ŽURNĀLS Eseja

“Lai nezāles nenomāktu rozes, ir čakli jāravē.”

Bērns ienāk pasaulē bez pieredzes un zināšanām par kultūru, sabiedrību, pasauli, kurā piedzimis. Mēs viņam palīdzam aptvert pasaules lietu kārtību, plaši atveram durvis uz dzīvi. Plaši atveram vai tomēr – paveram spraugā, vai arī pavisam brutāli ieslogām viņu istabā, kurā paši dzīvojam. Par to aizdomājos, sarunājoties ar mazdēlu. Viņš tikko ir apguvis valodu, un mēs jau varam apspriesties par dzīvi. Gribēju uzdot jautājumu: “Vai tev nav bail no tumsas?” Taču pēkšņi apdomājos, ka jautājums jau ietver manu priekšstatu, ka no tumsas ir jābaidās. Šo jautājumu pirms manis savām atvasēm noteikti jau ir uzdevušas veselas paaudzes vecmāmiņu un māmiņu. Tādējādi mēs savā veidā ieliekam bērna apziņā domu, ka tumsa varētu būt bīstama. Tā vietā es pajautāju: “Vai tev patīk tumsa?”

Kad audzināju savus bērnus, par šiem jautājumiem neaizdomājos, jo, skrienot kā vāvere ritenī, skarbā taupības režīmā dzīvojot, centos tikt galā ar visiem pienākumiem. Tagad apjautu, ka, pat tikai kādam uzdodot jautājumu, mēs tālāk nododam savu pasaules uzskatu, bailes, šaubas, stereotipus… Šobrīd mēģinu saprast, kā nonācu pie šīs atziņas, ka ar mazuli ir jārunā daudz pārdomātāk nekā ar pieaugušo. Iespējams, ka vainīgs ilggadējais akadēmiskais darbs, kurā urķējos sīkumos un cenšos rast izskaidrojumu un pamatojumu arī vispārpieņemtām lietām. Zinātnē es cenšos saprast, vai pašsaprotamais tiešām ir neapstrīdami pareizs un kad tieši mēs kā kultūra esam to pieņēmuši par pašsaprotamu. Taču tikpat iespējams, ka cēlonis ir Stambulas konvencijas izraisītās karstās diskusijas par novecojušiem dzimumu stereotipiem. Lai vai kā, iedziļinoties šai jautājumā, nonācu pie atziņas, ka mēs, latvieši, tāpat kā ikviena cita nācija, pat neapzināmies, ka, īpaši nedomājot, ikdienā nesam līdzi un nododam nākamajām paaudzēm savu vēsturisko pieredzi, nācijas identitāti, kultūras mantojumu, kurā uzkrājušies gan dārgumi, gan balasts, gan atkritumi. Tā ir kā nenovērtēta, nesašķirota, neaprakstīta mantojuma masa, kurā ir gan vērtības, gan parādi... Šis mantojums, ko nesam līdzi un nedomājot nododam tālāk, nosaka mūsu labklājību, apmierinātību ar dzīvi, patriotismu, ierobežo vai tieši otrādi paspilgtina kādas nacionālās identitātes šķautnes, nācijas un valsts attīstības tendences.

Lasot izcilu mūsdienu latviešu memuārus, daudzās grāmatās atrodu, ka vecāki un vecvecāki, kas daudz cietuši Pirmajā un Otrajā pasaules karā, kā arī vēlāk PSRS okupācijas laikā, mācījuši nākamai paaudzei nevis Raiņa: “Ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt” vai Plūdoņa: “Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā”, bet gan pieticību, malā stāvēšanu un neiejaukšanos publiskajos procesos, tā cenšoties pasargāt bērnus no ciešanām, ko paši pieredzējuši. Mācījuši bērniem publiskajā dzīvē neizcelties, būt nemanāmiem.

Otrs audzināšanas pamats, ko uztvēru no memuāriem un savas ģimenes pieredzes, ir bijusi klusēšanas kultūra, jo lielākā daļa no tiem, kas pēc ciešanām atgriezās pie saviem tuviniekiem, nekad nerunāja par pieredzēto. Piemēram, šāda latviešiem tipiska starppaudžu komunikācija atspoguļota Aijas Odiņas atmiņu grāmatā “Priekškaru paceļot. Mani atmiņu stāsti”. “Nekad tēvs [leģionārs] nestāstīja mums, bērniem, par savām ciešanām un pārdzīvojumiem, jo tā vēlējās pasargāt ģimeni. Pat tad, kad varēja nebaidīties un nečukstēt, tēvs neko daudz nepateica. Bērniem tēvs mācīja nekur neiejaukties, domāt par savu ģimeni un māju kā vienīgo svētumu.”¹

Šis latviešiem raksturīgais audzināšanas modelis, jeb kā tagad saka “paterns”, ir atkārtojies daudzās jo daudzās ģimenēs. Arī mana tēva audzināšana bija tieši tāda pati: ja stāvēsi malā, tad tevi liks mierā, un tas ir labi, jo nedabūsi ciest. Bērniem nav jāzina tas, kas no vecāku un vecvecāku piedzīvotā neatbilst vēstures grāmatās rakstītajam, jo tā viņi būs pasargāti. Arī mana mātesmāte nestāstīja par filtrācijas nometnēs pieredzēto, tikai fragmentus, piemēram, ka padsmit reizes dažādās valodās ir bijusi spiesta rakstīt savu dzīvesstāstu. Pat to, ka viņa bija vācbaltiete, es uzzināju tikai Atmodas laikā. Nezināšana ir saudzējoša, tāpat cilvēku pasargā malā stāvēšana, neiejaukšanās... Ja tagad pārdomāju, saprotu un nenosodu vēlmi pasargāt savus bērnus, tos neaptraipot, jo tas tomēr ir labāk nekā liekulība – zināt, saprast un tomēr slavēt, sadarboties ar režīmu, kas mocījis tavus senčus, nospiedis uz ceļiem un padarījis nožēlojamu tavas tautas dzīvi.

Vēl pagājušā gadsimta beigās izlasīju Aizeka Azimova darbus “Fonds” un “Impērija”. Autors spēlējas ar ideju, ka, rūpīgi fiksējot vēsturiskus notikumus, pareizāk sakot – psihovēsturiskus datus, kas apvieno konkrētai kultūrai piederīga cilvēka personības raksturlielumus, kultūras faktus un vēsturiskus notikumus, tālāk ieliekot tos noteiktos algoritmos un apstrādājot, pastāv iespēja precīzi prognozēt nākotnes notikumus, tostarp apzināt riskus, lai nākotnē novērstu krīzes. Tātad jau pašā kultūrā pastāv tādi raksturlielumi, kuri nenovēršami noved pie apdraudējuma kultūrai. Tāpat kā pastāv fakti, kas sekmē kultūras uzplaukumu. Jau pirmo reizi lasot, man radās pārliecība, ka, lai gan darbs ir sarakstīts fantastikas žanrā, tajā varētu būt arī daļa patiesības.

Atziņa “Zināšanas par vēsturi ļauj saprast tagadni un modelēt, prognozēt nākotni” jau patiesībā runā par to pašu. Šī ir atziņa, kas dažādās variācijās bieži tiek piesaukta Rietumu kultūrtelpā. Parasti to akcentē intelektuāļi, izglītoti cilvēki – zinātnieki, mākslinieki, politiķi. Kāpēc mēs to uzskatām par pareizu? Kāpēc akcentējam, ka vēstures zināšanas attīsta kritisko domāšanu, kas jo īpaši šobrīd, cilvēkam mācoties pārvaldīt mākslīgo intelektu, ir vitāli svarīga? Atziņa balstās pārliecībā, ka pagātnē ir ielikti tādi pamati, kas nosaka mūsu kā nācijas, kultūras, civilizācijas turpmāko attīstību. Vai tiešām tā varētu būt, ka senču dzīvesveids, izvēles, panākumi un kļūdas, uzvaras un sakāves šodien nosaka mūsu dzīvi. Dainas saka – jā, tā tas ir, jo “tēvutēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji”... Mūsu egocentriskajā kultūrā vai, smalkāk sakot, uz personību vērstajā kultūrā, kas šobrīd balstīta indivīda vērtībā, viņa brīvajās izvēlēs, viņa personiskajā atbildībā par savām izvēlēm, tas var šķist dīvaini.

Tomēr, jo vecāka es kļūstu, jo biežāk nonāku pie atziņas, ka diskusijas, inovācijas, uzlabojumi, kas tiek piedāvāti kā pilnīgi oriģināli un nebijuši, jau ir tikuši gan piedāvāti, gan aprobēti, gan atzīti par nederīgiem vai arī tikuši nepilnīgi ieviesti, jo trūcis līdzekļu... tikai pirms pāris gadu desmitiem. Mēs no jauna atkal un atkal aizstāvam vērtības, risinājumus, institūcijas, kuras ir būtiskas, piemēram, “Jurista Vārda” pastāvēšanu, cenšamies paglābt zinātni no birokratizācijas sloga, latviešu valodu no izspiešanas no zinātnes. Taču atkal un atkal mums ne pārāk sekmējas vai arī sekmējas tikai uz kādu laiku, jo pie teikšanas nonāk kāds, kurš neko nezina par to, ka “karš šajā jautājumā jau ticis izkarots”. Un viss sākas no jauna. Mainās tikai cilvēki, kas tos piedāvā, līdzekļi, ar kuriem mēs “inovācijas” vai “optimizāciju” ieviesīsim, pamatojums, kāpēc to vajag ieviest nekavējoties... Nezināšana ir laime, jo tā dod cilvēkam pirmatklājēja degsmi, savas taisnības pārliecību, pašpārliecinātību par savu gudrību un nekļūdību.

Zinātnisko pētījumu vajadzībām daudz esmu lasījusi 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses presi, kurā tā laika sabiedrības viedokļu līderi diskutējuši par vērtībām un sasāpējušiem jautājumiem. Savulaik pārsteigta atklāju, ka jautājumi, par kuriem šobrīd karsti diskutējam, bieži ar tiem pašiem argumentiem Latvijā jau ir tikuši apspriesti pirms 100 un vairāk gadiem: tautas vēlēts prezidents, cīņa ar alkoholisma postu, ģimenes institūta sagraušanas draudi, ja... [tolaik strīds bija par laulības šķiršanas brīvību, sievietes pilntiesību, šobrīd ir citi aspekti, bet argumenti ir tie paši, ja sašūposim ģimeni, būs tradicionālo vērtību degradācija un latviešu tauta izmirs], nepieciešamība pēc bērnu dzimumaudzināšanas stundām skolā, lai nodrošinātu viņiem iespēju dzīvot laimīgu pieauguša cilvēka dzīvi...

Tās nav tikai manas atziņas, jo janvāra beigās biju projekta noslēguma prezentācijā, kurā uzstājās Latvijas Universitātes zinātnieki Andrejs Mūrnieks un Irina Maslo, kas pētījuši 20. gadsimta starpkaru laika diskusijas presē par bērnu dzimumaudzināšanas problemātiku un pauda līdzīgus secinājumus. Taču, kā secināja pētījuma autori, bērnu labākajām interesēm atbilstošu dzimumaudzināšanu Latvijas skolas nenodrošina joprojām.²

Tas bija par Latviju un pirms nieka 100 gadiem, taču likumsakarības iezīmējas arī plašākos laika lokos. Renesanses domātājs Roterdamas Erasms 1511. gadā publicēja darbu “Muļķības slavinājums”. Tajā runa ir par absurdu un netaisnību, kad pie naudas, slavas (arī zinātnē) un varas (arī baznīcā) tiek ne jau tie spožākie sabiedrības prāti, bet gan muļķi. Arī viņu tikumība tika apšaubīta, jo labumi tika gūti nevis ar prātu, bet gan citiem līdzekļiem.

“Muļķības slavinājums” bija satīra – indīga, asa, bet satīra. Neviens vārdā netika saukts. Taču “dīvāna eksperti”, kuriem palīdz jaunās tehnoloģijas, šobrīd analoģiskus viedokļus plaši pauž par konkrētām personām, tostarp valsts augstākajām amatpersonām, no konteksta izraujot atsevišķus vārdus un frāzes. Atklājot “patiesību” par viņu netikumiem. Tā teikt – gudrs un godīgs cilvēks šajā valstī tālu netiks.

Diemžēl arī tā ir daļa no latviskās dzīvesziņas, jo, folkloru analizējot, skaidri iezīmējas no paaudzes paaudzē mantota neticība valstij un aroganta necieņa pret pie varas esošajiem, kas kā “Rīgas kungi”, “bargi kungi” tiek pretnostatīti vienkāršajam, godīgajam, saprātīgajam, čaklajam latviešu cilvēkam:³

Resni bija Rīgas kungi,
Kas tos resnus pataisīja?
Kurzemnieku rudzi, mieži,
Tie tos resnus sabaroja.⁴
(Šodien sakām: pie varas esošie ir tikuši “pie siles”.)

Zila odze, melna odze
Uz akmeni miltus mala.
Tur paēda sīvi kungi,
Bargi tiesu turētāji.⁵
(T.i., mēs vēlam viņiem “aizrīties” ar mūsu nodokļu naudu.)

Kādēļ mani bāleliņi
Tik nabagi palikuši?
Kungi prasa lielu tiesu,
Smilgas auga tīrumā.⁶
(T.i., valsts nodokļu politika dzen tautu trūkumā.)

Tādējādi pēckara paaudzes audzināšana, kuras ietvaros vecāki savus bērnus mācīja stāvēt malā, jo iejaucoties taisnīgumu nepanāksi, tikai cietīsi, atbilst dziļākai latviskai tradīcijai, kas mantota no “verdzības gadsimtiem”, kad valsts bija sveša, valsts valoda bija citas tautas valoda – vācu, poļu, zviedru, krievu, bet pie varas bija “sveši kungi”.

Tā ir daļa no “latviskās dzīvesziņas”, kas būtu steidzami jāizdeldē, jo tā kavē mums uzņemties atbildību par savu zemi, savu valsti, iesaistīties politikā un cīnīties par saviem ideāliem.

Diemžēl arī mūsu pašu kultūrā sakņotā varas struktūra, ko paši gadu gaitā esam izveidojuši vai pieļāvuši tai izveidoties, tautai atsvešinoties no varas, tāpat paļaujas, ka pretstāvēšanas no tautas nebūs. Taču paaudzes mainās, un jau ar Atmodas procesiem esam parādījuši, ka tad, “kad esam piespiesti pie sienas”, mēs apvienojamies un drosmīgi dodam pretsparu, nerēķinoties ar spēku samēru.

Mūs šobrīd jau ilgstoši baida ar pasaules galu. Mēs dzīvojam nemitīgā spriedzē: ekoloģisko, mākslīgā intelekta un kara draudu ēnā. Katri no šiem draudiem, pat vērtējot tos atsevišķi, ir reāli un pietiekami, lai civilizācija uz Zemes ietu bojā. Pasaules gala pulkstenis vairs neskaita stundas, bet gan minūtes un sekundes. “X stunda tuvojas, mostieties un pārskatiet savus paradumus,” saka zinātnieki, kuri pārzina pasaules gala pulksteņa laika ritējumu. Tas noteikti ietekmē arī demogrāfiju, jo kurš, pie pilna prāta esot, laidīs bērnu šajā pasaulē, kas tūdaļ sagrūs.

Tomēr būtu jāatceras vēsture un tas, ka “drīz pienāks pasaules gals” tiek solīts jau kārtējo reizi. Arī tas jau ir bijis... Vēl pirms 20 gadiem lasīju kāda franču vēsturnieka pētījumu par viduslaikiem, kurā bija minēti fakti, kā kristīgā pasaule gaidīja pasaules galu un Pastaro tiesu ap 1000. gadu. Pasaules gala gaidītāji vairs neapstrādāja savus laukus un nekopa lopus, bet gan dzīvoja vienai dienai, savam priekam. Dzīvoja tā, it kā dzīve tūlīt aprausies. Pasaules gals tomēr nepienāca.

Varbūt tieši šīs pieredzes dēļ, kad 500 gadus vēlāk Mārtiņam Luteram vaicāja, ko viņš darītu, ja rīt būtu pasaules gals, viņš esot atbildējis: “Pat ja rīt būtu pasaules gals, es šodien iestādītu ābeli.” Teologi šo izteicienu tulko kā ticības apliecinājumu un aktīvu pretošanos nolemtībai ar cerību un rūpēm par nākotnes ražu.

Pasaules gals, kā izrādās, tomēr ir visai plaši apspriests jautājums, kas laiku pa laikam atkal un atkal tiek aktualizēts ne tikai teologu diskusijās. Ievadot šo vārdu savienojumu Google pārlūkā, tiek sameklēti neskaitāmi biedējoši pasaules galu piesaucoši un pamatojoši raksti, kuri sakņojas gan zinātnieku atziņās, kas pamatotas pētījumos, gan baznīcas brīdinājumos ar atsaucēm uz Svētajiem rakstiem. Es neatgādināšu plašo pasaules gala gaidīšanu 2000. gadā un arī vēlāk.

Ja mēs ticam lineārai attīstībai, tad visam ir sākums un gals, un kādreiz tiešām būs paaudze, kas piedzīvos pasaules galu. Taču lielā daļā kultūru uz attīstību skatās caur cikliskuma prizmu. Arī latviskā dzīvesziņa, kas balstīta gadskārtu ritos, ir cikliska. Meteņu laiks ir atjaunošanās laiks. Latviešu literatūrā visupirms minams Raiņa dzejoļu krājums “Gals un sākums”, kas pauž to pašu domu, ka katram galam seko jauns sākums. Vecā pasaule tiek sagrauta, lai būvētu jaunu, labāku, taisnīgāku.

Tajā pašā laikā noteikti ir pienācis daudz pasaules galu. Bojā ir gājušas civilizācijas, valstis, pilsētas, tautas un cilvēki. Noteikti arī katram no mums dzīvē ir bijis kāds “pasaules gals”: pametis mīļotais, nodevis draugs, nomiris pats svarīgākais cilvēks, sadegusi visa iedzīve, ticis zaudēts darbs vai bizness, kurā gadiem ieguldīts tik daudz pūļu... un pasaule – cilvēka iekšējā pasaule – sagrūst miljons gabaliņos. Arī mūsu nācijai ir bijis jāpiedzīvo smagi brīži, kuros liekas, ka nekā laba turpmāk vairs būt nevar. Taču cilvēki ir saņēmušies, darījuši labāko, ko konkrētajos apstākļos spēj, un turpinājums ir sekojis.

Tiesa – pasaule nemainīgi mainās, taču šajā mainīgajā pasaulē ir lietas, kas nemainās, kamēr mēs tās nenosaucam vārdā un nelemjam mainīt.

“Vai tu baidies no tumsas?”