ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pēc Civillikuma (turpmāk CL) 382. panta, mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. No šīs mantojuma definīcijas izriet, ka mantojums sastāv no aktīva un pasīva, t. i., gan no reālās mantas un tiesībām, gan parādiem, kas citreiz var pārsniegt pirmo.1 Tāpēc šajā sakarā izvirzās interesants jautājums — kam jāsedz mantojuma atstājēja parādi un kādā apmērā.

Kā zināms jau kopš romiešu laikiem, mantojuma ideja domājama divējādā formā: kā universāla un kā singulārpārejas ideja. Tas ir saistīts ar to, ka sabiedrības intereses prasa, lai sfēra, kurā zināma persona ir centrs, netiktu iznīcināta ar šīs personas nāvi, lai tiesības (aktīvs) un parādi (pasīvs) pārietu kā kaut kas vesels uz mantiniekiem. Tādu aktīva un pasīva pāreju uz pēcnācējiem ar vienu aktu sauc par universālo sukcesiju pretēji singulārai pārejai, kad uz pēcnācējiem pāriet atsevišķas tiesības. Šādu pieeju mantošanai principā paturējis arī Civillikums, izšķirot mantiniekus šaurākā nozīmē un legatārus.

Pēc Civillikuma 500. panta, ja kādam novēlēts nevis viss mantojums, ne arī tā daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu, bet to, kam tas novēlēts, — par legatāru. Daudzi autori ir atzīmējuši, ka legatārs principā ir tikai labuma guvējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem.2 Tomēr rodas jautājums, kas notiek, ja mantojuma atstājējs visu savu mantu novēl legātu veidā vai mantinieks pieņem mantojumu ar inventāra tiesībām, vai mantinieki atkrituši un ir tikai legatāri, vai ja mantinieki ir maksātnespējīgi. Vai visos šajos un citos gadījumos legatāriem ir priekšroka attiecībā uz mantojuma atstājēja kreditoriem un tie obligāti saņems sev novēlētus labumus, bet kreditori paliks neapmierināti un cietīs zaudējumus pēc mantojuma atstājēja vienpusējas gribas (CL 418. p).

Diemžēl Civillikums nesniedz mums tieši skaidru atbildi uz visiem šiem jautājumiem, kaut satur ar šo problēmu tieši saistītus trīs nozīmīgus pantus: CL 583.