Nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā ir risināma fundamentāla tiesību filozofijas problēma – attiecības starp privātpersonu un valsti jeb individuālām un kolektīvām interesēm. Dažādos tiesību vēstures periodos īpašuma piespiedu atsavināšanas institūts atspoguļojis atšķirīgas indivīda un sabiedrības vērtībattiecības. Kādā laika posmā par prioritāti tika atzīta individuālo tiesību uz privātīpašumu aizsardzība, citā tika dota priekšroka pēc iespējas ērtākai un efektīvākai sabiedrības vajadzību īstenošanai.
Lai arī privātīpašuma piespiedu atsavināšanas pieļaujamība tika apspriesta jau viduslaikos, vispārīgs tiesiskais regulējums Eiropas valstīs tika ieviests 19. gadsimta pirmajā pusē – pirmais likums Eiropā, kas regulēja ekspropriācijas procedūru, bija Francijas 1810. gada 8. marta likums "Loi sur les expropriations pour cause d"utilité publique".1 Francijas izstrādātais ekspropriācijas modelis kalpoja par paraugu turpmākajiem normatīvajiem tiesību aktiem Eiropā,2 tai skaitā arī vācu valstiņu, vēlāk Vācijas impērijas, un Krievijas impērijas likumiem.3 Latvijas teritorija šajā laikā atradās Krievijas impērijas sastāvā, un, ņemot vērā to, ka Baltijas provinču vietējās tiesībās nebija noteikta ekspropriācijas procedūra, nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana valsts vai sabiedriskām vajadzībām Baltijā bija veicama, pamatojoties uz Krievijas impērijas kopējām tiesībām.
Ekspropriācijas pamatprincipi Krievijas impērijā juridiski pirmo reizi tika formulēti 1767. gada 30. jūlija imperatores Katrīnas II norādījumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes