ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Administratīvā procesa likuma (APL) uzdevums ir procesuāli nodrošināt ikvienas privātpersonas tiesību un interešu, kas tikušas aizskartas ar valsts pārvaldes iestāžu izdotajiem administratīvajiem aktiem vai faktisko rīcību, aizsardzību.² Gadījumos, kad ar pārsūdzēto lēmumu ir nodibinātas kādas citas personas tiesības, procesuālo termiņu ievērošana, apstrīdot un pārsūdzot iestādes lēmumu, ir īpaši būtiska, tā kā šī cita persona pēc administratīvā akta paziņošanas varēja paļauties, ka lēmums ir spēkā, bet pēc pārsūdzības termiņa notecēšanas – ka lēmums kļuvis neapstrīdams.³

Piešķirot personai tiesības, likumdevējs noteiktības un tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai ir noteicis termiņus, kādos jāveic attiecīgas darbības, lai šīs tiesības īstenotu.⁴

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka noteikumi, kas noteic pārsūdzības termiņu, neapšaubāmi izveidoti, lai nodrošinātu pienācīgu tiesu sistēmas administrēšanu un arī šīs sistēmas atbilstību tiesiskās noteiktības principam.⁵

Tiesiskās noteiktības princips, kurš ir viens no tiesiskas valsts pamataspektiem, prasa, lai visiem prāvniekiem būtu efektīva tiesiskā aizsardzība, kas veicinātu viņu civiltiesību aizstāvēšanu.⁶

Iesaistītām personām ir jārēķinās, ka procesuālie termiņi tiks piemēroti, taču tie nedrīkst kavēt prāvniekus izmantot iespējamos līdzekļus.⁷

Procesuālos termiņus var dažādi klasificēt. Tā atkarībā no subjekta, kas termiņu nosaka, var nošķirt procesuālos termiņus, ko noteic:

a) likums – likumiskie termiņi,

b) tiesa (tiesnesis) – tiesas noteiktie termiņi,

c) pašas puses, savstarpēji vienojoties, – labprātīgie vai līgumiskie termiņi.⁸

Pēdējais veids gan attiecas uz civilprocesu, un administratīvajā procesā papildus iepriekš norādītajiem likumiskajiem un tiesas noteiktajiem termiņiem APL 41.pantā paredzēti iestādes noteiktie termiņi.

Šim termiņu dalījumam ir principiāla nozīme, jo būtiski atšķiras atsevišķu iepriekšminēto termiņu veidu nokavējuma sekas. Tā, piemēram, ja tiesas (tiesneša) un iestādes noteikto termiņu ir iespējams pagarināt, likumiskie termiņi ir negrozāmi un nepagarināmi, pēc sekām tiem ir izšķirošs, absolūts un liktenīgs raksturs, tie nav grozāmi, pat ja abas puses tam piekristu, arī tiesa nevar tos grozīt un tai ex officio jāseko to ievērošanai.