ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Blakus lēmuma izpratne administratīvajās tiesībās

Blakus lēmuma institūts administratīvajās tiesībās ir noregulēts Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 288. pantā. Panta pirmā daļa paredz: ja, izskatot lietu, konstatēti ap­stākļi, kas liecina par iespējamu tiesību normu pārkāpumu, kā arī citos gadījumos tiesa var pieņemt blakus lēmumu. Blakus lēmumu nosūta attiecīgajai institūcijai.

Blakus lēmums ir tiesisks līdzeklis, ar kuru tiesa informē atbildīgās institūcijas par iespējamiem tiesību normu pārkāpumiem vai norāda uz citiem problemātiskiem apstākļiem, kas atklājušies tiesvedības gaitā. Blakus lēmumu pieņem jautājumos, kas nav saistīti ar strīda izšķiršanu, bet tie izriet no lietas apstākļiem un saistīti ar citu tiesību pārkāpumu vai citu negatīvu parādību.¹

Parasti blakus lēmumu pieņem, ja tiesa konstatē iespējama likumpārkāpuma, tostarp noziedzīga nodarījuma, pazīmes. Tomēr praksē tiesa APL 288. panta pirmajā daļā lietotos vārdus “kā arī citos gadījumos” interpretē paplašināti, attiecinot blakus lēmuma institūtu arī uz tādām situācijām, kurās tiesa konstatē iespējamas nepilnības normatīvajā regulējumā.²

Jāņem vērā, ka šāda blakus lēmuma izpratne un pielietojums ir vairāk raksturīgs administratīvajām tiesām, jo, piemēram, Civilprocesa likuma 232. pants vispārīgi neparedz, ka blakus lēmums varētu tikt pieņemts “citos gadījumos”. Tomēr praksē Senāta Civillietu departaments šo normu izmantojis, lai analoģiski ar APL regulējumu pieņemtu blakus lēmumu arī citos īpaši neidentificētos gadījumos, tostarp vērstu atbildīgās iestādes uzmanību uz nepieciešamību pilnveidot likumu.³

Savukārt Kriminālprocesa likuma 533. panta otrā daļa noteic, ka tiesa blakus lēmumu var pieņemt, ne vien lai vērstu uzmanību uz iespējamiem likuma pārkāpumiem, bet arī lai izteiktu atzinību personai, kura sniegusi būtisku palīdzību noziedzīga nodarījuma atklāšanā un novēršanā, kā arī par citiem faktiem, ja atzīst to par nepieciešamu.

Blakus lēmuma pieņemšana ir tiesas prerogatīva, kas nozīmē, ka vienīgi tiesa var izlemt, vai konkrētajos apstākļos ir nepieciešams pieņemt blakus lēmumu.⁴ Personai nav subjektīvo tiesību pieprasīt tiesai pieņemt lietā blakus lēmumu.⁵ Ja, personas ieskatā, ir noticis tiesību normu pārkāpums vai arī lietā piemērojamās tiesību normas ir nepilnīgas, personai ir tiesības pašai vērsties ar iesniegumu atbildīgajās institūcijās.⁶

APL neparedz, ka tiesneša (tiesas) lēmums par atteikumu pieņemt blakus lēmumu būtu pārsūdzams.⁷ Tā kā blakus lēmuma pieņemšana ir tiesas, kura izskata lietu, tiesības, nevis pienākums, augstākas instances tiesai nav pamata pārbaudīt, vai šāds lēmums tiesai bija jāpieņem.⁸ Attiecīgi blakus lēmuma nepieņemšana nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai.

2. Institūcija, kurai adresējams blakus lēmums

Blakus lēmumu par nepilnībām normatīvajā regulējumā nosūta institūcijai, kuras kompetencē ietilpst konkrētās jomas politikas organizēšana un attiecīgu grozījumu izstrādāšana. Parasti tā būs par attiecīgo jomu atbildīgā ministrija vai, ja attiecīgā jautājuma noregulēšanai nepieciešama vairāku resoru iesaiste un koordinācija, Ministru kabinets. Ministru kabinets ir augstākais izpildvaras orgāns valstī, tādēļ blakus lēmums ir izmantojams, lai informētu Ministru kabinetu par sistēmiskām normatīvo aktu piemērošanas problēmām valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēs.⁹

Ja tiesvedības gaitā tiek konstatēta pašvaldības saistošo noteikumu neatbilstība likumam, blakus lēmums var tikt adresēts Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai.¹⁰

Tāpat jāņem vērā, ka atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 65. pantam likumdošanas iniciatīva ir arī Valsts prezidentam, kam arī var tikt adresēts blakus lēmums.¹¹

3. Blakus lēmuma saistošais spēks

Blakus lēmumam, ar kuru tiesa vērš uzmanību uz nepilnībām likumā, vispārīgi ir rekomendējošs raksturs. Likumdevējam tas ir saistošs vien tādā mērā, ka tam ir pienākums ar to iepazīties. Taču blakus lēmums pats par sevi neuzliek likumdevējam par pienākumu uzsākt likumdošanas procesu. Tas, vai un kā tieši tālāk rīkoties, ir atkarīgs vienīgi no likumdevēja ieskata un politiskās gribas.