ŽURNĀLS Tiesību prakse

2006.gada 2.februārī Administratīvā apgabaltiesa izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Enesas Saburovas pieteikumu par Rīgas pilsētas Būvvaldes padomes 2003.gada 15.oktobra lēmuma Nr.30-I atcelšanu, Rīgas pilsētas Būvvaldes 2004.gada 27.maija būvatļaujas Nr.193V atcelšanu un Rīgas domes pienākumu izstrādāt zemesgabala detālplānojumu.¹

Šīs administratīvās lietas izskatīšanai gan pirmajā, gan apelācijas instancē tika pievērsta īpaša sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanība. Tā uzrādīja vairākas ar būvniecības procesā pieņemtu lēmumu apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu saistītas problēmas, taču vienlaikus ļāva kā pašvaldībām, tā būvniekiem saprast, ka sabiedrība ir sākusi apzināties savas tiesības un ir gatava tās aizstāvēt. Reakcija bija pat ļoti asa– tika iesniegta civilprasība par zaudējumu piedziņu pret pieteicēju un viņas “it kā” uzkūdītāju, sākotnēji ar tiesas lēmumu pat apķīlājot pieteicējas mantu. Arī šī civillieta ir izraisījusi plašas un interesantas diskusijas sabiedrībā un guvusi atspoguļojumu pat Tieslietu ministrijas sagatavotajā Administratīvā procesa likuma grozījumu projektā, kur ierosināts Administratīvā procesa likuma 4.pantu papildināt ar ceturto daļu šādā redakcijā: “(4) Šajā likumā noteikto tiesību izmantošana nevar personai radīt nelabvēlīgas, tai skaitā privāttiesiskas sekas.”²

“Saburovas lietas” atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos pacēla tādus iepriekš mazpazīstamus jēdzienus kā “kaimiņu tiesības”, “skata tiesības” un “īpašuma vērtības samazināšanās”, saistot tos ar personai Latvijas Republikas Satversmē garantētajām tiesībām uz labvēlīgu dzīves vidi. Pirmās instances tiesa Enesas Saburovas pieteikumu noraidīja. Apelācijas instance, atkārtoti izskatot lietu pēc būtības, pieteikumu apmierināja, uzliekot par pienākumu Rīgas domei izstrādāt detālplānojumu zemes gabalam Brīvības gatvē. Lai gan apgabaltiesas spriedums ir pārsūdzēts kasācijas kārtībā, tomēr, ievērojot apskatītās lietas sabiedrisko nozīmīgumu, tajā izteiktās atziņas jāatklāj plašākai juristu sabiedrībai.

Tā kā Administratīvās apgabaltiesas spriedums ir apjomīgs, pilna sprieduma teksta vietā “Jurista Vārdā” tiek piedāvāti izvilkumi no šā Administratīvās apgabaltiesas sprieduma. Vienlaikus jānorāda, ka Administratīvās apgabaltiesas izdarītie secinājumi attiecināmi uz konkrēto lietu un tās apstākļiem, tāpēc citā lietā pie atšķirīgajiem faktiskajiem apstākļiem tiesa, iespējams, varētu pieņemt citādu lēmumu.

Lietā pastāv strīds par to, vai atbilstoši Ministru kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumu Nr.423 “Noteikumi par teritorijas plānojumiem” (turpmāk– noteikumi Nr.423) 54.punktam zemes gabalam pirms pārsūdzēto lēmumu pieņemšanas bija jāizstrādā detālplānojums, kā arī par to, vai būvniecības iecerei bija organizējama sabiedriskā apspriešana atbilstoši likumam “Par 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” (turpmāk– Orhūsas konvencija).

Lietā kā trešā persona pieaicināta SIA “N&J”, kam Rīgas dome izsniegusi pārsūdzēto būvatļauju zemes gabala Brīvības gatvē 352/358 apbūvei.