, tāpēc domu par Literāro akadēmiju atliku maliņā. Doktorantūras studijas paņēma nepilnus četrus gadus manas dzīves, jo katru vakaru pēc pilnas slodzes darba, kā arī sestdienās un svētdienās studēju, rakstīju publikācijas un promocijas darbu. Kad darbs bija pabeigts, aizstāvēts un saņēmu doktora grādu, sapratu, ka manā dzīvē pēkšņi atbrīvojies milzīgs laika logs, un pirmais, ko izdarīju – pieteicos Literārajā akadēmijā. Tas bija gads, kad pasaulē sākās kovids.

Literārajā akadēmijā mācījos divus gadus prozas meistardarbnīcā un divus gadus dzejas meistardarbnīcā, tad arī sākās pirmās nopietnās stāstu publikācijas. Katru vakaru, atnākot mājās no darba, rakstīju stāstus, jo tēmu un ideju uzkrājies neizsmeļami daudz.

Mana degsme par literatūru, lasīšanu un rakstīšanu ir vainagojusies šobrīd jau ar diviem romāniem (“Herbārijs ar leduspuķēm”, “Demiurgs”) un trīs stāstu krājumiem (“Dadži”, “Sainis”, “Krīta apļi”).

Šogad gaidāms ceturtais stāstu krājums “Spoguļi” un dzejas krājums “Pilsētas putni”. Pašreiz strādāju pie sava nākamā romāna. Tā pamazām aizraušanās un hobijs ir pārtapis pamatdarbā, piešķirot dzīvei jaunu jēgu un dimensiju. Esmu ļoti laimīga un mudinu arī citus sekot saviem bērnības sapņiem, pat ja tas notiek ar četrdesmit gadu pauzi.

Domājot par to, kā veicināt lasīšanu mūsu sabiedrībā, varētu sākt ar paradigmas maiņu, proti, stāstīt cilvēkiem, ka lasīšana nav kaut kas grūts, kaut kas tāds, kas paredzēts tikai “gudrīšiem”, un tam vajag ļoti daudz laika. Būtu jāpopularizē īsā žanra darbi – stāsti, zibproza, esejas, dzeja, kas ir izlasāmi īsākā laika posmā. Nozīmīgs sākums lasīšanai varētu būt arī literārie žurnāli, kuros ir lasāmi īsprozas darbi, piemēram, “Domuzīme”, “Strāva” vai “Punctummagazine”.

Cilvēkam, kurš nav pieradis regulāri un daudz lasīt, būtu vieglāk izlasīt dienā vienu stāstu, tad nākamajā dienā nākamo utt. Daudziem ir grūti, ja nerodas pabeigtības sajūta. Lasot garu, biezu romānu, var zust apņēmība to turpināt līdz beigām, taču, izlasot stāstu, – uzreiz redzams rezultāts, konkrēts starpposms, un tieši tas varētu būt svarīgi, līdzīgi treniņam – no sākuma regularitātes princips, pēc tam var pieaugt intensitāte utt.

Labi, ja cilvēkam somā ikdienā līdzi vienmēr ir kāda grāmata. Tad, gaidot rindā pie ārsta vai braucot transportā, telefona vietā var izlasīt kādu lappusi.

Svarīgi ir atrast tās tēmas, kas piesaista uzmanību – kādam tie var būt trilleri, detektīvi, kādam citam zinātniskā fantastika, vēsture, autobiogrāfijas.

Reizēm cilvēkus izdodas ieinteresēt ar grāmatām, pēc kuru motīviem ir uzņemtas filmas. Bieži vien noskatoties kino un uzzinot, ka ir arī grāmata vai pat vesela grāmatu sērija, tas var ieinteresēt un rosināt to lasīt, jo tā var uzzināt daudz vairāk – visu to, kas palicis “aiz kadra”. Kā zināms, ne viss grāmatas saturs tiek iekļauts filmā.

Svarīgs aspekts, ko der ņemt vērā, ir “nespiest” sevi izlasīt grāmatu līdz galam, ja gadījumā tā absolūti neinteresē. Tas neveicina lasīšanu, bet gan gluži otrādi rada atgrūdošu un negatīvu iespaidu par literatūru kopumā. Šis ir arī liels klupšanas akmens izglītības sistēmā, ka bērniem skolā nav izvēles iespēju, ko lasīt. Tāpēc daudziem skolēniem rodas nepatika pret lasīšanu. Būtu maināma šī pieeja – kā mēs mācām un ko mēs gribam sagaidīt no jaunās paaudzes.

Manuprāt, ir nepareizi mocīties ar grāmatu “pabeigšanu” par visām varītēm, jo kāds kādreiz pateicis, ka neko nedrīkst atstāt puslasītu. Mūsdienās pasaulē ir miljardiem grāmatu, tad kāpēc nelūkot pēc kādas citas, kuras tēma un vēstījums šķiet aizraujošs? Lasīšana no paša sākuma ir jāpadara par baudpilnu, nevis mokošu nodarbi. Interese, sevis izaicināšana un azarts lai pieaug pamazām. 

Pieaugušos cilvēkus var motivēt arī tas, ka viņi ir savu bērnu spogulis. Ja viņi vēlas, lai bērni izaugtu gudri, veiksmīgi un inteliģenti cilvēki, tad vecākiem pašiem ir jālasa, un mājās jābūt grāmatām, lai bērns no mazotnes augtu lasošā vidē. Atsaucoties uz iepriekš minēto statistiku par lasīšanas problēmām un teksta uztveres grūtībām, Austrijā šobrīd sekmīgi sācis darboties modelis, ka seniori, kuriem ir daudz brīvā laika, veic brīvprātīgu darbu pirmskolās un skolās, lasot grāmatas kopā ar bērniem nelielās trīs četru cilvēku grupās, pēc tam pārrunājot izlasīto, utt.

Tas ir abpusēji izdevīgs process, kurā ieguvēji ir visi – seniori jūtas noderīgi un integrēti, bērni apgūst iemaņas un prasmes, kas ne vienmēr ir nodrošinātas lielās klasēs, kurās trūkst individuālas pieejas, vai ģimenēs, kurās ir nelasoši vai aizņemti vecāki, bet sabiedrība iegūst lasīt gribošu, lasīt protošu un zinātkāru jauno paaudzi, uz kuras pleciem reiz gulsies visa mūsu pasaules nākotne.