Šā raksta uzmanības degpunktā ir pulcēšanās brīvības īstenošanas problemātika. Rakstā tiks dots vispārējs tiesiskā regulējuma raksturojums un identificētas svarīgākās problēmas pulcēšanās brīvības īstenošanā, kā arī aplūkots un analizēts Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 22.jūlija spriedums lietā pēc biedrības "Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa" pieteikuma par Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektora 2005.gada 20.jūlija lēmuma Nr.4.21/RD-05-3725nd atcelšanu un sprieduma tūlītēju izpildi.
 Foto: no personiskā arhīva |
Šā raksta uzmanības degpunktā ir pulcēšanās brīvības īstenošanas problemātika. Rakstā tiks dots vispārējs tiesiskā regulējuma raksturojums un identificētas svarīgākās problēmas pulcēšanās brīvības īstenošanā, kā arī aplūkots un analizēts Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 22.jūlija spriedums
1 lietā pēc biedrības “Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa” pieteikuma par Rīgas domes Rīgas pilsētas izpilddirektora 2005.gada 20.jūlija lēmuma Nr.4.21/RD-05-3725nd atcelšanu un sprieduma tūlītēju izpildi.Tiesiskā regulējuma slazdi
Satversmes 103.pants noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Tomēr minētā panta formulējums nedod pamatu domāt, ka no tā izrietētu personas subjektīvas tiesības prasīt konkrētas sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu. Tās izriet no Satversmes 100.panta, kas ikvienai personai nostiprina tiesības uz vārda brīvību, bet Satversmes 103.pants ir tikai specifiska šo tiesību īstenošanas forma. Satversmes 103.pantā ir ietverts valsts pozitīvs pienākums aizsargāt iepriekš pieteiktas sapulces, gājiena un piketa norisi. No šā panta izriet personas subjektīvas tiesības pieprasīt (piemēram, veikt faktisko rīcību), lai sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktā kārtībā ir iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no mītiņa pretiniekiem. Šajā pantā noteiktā valsts pienākuma īstenošanas kārtību detalizētāk izvērš likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, bet procesuālo kārtību, kādā pieņemams, izpildāms un pārsūdzams valsts pārvaldes izdots tiesību akts vai veikta faktiskā rīcība, nosaka Administratīvā procesa likums (turpmāk – APL). Par pārkāpumiem sapulču, gājienu un piketu norises laikā paredzēts arī administratīvais sods, kuru uzliek tiesnesis, pildot valsts pārvaldes darbību.2
Tā īsumā var raksturot Latvijā pastāvošo tiesisko regulējumu, kas skar vienu no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem – pulcēšanās brīvību. Tomēr izklāstītā tiesiskā regulējuma ārēji skaistā fasāde plaisā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” sarežģītības, daudzo aizliegumu (kurus iecerēts aizvien vairāk papildināt) dēļ un arī tāpēc, ka pats likums netieši ir pretrunā ar Satversmes 103.pantu. Otrkārt, valsts pārvaldes iestāžu policejiskās prakses dēļ. Proti, atļaujas atteikums bez pietiekama pamatojuma, izdotas atļaujas anulēšana pretēji APL noteiktajam, pārlieku lielā vēlme sodīt par nenozīmīgiem pārkāpumiem, kas pieļauti pulcēšanās laikā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes