ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Vides tiesības ir plaša un sazarota tiesību sistēmas daļa, kuras vienojošais kritērijs ir cilvēku darbības izraisītās ietekmes uz vidi regulējums.¹ Moderno vides tiesību attīstība saistāma ar 20. gadsimtu. Straujā rūpniecības un urbanizācijas attīstība, kā arī intensīvā dabas resursu izmantošana 20. gadsimta vidū radīja nepieciešamību pēc visu būtiskāko dabas elementu, kas veido vidi, – zemes, tās dzīļu, ūdeņu, mežu, faunas, floras un atmosfēras gaisa – tiesiskās aizsardzības.² Vides tiesību kodolu veido normu kopums, kas nosaka prasības piesārņojuma novēršanai un kontrolei, dabas aizsardzībai, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un atbildībai par videi nodarīto kaitējumu.³

Pamatoti tiek uzskatīts, ka dabas vides saglabāšana ir būtiska valsts prioritāte, tāpēc vides aizsardzības prasības jāņem vērā gan likuma jaunrades procesā un tiesību normu īstenošanā, projektu plānošanā un īstenošanā, gan arī, veicot stratēģisko novērtējumu, ar vidi saistītu plānošanas dokumentu pieņemšanas procesā. Šāds skatījums atbilsts Satversmes tiesas atziņai, ka mūsdienu sabiedrības izvirzītos vides (ekoloģisko) tiesību mērķus un uzdevumus iespējams sasniegt tikai ciešā sadarbībā starp valsti, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un privāto sektoru.⁴ Tieši šāda visaptveroša sadarbība veido pamatu arī piesardzības principa konsekventai piemērošanai vides tiesībās.

Piesardzības princips (precautionary principle) tiek uzskatīts par universālu tiesību instrumentu, piemērojamu ne tikai vides un sabiedrības veselības aizsardzībā, bet arī plašākos kontekstos, nodrošinot preventīvu rīcību, kas novērš potenciālus nopietnus vai neatgriezeniskus riskus. Tas nosaka, ka zinātniska ne­noteiktība nedrīkst būt pamats bezdarbībai, ja pastāv risks nopietnām vai neatgriezeniskām sekām.

Piesardzības princips ir kļuvis par vienu no centrālajiem vides tiesību un politikas pamatprincipiem gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī, un to uzskata par būtisku ilgtspējīgas attīstības elementu. Industrializētajā pasaulē pastāv ideoloģisks konflikts starp vides aizsardzību un tehnoloģisko attīstību: vides pieeja ierobežo bīstamas darbības, savukārt tehnoloģiju pieeja uzsver arvien sarežģītākas tehnoloģijas kā līdzekli planētas aizsardzībai.⁵ Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka efektīvā vides aizsardzības sistēmā būtiska nozīme ir piesardzības principam, kura mērķis ir pēc iespējas mazināt vai novērst nākotnē plānotās darbības potenciālās negatīvās sekas.⁶ Šī principa būtība izriet no nepieciešamības rīkoties preventīvi, īpaši situācijās, kad pastāv zinātniska nenoteiktība par iespējamo kaitējumu videi vai cilvēku veselībai.