ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Savvaļas putni ir ekosistēmu veselīguma indikatori, tādēļ to aizsardzību prasa Eiropas Savienības (turpmāk – ES) regulējums, tostarp Putnu direktīva (2009/147/EK), kas paredz pienākumu aizsargāt visas savvaļas putnu sugas, nosakot īpašas aizsargājamās teritorijas (Special Protection Areas, turpmāk – SPA teritorijas).¹ Šo regulējumu papildina Biotopu direktīva (92/43/EEK), kas nosaka pienākumu noteikt īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (Special Areas of Conservation, turpmāk – SAC teritorijas). Ar Biotopu direktīvu izveidots saskaņots Eiropas ekoloģiskais tīkls ar nosaukumu Natura 2000, kurā apvienotas SAC teritorijas un SPA teritorijas.²

Eiropas Komisija (turpmāk – EK) ierosinājusi pārkāpumu procedūras pret Latviju (2019/2304 un 2020/2209), norādot uz nepietiekamu Natura 2000 tīklu, kā arī uz nepietiekamu saglabāšanas mērķu un pasākumu noteikšanu Natura 2000 teritorijās.³ Arī Latvijas Ornitoloģijas biedrība norādījusi, ka dabas aizsardzība Latvijā nav pietiekami integrēta nozaru plānošanas dokumentos un normatīvajos aktos, kas apdraud putnus un to dzīvotnes.⁴

Ņemot vērā EK konstatētos pārkāpumus un šobrīd aktuālo likumprojektu “Grozījumi likumā “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām””, ir svarīgi izvērtēt Latvijas praksi savvaļas putnu aizsardzībā Natura 2000 teritorijās.

Dalībvalstu pienākumi

Saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu dalībvalstīm ir pienākums noteikt SPA teritorijas, paredzot, ka par tādām jāklasificē skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas savvaļas putnu aizsardzībai. Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā atzīts, ka dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz SPA statusa piešķiršanu ir samazināta līdz nullei. Ja teritorijā konstatēta direktīvas I pielikuma suga, SPA statuss jāpiešķir obligāti.⁵ Putnu direktīvas 4. panta 2. punkts paredz līdzīgus aizsardzības pasākumus arī regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, ziemošanas un atpūtas vietām. Vienlaikus direktīva nesniedz detalizētas prasības šo teritoriju turpmākajai apsaimniekošanai.

Turpretī Biotopu direktīva ne tikai paredz pienākumu noteikt SAC teritorijas, bet arī nosaka četrus savstarpēji saistītus pienākumus to apsaimniekošanai. Tie ietver aktīvu apsaimniekošanu, pasīvu aizsardzību, ietekmes uz vidi novērtējumu un kompensācijas pasākumus.⁶ Tā kā Putnu direktīvā nav noteiktas konkrētas SPA teritoriju apsaimniekošanas prasības, Biotopu direktīvā paredzētie pienākumi tiek attiecināti arī uz SPA teritorijām.⁷

Teritoriju noteikšanas un minēto pienākumu izpildes virsmērķis ir nodrošināt nepieciešamo aizsardzības pasākumu piemērošanu, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijām, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta. Pēc SPA un SAC teritoriju noteikšanas dalībvalstīm jānodrošina to efektīva saglabāšana, nosakot konkrētus saglabāšanas mērķus un pasākumus visām aizsargājamām sugām un dzīvotnēm.⁸ Saglabāšanas mērķiem jābūt specifiskiem, precīziem un balstītiem uz zinātniskiem datiem, kalpojot kā ilgtermiņa vadlīnijām labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanai.Pasākumiem jāietver gan izvairīšanās no cilvēka radīta aizskāruma un ārējiem traucējumiem, gan proaktīvas darbības teritorijas labvēlīgā aizsardzības statusa uzturēšanai.⁹ Turklāt EST judikatūrā uzsvērts, ka regulējumam jābūt reāli piemērojamam, nevis formālam.