2025. gada pavasarī Ministru kabinets apstiprināja Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem plānu 2025.–2027. gadam (turpmāk – Plāns), iezīmējot valsts politikas prioritātes vienā no sabiedriski jutīgākajām un tiesiski sarežģītākajām jomām. Plāns vienlaikus apliecina, ka bērnu noziedzības un bērnu viktimizācijas problemātika Latvijā saglabājas aktuāla un tās risināšana prasa ne tikai institucionāli koordinētu rīcību, bet arī skaidru izpratni par tiesiskajām izvēlēm un robežām, kurās šī rīcība īstenojama.
Plāna pieņemšana aktualizē fundamentālu tiesībpolitisku jautājumu: kā panākt efektīvu bērnu aizsardzību pret noziedzīgiem nodarījumiem, vienlaikus respektējot bērna tiesības, sabiedrības drošības intereses un tiesiskuma principus? Šis jautājums nav teorētisks – tas praktiski izpaužas situācijās, kur bērns var būt gan noziedzīga nodarījuma upuris, gan tā izdarītājs, gan arī persona ar paaugstinātu risku nonākt noziedzīgā vidē. Tieši šī bērna statusa daudzslāņainība nosaka nepieciešamību pēc līdzsvarotas un bērncentrētas pieejas.
Bērnu noziedzības novēršana un bērnu aizsardzība pret noziedzīgiem nodarījumiem nav reducējama uz krimināltiesisku reakciju vien. Tā ietver plašu preventīvu pasākumu loku – sociālās politikas instrumentus, ģimenes atbalsta mehānismus, izglītības un veselības aprūpes sistēmas iesaisti, agrīnu riska atpazīšanu un starpinstitucionālu sadarbību. Vienlaikus sabiedrības drošības interesēs valsts nevar atteikties no efektīviem kriminālprocesuāliem un izmeklēšanas līdzekļiem. Tieši spriedze starp prevenciju, krimināltiesisko reakciju un bērna tiesību aizsardzību veido šīs rakstu kopas konceptuālo pamatu.
Šī rakstu kopa, kuru sagatavojuši Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pārstāvji, veidota ar ieceri analizēt vienu un to pašu centrālo problēmu – bērnu aizsardzības efektivitāti – no dažādu tiesību nozaru un profesionālo skatpunktu perspektīvas, parādot, kā praksē tiek līdzsvarotas bērna labākās intereses, samērīguma princips un valsts pozitīvais pienākums aizsargāt bērnu.
Tematiskās rakstu kopas “Bērni un noziedzība” ietvaros Dr. iur. Andrejs Judins savā rakstā analizē valsts reakciju uz nepilngadīgo izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, pievēršoties juvenālās justīcijas būtībai un mērķiem. Autors uzsver, ka krimināltiesiskā reakcija bērnu gadījumos nav pašmērķis, bet instruments, kura uzdevums ir novērst atkārtotu noziedzību, sekmēt nepilngadīgā resocializāciju un vienlaikus aizsargāt sabiedrību.
Dr. iur. Aldona Kipāne un Dr. iur. Andrejs Vilks pievēršas nepilngadīgo prettiesiskās uzvedības prevencijas teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem, analizējot noziedzīgas uzvedības cēloņus, riska faktorus un agrīnās intervences nozīmi, uzsverot ģimenes un sociālās vides lomu bērnu noziedzības novēršanā.
LL.M. Ilze Bērziņa rakstā vērtē Plānu cilvēktiesību kontekstā, analizējot tā atbilstību starptautiskajiem bērnu tiesību aizsardzības standartiem. Rakstā īpaši izcelts bērna labāko interešu princips, bērnam draudzīgas justīcijas nozīme un starpinstitucionālās sadarbības loma.
Mg. iur. Aleksandrs Višņakovs analizē slepeno tiesisko darbību izmantošanas problemātiku nepilngadīgo kontekstā, izgaismojot samērīguma principa piemērošanas robežas situācijās, kur izmeklēšanas intereses var nonākt spriedzē ar bērna īpašo ievainojamību.
Dr. iur. Inga Kudeikina un Mg. iur. Artūrs Kurbatovs pievēršas vecāku un aizbildņu atbildībai par bērna drošību un uzraudzību, analizējot civiltiesiskās, administratīvās un krimināltiesiskās atbildības mijiedarbību bērnu tiesību aizsardzības sistēmā.
Kopumā šie raksti apliecina, ka bērnu noziedzības novēršana un bērnu aizsardzība pret noziedzīgiem nodarījumiem prasa līdzsvarotu, bērncentrētu un tiesiskumā balstītu pieeju, kurā prevencija, krimināltiesiskā reakcija un cilvēktiesību aizsardzība nav savstarpēji izslēdzoši, bet gan savstarpēji papildinoši elementi.