Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, Administratīvās apgabaltiesas tiesneša palīgs
Foto: no personiskā arhīva
|
[1] Izcilais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis romānā “Brāļi Karamazovi” ieskicējis epizodi, kas lieliski varētu ilustrēt visu Krievijas kaimiņvalstu teritoriālo pretenziju sadzīvisko izpausmi. Dmitrijs Karamazovs, dzīrojot kopā ar diviem poļiem, pirmo tostu pasludina “par Poliju, pani, [..] par jūsu Poliju, poļu zemi”. Pēc glāžu iztukšošanas seko tosts par Krieviju, “за Россеюшку, старую бабусеньку”. Tomēr par šo tostu izdzer tikai klātesošie krievi, kas nekavējoties rada spriedzi krievu un poļu vidū. Problēmu atrisina pana Vrubļevska kompromisa tosts – “Par Krieviju septiņsimt septiņdesmit otrā gada robežās!”1 Latvijā gan nav nācies manīt tukšojam glāzes par Krieviju 1940.gada robežās, lai gan, iespējams, tam būtu pamats.
[2] Viens no aktuālākajiem jautājumiem, kura risinājums Latvijas Republikā beidzamos mēnešos tiek meklēts arvien izmisīgāk, ir robežlīguma noslēgšana ar Krievijas Federāciju. Šajā kontekstā no konstitucionālo tiesību viedokļa svarīga ir (I) Krievijas puses atteikšanās robežlīgumā atsaukties uz 1920.gada miera līgumu2 un (II) Abrenes jautājums. “Jurista Vārda” lasītājiem ir pieejams autoritatīvs šās problēmas skaidrojums no starptautisko tiesību viedokļa.3 Ņemot vērā lasītāju interesi par šā jautājuma konstitucionālo tiesību aspektiem, autors šajā rakstā, nepretendējot uz visaptverošu analīzi, mēģinās iezīmēt nozīmīgākos robežlīguma ar Krievijas Federācijas satversmības problēmu punktus.
Kas ir Abrene: mazliet vēstures
[3] Raksta ietvaros ar jēdzienu Abrene pamatā tiek apzīmēta Latvijas Republikas teritorijas daļa (apm. 1293,6 km2)4, kas ar PSRS Augstākās padomes 1944.gada 23.augusta dekrētu tika iekļauta Krievijas PFSR sastāvā.5 Šajā teritorijā ietilpa Abrenes pilsēta un seši Abrenes apriņķa pagasti – Kacēnu, Gauru, Augšpils, Linavas, Upmalas un Purvmalas pagasti.
[4] Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija. Tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa, kas robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu.6 Uz to norāda arī tagadējā Abrenes pilsētas nosaukuma – Pitalova (Пыталово) – semantiskā cilme. Vārds ir darināts no baltu valodās lietota Adeles apzīmējuma – “pie Tālava” , “pie Tālavas”. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam.7 Kā norādījis prof. Edgars Andersons, “vēstures ironija ir tāda, ka tas būtībā ir sens latviešu nosaukums. Senlatvieši pazina šo apvidu ar Pietālavas vārdu (apvidus, kas atradās blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai). Krievi sauca Tālavu par Tolovo, un Pitalovo ir vienīgi vārda Pietālava rusificēta forma”.8
[5] Nepastāv šaubas, ka XIII gadsimta sākumā Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Vācu ekspansija Baltijā vēsturiski radīja Abrenes problēmas priekšnoteikumus. Adele neatradās ordeņa un Rīgas arhibīskapa interešu lokā, vai arī, ja arī atradās, tie nespēja nodrošināt šīs teritorijas aizsardzību pret nonākšanu senkrievu varā. Tās sākumu var iezīmēt ar XIII gadsimta otro desmitgadi, zināmu apogeju sasniedzot 1218.gadā, kad tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils. Krievu regulāro sirojumu rezultātā 1224.gadā Abrenes teritorija nosliecas par labu vāciešu varas atzīšanai, atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā. Tomēr acīmredzami Abrenes latgaļi nepareizi izvēlējās senjoru, jo Rīgas arhibīskapam nebija pietiekama spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai apsardzībai. Turklāt šai laikā jau sāk iezīmēties pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļūst par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu.
[6] “1431.gadā krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils apvidos un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru nosauca par Višgorodu. 1481.gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties no katoļticības un pievienoties pareizticīgajai baznīcai”.
