ŽURNĀLS Eseja

“Lai nezāles nenomāktu rozes, ir čakli jāravē.”

Bērns ienāk pasaulē bez pieredzes un zināšanām par kultūru, sabiedrību, pasauli, kurā piedzimis. Mēs viņam palīdzam aptvert pasaules lietu kārtību, plaši atveram durvis uz dzīvi. Plaši atveram vai tomēr – paveram spraugā, vai arī pavisam brutāli ieslogām viņu istabā, kurā paši dzīvojam. Par to aizdomājos, sarunājoties ar mazdēlu. Viņš tikko ir apguvis valodu, un mēs jau varam apspriesties par dzīvi. Gribēju uzdot jautājumu: “Vai tev nav bail no tumsas?” Taču pēkšņi apdomājos, ka jautājums jau ietver manu priekšstatu, ka no tumsas ir jābaidās. Šo jautājumu pirms manis savām atvasēm noteikti jau ir uzdevušas veselas paaudzes vecmāmiņu un māmiņu. Tādējādi mēs savā veidā ieliekam bērna apziņā domu, ka tumsa varētu būt bīstama. Tā vietā es pajautāju: “Vai tev patīk tumsa?”

Kad audzināju savus bērnus, par šiem jautājumiem neaizdomājos, jo, skrienot kā vāvere ritenī, skarbā taupības režīmā dzīvojot, centos tikt galā ar visiem pienākumiem. Tagad apjautu, ka, pat tikai kādam uzdodot jautājumu, mēs tālāk nododam savu pasaules uzskatu, bailes, šaubas, stereotipus… Šobrīd mēģinu saprast, kā nonācu pie šīs atziņas, ka ar mazuli ir jārunā daudz pārdomātāk nekā ar pieaugušo. Iespējams, ka vainīgs ilggadējais akadēmiskais darbs, kurā urķējos sīkumos un cenšos rast izskaidrojumu un pamatojumu arī vispārpieņemtām lietām. Zinātnē es cenšos saprast, vai pašsaprotamais tiešām ir neapstrīdami pareizs un kad tieši mēs kā kultūra esam to pieņēmuši par pašsaprotamu. Taču tikpat iespējams, ka cēlonis ir Stambulas konvencijas izraisītās karstās diskusijas par novecojušiem dzimumu stereotipiem.