ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.30, 1.08.2006.

Publikācijas “Pārmaiņu laiks kriminālprocesā” iepriekšējos rakstus sk.: “Jurista Vārda” šā gada Nr.8, 11, 20, 21, 23, 26, 30.

Interesanta nostāja ir ietverta KPL 337.p.3.d.: “Ja persona ir pārsūdzējusi šā panta otrās daļas 1.–3.punktā minēto personu rīcību vai lēmumus un nepiekrīt sūdzības izskatītāja– amatā augstāka prokurora pieņemtajam lēmumam, tā var pārsūdzēt šo lēmumu nākamam amatā augstākajam prokuroram, kura lēmums pirmstiesas izmeklēšanā ir galīgs.” Tā kā šeit tieši norādīts: “nepiekrīt amatā augstāka prokurora piekrišanai”, tad vispirms ir “jānonāk” līdz šim amatā augstāka prokurora lēmumam. Raksturosim to ar vienu piemēru (pieņemam, ka sūdzības iesniedzēju neapmierina lēmumi, kas pieņemti, izskatot viņa sūdzību)– par revidenta rīcību iesniedz sūdzību izmeklētājam, par izmeklētāja lēmumu– uzraugošam prokuroram, par uzraugošā prokurora– amatā augstākam prokuroram, par šī prokurora– vēl vienam amatā augstākam prokuroram, un tikai tā lēmums tad ir galīgs.

Kā pēdējam sūdzību apskatā vēlamies pievērsties KPL 344.pantam. Tajā noteikts, ka:

“(1) Sūdzību var apmierināt vai noraidīt.

(2) Apmierinot sūdzību, var:

1) pilnīgi vai daļēji atcelt vai grozīt pārsūdzēto nolēmumu;

2) pilnīgi vai daļēji izbeigt kriminālprocesu;

3) nosūtīt kriminālprocesu jaunai izmeklēšanai;

4) atzīt pārsūdzētās rīcības rezultātus par spēkā neesošiem.

(3) Izmeklēšanas tiesnesis un tiesa, apmierinot sūdzību, pieņem šā panta otrās daļas 1. un 4.punktā paredzēto nolēmumu.

(4) Atteikumam apmierināt sūdzību jābūt motivētam.

(5) Amatpersona vai tiesa, kura izlemj sūdzību, nevar atcelt agrāk pieņemto nolēmumu, ja tas var radīt stāvokļa pasliktināšanos personai, kura iesniegusi sūdzību vai kuras interesēs tā iesniegta.”

No citētā panta otrajā daļā minētajiem gadījumiem vislielākās diskusijas var izraisīt pēdējais, proti, pārsūdzētās rīcības rezultātu atzīšana par spēkā neesošu. Mūsuprāt, šis punkts formulēts pārāk vispārīgi un būtu konkretizējams. Pirmkārt, interesi izraisa tas, ka rezultāta atzīšana par spēkā neesošiem saistīta tikai ar pārsūdzētu rīcību, tai pašā laikā ir skaidrs, ka varētu veidoties arī situācija, ka persona ir iesniegusi sūdzību tikai par nolēmumu, uz kura pamata veikta kāda rīcība. Tāpat rūpīgi būtu jāpievēršas dažādu situāciju izvērtēšanai un konkrētākai formulēšanai, jo “rezultātu atzīšana par spēkā neesošiem” ir pārāk vispārīgs formulējums. Nolēmumi un rīcības var būt dažādi, tāpat dažādi var būt rezultāti. Ir taču atšķirība, vai pārsūdzētā rīcība ir tāda, kuras gaitā tiek iegūta informācija, un tad jautājums var rasties par pierādījumu pieļaujamības izvērtēšanu, vai, piemēram, ar informācijas iegūšanu nesaistīta. Pierādījumu pieļaujamības pirmstiesas izvērtēšana savukārt ir saistīta ar vairākām problēmām, ko jau norādījām rakstā par pierādīšanu un izmeklēšanas darbībām.

Visu procesuālo dokumentu kopums veido kriminālprocesuālo lietvedību (KPL 374.p.) To kopumā raksturo vairākas būtiskas izmaiņas, kā, piemēram, arhīva lietas izveide (KPL 412.p.1.d.), izvēle starp lietas kopiju izsniegšanu un lietas materiālu uzrādīšanu, izmeklēšanas noslēpuma jēdziena ieviešana KPL 375.p.1.d. u.c., taču šie jautājumi ir ārpus šī raksta priekšmeta. Kā nenoliedzami svarīgiem mēs solām tiem pievērsties atsevišķā publikācijā.

3.1.Ar noziedzīgu nodarījumu nodarītā kaitējuma atlīdzība

KPK darbības laikā procesuālais institūts, kas veltīts ar noziedzīgu nodarījumu radītā kaitējuma atlīdzībai, bija civilprasība kriminālprocesā.

Tās vispārīgā tiesiskā reglamentācija bija ietverta KPK 101.pantā, saskaņā ar kuru civilprasību krimināllietā varēja pieteikt persona, uzņēmums, iestāde vai organizācija, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi. Neatkarīgi no prasības apmēriem tā bija izskatāma kopā ar krimināllietu pēc šās lietas piekritības. Civilprasību varēja pieteikt pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību.